Mēdz teikt, ka nejaušību dzīvē neesot. Tad diez vai nejaušība, ka, pirms ķēros pārlasīt Lienītes Mednes-Spāres stāstu krājumu Dziedošās smiltis, atkārtoti noskatījos brīvpieejā atrodamo Jaunā Rīgas teātra 2009. gadā iestudēto izrādi Zilākalna Marta. Zīmīgi, protams, ka izrāde bija pieejama tieši tagad (internetā to varēja noskatīties aprīļa sākumā), taču negribu vilkt mākslīgas paralēles starp 2008. gada krīzi un pašreizējo. Izteikti askētiskais un tieši šīs askēzes dēļ fantastiski ietilpīgais iestudējums kaut kur aiz apziņas līmeņa projicējās uz lasāmajiem stāstiem, un vairākas etīdes šķita esam gluži kā teksta kodi – visvairāk epizode, kurā Ivara Krasta un Lienas Šmukstes atveidotie personāži lēni griežas improvizētā dejā uz dēļu galda.
Nav īsti saprotams, vai tā ir caur sievieti tobrīd starojošā mistiskā Martas personība, glābjošā žestā satvērusi vīrieti, kura krekliņu rotā uzraksts www.nelaime.lv, vai gluži vienkārši divi vientuļi cilvēki, kuri, tāpat kā visi pārējie izrādē pie galda sēdošie, meklē patvērumu ilūzijā par tuvumu brīžos, kad, cieši līdzās atrodoties, cilvēki vienlaikus cits no cita atrodas neiedomājami tālu. Bet, protams, metafora neizslēdz arī konkrētību un otrādi.
Noslēguma atbalss
Par šo izteiksmīgās ainas dubulto saturiskumu man jādomā, pārlasot Dziedošās smiltis. Pārfrāzējot vēl kādu teicienu – neskati krājumu no nosaukuma. Pirmajā, paviršajā pietuvinājumā nosaukums šķiet caurcaurēm lirisks, fonā pavīd arī asociācijas ar kādu eksotisku vietu (prātu jauc kazahu dziedošās kāpas un bulgāru Zelta smiltis), taču patiesībā, lasot stāstu pēc stāsta, redzam, ka tās ir pazīstamās, necilās Latvijas smiltis, kas dzied tikai tiem, kuri to spēj sadzirdēt, – kā mazās Sintijas mamma krājuma pirmajā stāstā Paklausies, kā smiltis dzied. Tātad tikpat kā nevienam.
Tādi paši kā pelēkās Latvijas smiltis – tik pazīstami, ka šķietami nepelna uzmanību, – ir stāstu personāži. Maza meitene un mazs zēns, jauna sieviete, kas iztiku pelna uz ielas, jauna sieviete, kas cenšas iepazīties kafejnīcā, bijušie mīlnieki, sieviete, kas ar binokli pēta kaimiņdzīvokļu logus, alkoholiķa māte, veco ļaužu pansionāta iemītnieces. Var jau domāt, ka globālā kontekstā katrs no viņiem nav vairāk nozīmīgs par smilšu graudu. Tomēr katru no tiem autore pievelk lasītājam klāt tik krasā pietuvinājumā, ka mēs saskatām šķautnes, krāsas un rakstus un saklausām arī katra mūziku.
Vai kādreiz esat pētījuši smilšu graudus ar mikroskopu? Tie atgādina krāsainu dārgakmeņu sauju, un neviens nav līdzīgs citam. Cita citai nelīdzinās arī dzīves, uz kurām autore ik stāstā it kā paver logu un ļauj paskatīties uz "parastu nelaimi" tik ciešā tuvplānā, ka daļēji tas liek justies neērti, daļēji – piespiež fascinēti raudzīties mikroskopa stikliņā.
Stāstu izkārtojumu var dēvēt par hronoloģisku – pirmie teksti vēsta par bērniem, pamazām ar katru nākamo tekstu personāžu vecums pieaug, līdz pēdējā stāsta Melnbalta fotogrāfija koka rāmī darbība risinās veco ļaužu pansionātā, un tajā vējo dzīves neizbēgamā noslēguma atbalss. Nāves klātesamība – bez traģikas, ar tādu kā savdabīgi mierīgu respektu pret šo faktu – ir jaušama arī citos stāstos, un tomēr tas nav krājuma vadmotīvs. Vadmotīvs ir vientulība. Katram tēlam ir savas ilgas un sava nelaime: no mazās Sintijas neredzīguma līdz Andas dēla alkoholismam, no Atvara nepacietības mantojuma gaidās līdz Evijas bezlaulības dzīvei. Taču ne jau ārējie faktori nosaka emocionālās sastapšanās neiespējamību.
Nereti šie cilvēki, gluži tāpat kā rindā pie Zilākalna Martas, sēž cieši līdzās, sarunājas par it kā visiem kopīgu tēmu, un tomēr vientulība pār visu izklājusi rainiski tumšzaļos spārnus un nošķīrusi cilvēkus citu no cita gluži kā ar pašreiz it visur redzamajiem stikla vairogiem, kas atdala pārdevēju un pircēju pie veikala kases. Ir iespējams otru redzēt, ir iespējams dzirdēt. Nav iespējams pieskarties. Tur, kur nav iespējams pieskarties – arī dvēseliski –, saskatīšanās un vārdi aiztek garām būtiskajam. Tur runā par izaustu grāmatzīmi un maltās gaļas frikadelītēm, tur skaita un slēpj sīknaudu un atceras bērnības zvaigznes. Taču, tāpat kā stāstu pēc stāsta personāži noveco, arvien rūk mazumā arī viņu spēja caursist stikla vairogus.
Bez aizsargslāņiem
Sintija savā bērna naivumā vēl spēj pajautāt tēvam, vai pēc viņa nāves dabūšot tā rakstāmgaldu, un, spēlējot bēres, kurpju kastē iezārkot Bārbiju. Kaspars spēj atdāvināt patēvam lielāko dārgumu – īstā tēva dāvināto lāča ilkni – un pēc tā aizbraukšanas, asaras rijot, cenšas padarīt mājās vīrieša darbu – ieskrūvēt spuldzīti. Viņi vēl nezina, ka runā un rīkojas simbolos; viņi vēl cenšas, cik spēdami, būt tieši un runāt un rīkoties bez aizsargslāņiem. Taču, laikam ejot un personāžiem pieaugot, simboli un eifēmismi nu jau apzināti pārņem runu un rīcību, stikla vairogs hermētiski noslēdz iekšējās sāpes milzīgumu un cilvēki cits citam līdzās teju kauc no pieskaršanās neiespējamības. Tikai autores – tāpat kā izrādē Zilākalna Martas – neredzamā klātbūtne nodrošina lasītājam ikdienā neiespējamo pietuvinājumu, kurā kā zem palielinošas lēcas no pelēkuma spējam izšķirt krāsas un sadzirdēt dziedāšanu tur, kur parasti valda klusums.
Ne vienmēr šī dziesma ir cildena – visbiežāk tās ir ap sevi vien sapinušās ilgas, kurām sava sāpe vienmēr centrā. Pie mātes uz slimnīcu vīrietis brauc cerībās uz mantojumu, kuplas ģimenes svinībās svarīgāka sarunu tēma par vecvecāku drīzo mūža noslēgumu ir viņu dārglietu liktenis. Sievietes alkās pēc tuvības gatavas izlikties par to, kas nav (zīmīgi – šis motīvs atkārtojas vairākkārt). Mazi sapņi, gar zemi kā tvaiks plūsmojošas cerības. Taču tāds nu ir cilvēciskās dvēseles nošu raksts. Un tomēr, tomēr – starp visiem skarbajiem realitātes portretējumiem rodams arī viens trausli lirisks mīlasstāsts.
Lienīte Medne-Spāre necenšas lasītāju aptīt ap pirkstu ar literārām virāžām – ik stāsts ir filigrāni noslīpēta, caurcaurēm reālistiska epizode bez sapņu vai vīziju iestarpinājumiem, bez pašmērķīgiem valodas kūleņiem. Žilbina tikai metafora konkrētības skavās – attēlotās ainavas fotogrāfiskā precizitāte, kurā ik detaļa ir savā vietā un neviena nav lieka – no pastkastītes spraugā iemestas atslēgas līdz leģendārās kafejnīcas Skapis galdiņu flīzēm, no laiviņkurpju izlauztu kāju smeldzes līdz ūdeņainu kāpostu dvakai pansionāta gaitenī, – un spēja teksta lēcu pagriezt tā, lai mēs aiz katras frāzes un kustības saskatītu trīsdimensiju attēlu, kuram dziļumu piešķir vārdos neizteiktais.
Krājuma vāka attēlā smiltis izbirst starp pirkstiem, stāstos gar acīm nozib dažādo dzīvju katarses punkti. Kas ir tā plauksta, kas attēlā uztver izbirstošo? Vai tā pieder rakstniecei, kura spējusi pienaglot mūžībai aizslīdošo mirkli? Vai līdzcilvēkam, kura roka spēj salauzt vairogus?