Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Advents pirms Baigā: Liepājas teātra izrādes Advents Silmačos recenzija

Ģirts Ēcis Liepājas teātrī idilles vietā piedāvā izrādi par Latvijas valsts bojāeju.Režisora Ģirta Ēča lēmums pārcelt Laura Gundara jaunākās lugas Advents Silmačos darbību uz 1939. gadu ir principiāls. Ja Blaumaņa Skroderdienas Silmačos mums saistās ar to īsteni latvisko, mentalitātei būtisko, pēc kā apzināti vai neapzināti tiecamies, tad nav ko brīnīties, ka Liepājas teātra izrādes beigās gandrīz fiziski sāp sirds.

Jo izrāde atšķirībā no Gundara lugas ir par Silmaču, šinī gadījumā vispārinot - par Latvijas bojāeju.Diezin vai Lauris Gundars, 2009. gadā sarakstīdams turpinājumu Blaumaņa Skroderdienām Silmačos, varēja cerēt, ka 2012. gada 13. janvārī vienlaikus Valmierā un Liepājā viņa luga pieredzēs pirmizrādi radikāli atšķirīgā interpretācijā. Felikss Deičs Valmierā rūpīgi iet pa varoņu savstarpējo attiecību šķetināšanas ceļu un dara to nesteidzīgi, brīžiem tas draud ar darbības atslābumu, jo Gundara lugai piemīt zināmi trūkumi - tā dod samērā maz jaunu notikumu un galvenokārt cenšas pierādīt, ka trīs pāri, kas izveidojušies Skroderdienu finālā, nedzīvo tik laimīgi, kā gribētos. Beigas Deičam ir gandrīz pārsaldināti idilliskas - viņš ļauj Elīnas un Alekša bērnam nākt pasaulē, lai to guldītu Jēzus silītē, pārējai Silmaču saimei, Bībeles tēlu kostīmos satērptai, svētsvinīgi noraugoties. Ģirts Ēcis aiziet krietni tālāk no Blaumaņa kā nosacīta pirmavota, taču rezultāts ir mākslinieciski viengabalaināks un pārliecinošāks - ja, protams, pieņem pašu principu, ka darbība notiek pavisam citā laikā. Gundara lugā kopš Skroderdienu notikumiem ir pagājis pusotra gada, bet Blaumanis lugu sarakstījis 1902. gadā, kad līdz Latvijas valstij vēl tāls ceļš ejams. Ēča izrādē ir Latvijas brīvvalsts pēdējā ziema. Principiāli mainīta arī Silmaču vide - nevis saimes istaba, bet pirtiņa pagalma stūrī ir visu lugas varoņu sastapšanās vieta (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Vai lielā saimes māja vispār vēl pastāv? Pārbīdās uzsvari - tas, kas ir svarīgs konkrētu cilvēku attiecību kontekstā, maina jēgu, ja runa ir par brīdi pirms bojāejas. Vairs neliekas jauki, ka Aleksis ar Elīnu nebrauks prom, bet paliks Silmačos, kā utopija izskan žīdu trio prieki, ka viņiem būs sava mājiņa, kur dzīvot. Nebūs, jo pašu arī, visticamāk, nebūs. Signes Ruicēnas Antonija - lauku sētas valdniece - ir nogurusi no tā, ka nemitīgi jālāpa gan savas attiecības ar Dūdaru, gan Aleksi. Lai arī aktrise nav gluži brīva no vēlmes cēli deklamēt, tomēr viņai izdodas radīt dzīvu, pēc harmoniskas dzīves alkstošu raksturu. Mārtiņa Kalitas traktējumā Aleksis pilnīgi noteikti nožēlo, ka apprecējis Elīnu. Šo iespaidu pastiprina Lauras Jerumas nevarība Elīnas lomā (jāteic gan, ka arī autors Elīnu rāda kā nemitīgi raudošu «tibiņu»). Jūtu ķīmija starp Aleksi un Antoniju uzliesmo nepārprotami, tāpat kā nepārprotama ir Dūdara vilšanās laulībā ar Antoniju, ko Armands Kaušelis atklāj vīrišķīgi apvaldīti. Viens no veiksmīgākajiem aktierdarbiem izrādē ir Edgara Ozoliņa Joske, kurš, atbrīvots no pienākuma runāt lauzītā valodā, rāda jaunu cilvēku, kurš grib dzīvot, par spīti šķēršļiem un aizliegumiem. Veiksmīgs izrādījies lēmums divas no trim veceņu lomām dot jaunajām aktrisēm - gan Ilzes Būdes Tomuļu māte, gan Agneses Jēkabsones Bebene ir vitālas, vēl jaunas un spēcīgas sievietes. Pilnasinīgs Pindacīšas tēls izdevies Inesei Jurjānei. Mazāk vietas izrādē ir jauniešu trio - Rolanda Beķera Kārlēnam, Everitas Pjatas Ieviņai un Sanda Pēča Rūdim -, viņu attiecības ir tikai iezīmētas, tāpat kā Rūda klusā mīlestība pret Zāru.Ugunsgrēks, kas lugā simbolizē cilvēcisko kaislību saasināšanos, te izceļas, jo, klausoties nacistu kliedzienos radio, sāk kūpēt Joske. Otrajā cēlienā realitāte ir pārstājusi eksistēt. Varbūt šo cilvēku vairs nav dzīvajo vidū? Mājai nav jumta, lielām pārslām krīt sniegs - tieši virsū Rūdim, kurš šuj svētku vakara kostīmus. Fonā ar izkapti šurpu turpu skraidelē galvu apsaldējušais Viktora Ellera Pindaks (vienīgais simboliskais tēls, kas varbūt ir pārāk didaktisks). Antonija sapulcē saimi un saka runu, kurā nu beidzot izteiks visu, kas uz sirds, - un pie galda sēdošie nevis notrauš pa asarai - kā Gundara lugā, bet… smejas. Jo viņi jau zina, kas notiks. Kad visi sadala maskas un Antonija paliek beidzamā, viņai tiek nevis Kristus leģendas gans, bet budēļu Nāve. Var, protams, šādu traktējumu nepieņemt, taču nevar noliegt, ka tas ir gana jaudīgs. Vaļā no izrādes pēcgaršas tikt ir grūti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja