Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +1 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Ābolu ķocis. Vārdi atraujas no kādreiz perfektā ķermeņa

Brodskis/Barišņikovs. Jaunais Rīgas teātris. Režisors Alvis Hermanis. Izrāde repertuārā līdz 7. novembrim

Henrieta Verhoustinska ****

Izrāde, kas prasa pamatīgu koncentrēšanos, jo Brodska dzejoļi nav Puškina piecpēdu jambs, tiem ir sarežģīta ritmiskā struktūra un komplicēts intelektuālais saturs. Izrāde atstāj pamatīgu pēcgaršu. Beigas labas – viss labs, un izrādes fināls izskan emocionāli spēcīgi, kompozicionāli pretstatot Brodska agras jaunības cerību pilno dzejoli tiem skaudrajiem, brīžiem nešpetni ironiskajiem, lāgiem neizturami smeldzīgajiem pantiem, kas vēsta par vecumu, sabrukšanu, vientulību, aiziešanu. Aktiera – dejotāja trauslums, nesaudzīgi atsegtais ķermenis drosmīgi spēlē līdzi šīm tēmām. Izrādes spēks ir Brodska dzejoļi dzejnieka tuva drauga Barišņikova mierīgajā, absolūti personiskajā runājumā. Iestudējums ir loģiski strukturēts, tajā ir daudz vērtīgu atradumu. Brodska balss ierakstu sinhronizācija ar Barišņikova lasījumu. Sienāžu sisināšana, kas, aktierim ienākot stiklotajā verandā, pārtop tādā kā neartikulētu skaņu kora dziedājumā. Brīnišķīgā scenogrāfes Kristīnes Jurjānes jūgendstila veranda, apaugusi ar patinu un vīteņaugiem. Tomēr tas, kas izraisa neizpratni un neļauj uzreiz pieslēgties izrādei, ir centieni ilustrēt dzejoļus burtiski. Ja stāsts par krēslā sēdošu cilvēku, kurš līdzinās kentauram, – redzam Barišņikovu ar augumam "pieaugušu" krēslu. Ja par lāsošanu, tad no stiklam piespiestas lupatas lāso ūdens. Ja par taureni – Barišņikova rokas kustas kā tauriņam. Man šis paņēmiens ilgi traucēja pieslēgties izrādes galvenajam saturam – Brodska dzejai ideālā lasījumā.

Atis Rozentāls ****

Izrāde kā atvadas no trausla, jau pagājuša laikmeta. Pagājušas godības apskapstējusī elegance skatuves noformējumā – smalks Kristīnes Jurjānes darbs. Noslēpumaini meditatīva atmosfēra skaņu partitūrā. Paša Mihaila Barišņikova suģestējošā personība un Alvja Hermaņa pārliecība, konsekventi realizējot ieceri – atmiņas un refleksijas par Brodski, izmantojot viņa dzeju. Bez īpašiem efektiem, protams, ja par tādiem neuzskata spēles ar elektrības uzplaiksnījumiem un dzirksteļojumiem vadu galos. Tas, cik lielā mērā izrāde kļūst par katra skatītāja emocionālā satricinājuma avotu, atkarīgs no tā – notiek vai nenotiek saslēgšanās ar Brodska poētisko pasauli. Esmu sastapis cilvēkus, kuri saka – jā, ar mani tas notika. Un varu godīgi atzīties, ka ar mani ne līdz galam. Respektīvi, tas, kā Barišņikovs interpretēja Brodski, kļuva par nozīmīgāku faktu nekā pašas dzejas saturs. Tas ir godīgi, pat ja brīžiem nedaudz ilustratīvi. Un tas ir godīgi arī citā aspektā – atzīstoties, ka emocionāli tu piederi tai zūdošajai pasaulei, kuras drīz vairs nebūs, un to Barišņikovs pasaka bez vārdiem, rūtiņu pa rūtiņai aizkrāsojot durvju stikliņus ar baltu krāsu. Un vēl – uz šo izrādi nedrīkst bagāžā līdzi ņemt dienas laikā uzkrātās problēmas. Laimīgi tie, kas Brodska–Barišņikova–Hermaņa pasaulei var ļauties pilnībā.

Jegors Jerohomovičs ****

Kāds mākslinieks teicis, ka valoda ir jutekliskākais instruments, kas ir mūsu rīcībā, – tas iedarbina lūpas, mēli, ausis, degunu, kaklu, visas erogēnās zonas. Brodskis/Barišņikovs ir lingvistiski fizioloģiska procedūra. Kad Barišņikovs no JRT skatuves lasa Brodska dzeju, daži vārdi iziet skatītājam – man – cauri, daži iestrēgst un ilgi atbalsojas galvā, citi apstājas kaut kur pieres rajonā. Daži vārdi trāpa dažādi atkarībā no jūsu vietas zālē. Es noskatījos izrādi trīs reizes, sēdēju zāles vidū, pirmajā rindā un vistālākajā, vistumšākajā stūrī – katru reizi B/B man sūtīja citu signālu. Vārdi atraujas no kādreiz perfektā ķermeņa un paši piepilda telpu – tie dzimst, uzzied un novīst skaistajā oranžērijā; aktiera ķermenis kļūst par vārda turpinājumu, taču vārds ir dzīvotspējīgāks par ķermeni – par to atgādina ieraksts, kurā dzirdam gan Brodska, gan Barišņikova balsi. Notiek īssavienojums – un izrāde, kurā ir daudz vārdu, saslēdzas ar gandrīz mēmo Garo dzīvi. Mihails Barišņikovs apciemo nevis komunālo dzīvokli, bet stikla būri – laika kapsulu, kurā var mēģināt aizbarikādēties ar vārdiem, aizmālēt logus, lai nedaudz aizkavētos lieliskā sabiedrībā – ar Brodska grāmatu un viskija Jameson pudeli. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja