Kristas Annas Belševicas debijas dzejoļu krājums Medījot dzīvi parādījās pēkšņi, līdz tam viņas rēķinā vien dažas publikācijas, kuras visas liecināja par spēcīgu vēlmi komunicēt ar lasītāju tiešā, emocionālā un lieki nesarežģītā poētikā. Viņai nozīmīga ir pašizpausme, kas, protams, nav dzejas definīcija, bet tikai viens no iespējamiem žanra režīmiem. Izvēlēties to ir riskanti, arī vairāk pieredzējušiem autoriem, jo robeža starp garlaicīgo un drosmīgo ir šaura (tāpat kā reizēm mūs nogurdina Kristas Annas Belševicas darbu pretstats – manierīgums).
Afekta varā
Kristas Annas Belševicas dzejoļi pretēji krājuma nosaukumā pieteiktajām dzīves alkām iemieso drīzāk rezignētu skatījumu uz subjekta vietu pasaulē, itin kā kārotā vitalitāte un pieredzes nepastarpinātība izrādītos vien skaists sapnis un būtu nepieciešama vesela grāmata, lai atmaskotu šīs ilūzijas atšķirību no realitātes. Neuzmanīgam lasītājam varētu šķist, ka tieši to arī jaunā dzejniece medī – ikdienību, kas mums (viņas tonī ir kaut kas sludinošs) neļauj dzīvot cildeni. Izklausās romantiski, bet kāpēc gan lai kāds tiektos pēc parastas dzīves, sevišķi dzejā (lai ko arī mēs katrs asociētu ar vārdiem «parasts» vai «īpašs»)? Kristas Annas Belševicas gadījumā ar «dzīvi», manuprāt, ir jāsaprot neizsakāms spēks, kas te pazib, te atkal gaist, pakļaujot teksta «es» dusmām, garlaicībai, sentimentam un nolemtībai, daudz retāk mudinot uz aizrautību, cerību un pārliecinātu rīcību.
Afektīvas un deklaratīvas izteiksmes biežais lietojums Kristai Annai Belševicai, varbūt pašai to nemaz neapzinoties, palīdz apšaubīt modernisma fundamentālo principu – forma ir saturs. Šī neparastā iezīme viņu tuvina tam priekšstatam par literatūru, ko jaunākajā latviešu dzejā spilgti pārstāv Jānis Tomašs, – valoda ir tikai līdzeklis, kā, nelauzot galvu par stilu, paust savus viedokļus un emocijas.
Jautājums: kā šādu dzeju vērtēt? Mēs esam raduši domāt, ka laba literatūra nozīmē labu stilu: frāzes vieglumu un precizitāti, arī zināmu ekstravaganci. Britu rakstnieks Braiens Dilons grāmatā Esejisms (2017) apgalvo – stils ir tas, ko autors atkaro sāpēm un neprātam. Tā ir klasiska dzeju un prozu vienojoša vērtība, tomēr reizēs, kad tā tiek mērķtiecīgi ignorēta, jārod citi kritēriji. Krista Anna Belševica savā debijas krājumā, šķiet, aicina pakāpties solīti atpakaļ, kur emocijas vēl ir "gaumes" nesavaldītas un kur būtisks ir to autentiskums. Saprotams, ka šis aicinājums vienmēr paliek nepiepildīts, jo, lai arī kā viņa gribētu atrast alternatīvu "dekonstruktīvajam" un "postmodernajam", viņa lieliski zina, ka šī kustība, šī dziņa, šīs ilgas galu galā atdursies pret kultūru.
Krista Anna Belševica vienlaikus atzīst postmodernisma mācību par kultūru kā mūsu pasaules pamatu un atgriežas pie afektīvas atklātības un romantiskā dvēseles trausluma motīva. Šīs svārstības ir visai mūsdienīga parādība, kas novērojama dažādās mākslas formās. Par piemēru lai kalpo grupas Savages debijas albuma Silence Yourself (2013) manifests: "Un tomēr, ja pasaule apklustu kaut uz īsu brīdi, iespējams, mēs sadzirdētu kāda tāla, dusmīga, nebijuša toņa ritmu un atgūtu sevi. Iespējams, tagad, kad esam visu dekonstruējuši, mums būtu jādomā, kā salikt to atpakaļ kopā." Līdzīgi arī Krista Anna Belševica akcentē pasaules un kultūras ciešo savijumu, kurā gan vīd daži caurumi (lasi: mums vēl ir cerība).
Atkailinātā patība
Dzejas tuvināšana emocionāli sakāpinātam ziņojumam šeit nenorisinās, lai pateiktu kaut ko jaunu par pašu dzeju, un to, manuprāt, nav vērts kritizēt. Tas būtu pārāk vienkārši. Svarīgāk ir jautāt, vai Kristas Annas Belševicas krājums attaisno pats savas cerības: "Es izsūkšu šo pasauli sausu/ un pārvērtīšu iedvesmā." Varētu likties, ka dzejai tiek piedēvēta brīnumaina spēja no šķietami ikdienišķiem elementiem radīt suģestējošu kolāžu, kuras oriģinalitāte tad arī apliecina spēcīgas iedvesmas klātbūtni. Skan pēc modernisma, vai ne?
Krista Anna Belševica pasauli izmanto citādi – viņa tai plēš nost kārtu pēc kārtas, nevis lai iemiesotu tekstā kā karnevāliskā īstenības papildinājumā, bet lai atņemtu tai priekšmetiskumu. Pasaule it kā sabrūk jaunās autores atkailinātajā patībā. Kristas Annas Belševicas atbilde pasaulei pārsteidzošā kārtā ir abstrakcijām pārsātināta: dzīve, dvēsele, laiks, telpa, realitāte, cilvēks, ētika, estētika, mīlestība, fantāzija, pagātne, nākotne, dzīvība, vēsture, iedvesma, skumjas, Čaks, Sibēliuss, Heine, Markss, Bēthovens, Rainis un latviskā identitāte. No "smalkā stila" bēgot, sanācis uzskriet tukšiem konceptiem. Vai tiem ir kāds sakars ar iedvesmu?
Kritiķe Anda Baklāne formulu "skaidra valoda plus slikta gaume kā protesta forma" sākotnēji saskatījusi Madaras Gruntmanes debijas krājumā Narkozes (2015), taču līdzīgu priekšstatu par to, ko varētu nozīmēt rakstīt laikmetīgi, apliecina arī Jāņa Tomaša Melnie darba cimdi (2016) un Kristas Annas Belševicas Medījot dzīvi. Prātojot par šo tendenci, nākas domāt arī par veidu, kā šie autori sevi pasniedz lasītājiem. Brāļu Koenu filmas Bārtons Finks (1991) sākumā dramaturgs Finks, tērpies smokingā, no aizkulisēm noraugās savas jaunākās lugas uzvedumā. Ar nervozu sejas izteiksmi viņš seko pēdējai ainai, līdz nolaižas un paceļas priekškars un sajūsminātā publika sauc: "Autoru! Autoru!" Tagad iztēlojieties, ka Finks nevis apmulsis izlien skatuves stūrītī, kā tas notiek filmā, bet, atbrīvojis kaklu no žņaudzošā tauriņa, ielido skatītāju rindās, kur viņu noķer vieglu kā kaķēnu un tūlīt apvelta glāstiem un mierinošiem čukstiem.