Arvien biežāk, uzstājīgāk un skaļāk kultūras pasākumi (koncerti, teātra izrādes, muzeju un izstāžu apmeklējumi) publiskajā telpā tiek definēti kā "nevajadzīgi kontakti" un paši šie notikumi – kā nevajadzīgi. Lai gan šie izteikumi izskan nevis vispārīgā, bet ļoti konkrētā kontekstā, kad jāsteidz glābt, kas vēl glābjams situācijā, kad kovidam pārāk ilgi ļauts netraucēti pieaugt spēkā, tomēr tie kārtējo reizi iedragā vērtību sistēmu. Tie iesēžas dziļi zemapziņā un iespaido sabiedrības attieksmi pret kultūras nepieciešamību kā tādu.
Tam acīmredzams pierādījums ir dramatiskais kultūras notikumu apmeklējuma kritums, kāds novērots pēc katras mājsēdes. Piemēram, aizvadītās vasaras koncertu un brīvdabas pasākumu pārdoto biļešu skaits nav sasniedzis pat piekto daļu no tā skaita, kāds bija 2019. gada vasarā, kad Covid-19 pandēmijas vēl nebija. Zīmīgi un bīstami simptomātiski ir arī izsaucieni, ka mūziķiem un citiem "baltrocīšiem" laiks pārkvalificēties par īsta darba darītājiem.
Nu esam uz nākamās – jau trešās – mājsēdes sliekšņa, un ir bail domāt par nākotni. Visnotaļ iespējams, ka sestdien, 16. oktobrī, publikas pilnajā koncertzālē Cēsis piedzīvotais izcilais opermūzikas galā koncerts Draugi – Andrejam Žagaram ir (bija?) viens no pēdējiem kultūras notikumiem mūsu zemītē šajā gadā. Un diez vai te vairs līdzēs ierastā domāšanas klišeja: ja beigas bija tik labas, tad viss ir labi? "Bija" ir nelāgs atslēgas vārds. Tas atdara durvis fatālām sajūtām.
Daiļumā un dziļumā
Lai vai kā, taču kārtējā īsā klātienes kultūras perioda beigas bija patiesi spožas. Četri lieliski solisti – pasaulslavenais zviedru dramatiskais soprāns, viena no pasaulē visaugstāk novērtētajām Vāgnera operlomu interpretēm Irēne Teorina, Krievijas mecosoprāns, Sanktpēterburgas Mihaila teātra soliste Oļesja Petrova, Latvijas Nacionālās operas mākslinieki tenors Mihails Čuļpajevs un baritons Jānis Apeinis – kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Modestu Pitrenu mūs gluži kā aiz rokas ieveda skanējuma daiļuma, emociju spilgtuma un satura dziļuma pasaulē, kas lika aizmirst visu pārējo un stiprināja cerību, kas, kā zināms, mirst pēdējā. Tas bija tieši tas, kas ir vajadzīgs, lai šajā draudīgajā rudenī spētu turpināt dzīvot un nesajukt prātā.
Mūzika, kas skanēja bijušā Latvijas Nacionālās operas direktora un režisora Andreja Žagara (1958–2019) dzimšanas dienā 16. oktobrī, Cēsu koncertzāles labvēlīgajā akustikā klausītājus uzrunāja neatvairāmi tieši, saviļņojoši, jaudīgi. Vispirms jau Irēne Teorina, kura pirmoreiz pie mums viesojās 2008. gadā Latvijas Nacionālās operas leģendārajā Vāgnera Nībelunga gredzena cikla iestudējumā Brīnhildes lomā Zīgfrīdā. Ekstātisks vēriens, spēks un apgarots maigums. Šīs trīs dimensijas viņas balsī – gan gluži fiziski, gan mākslinieciskās interpretācijas aspektā – atslēdz Vāgnera mūzikas būtību, kurā cilvēciskais ir roku rokā ar pārcilvēcisko un mīti pārtop vienīgajā izdzīvotajā dzīvē. Lai "pārdziedātu" sulīgo, blīvo orķestra partitūru, viņai ne brīdi nav jāiespringst, jo balss vienkārši plūst pāri malām, gan vēstot par Elizabetes mīlestību viņas pirmajā ārijā Sveicinu tevi, dārgā svētku zāle operā Tanheizers, gan apgaroti ilgpilnajā mirstošās Izoldes monologā Tristana un Izoldes finālā – slavenajā Mīlasnāvē, kas koncertā izskanēja tieši blakus šīs operas orķestra ievadam, kura bezgalīgās septakordu ķēdes (nepiepildāmu gaidu simbols!) tolaik bija īsta revolūcija romantiskās mūzikas izteiksmībā. Irēne Teorina prot arī apvaldīt sava soprāna krāšņo vērienu un spozmi, lai, apburot ar glāsmainu balss siltumu, pavisam klusi gremdētos maigā, poētiskā, ēteriskā sapnī, kā to dzirdējām cikla Vēzendonkas dziesmas daļā Sapņi.
Bet vispirms dzirdi un iztēli atmodināja pašā koncerta sākumā orķestra nospēlētā Vāgnera Tanheizera uvertīra, kurā lēnām un nesatricināmā mierā, arvien pieaugot skanējuma spēkā, mums tuvojas svētceļnieku koris, bet pēc tam (uvertīras vidusposmā) savā spožumā un jutekliskajā vijīgumā kārdinoši apžilbina Veneras valstība. Jāatzīmē, ka Modests Pitrens ir diriģents, kurš ļoti uzmanīgi klausās orķestri un izsmalcināti izgaismo simfoniskās partitūras nianses, krāsas, tēlainību, noskaņu, intonāciju, katra instrumenta vai instrumentu grupas solo. LNSO mākslinieki muzicēja kaismīgi, taču šo kopīgo aizrautību ne mirkli nepārvērta tādā skrējienā, kurā "pazūd bilde". Teiktais attiecas gan uz koncertā izskanējušajiem abiem Vāgnera operu simfoniskajiem fragmentiem un slāviski kolorīto skaņugleznu Rītausma pār Maskavas upi Modesta Musorgska operas Hovanščina ievadā (ar bezgalskaisto obojas solo un baznīcas zvanu imitāciju mežragos), gan kopā ar solistiem izpildītajām Vāgnera, Musorgska, Džuzepes Verdi, Rudžēro Leonkavallo, Žila Masnē un Pētera Čaikovska operu ārijām.
Dāsna dabas dāvana
Šis nu reiz bija lielo balsu, lielo jūtu un lielā mēroga vakars. Mecosoprāns Oļesja Petrova, kura mūsu Operā viesojusies jau vairākkārt (Azučenas un Amnerisas lomā, kā arī galā koncertos) un spilgti palikusi atmiņā arī no Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā veltītā Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojuma Elizejas lauku teātrī Parīzē (2015), kur viņa muzicēja starptautiskā solistu kvartetā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori Latvija un diriģentu Andri Pogu (gatavojoties Rekviēmam, viņa šo skaisto un interpretiem sarežģīto opusu dziedāja arī Cēsu koncertzālē).
Oļesjas Petrovas mecosoprāns ir īpaši dāsna dabas dāvana, turklāt tā ir lieliski izkopta. Tik plaša diapazona balss ar tik pilnīgu un krāsām bagātu skanējumu visā diapazona skalā no piesātināti zemiem, tumšiem toņiem līdz trāpīgi spodrām, soprānu cienīgām vokālajām augstienēm ir retums. Koncertā vispirms to izbaudījām pretrunu un nožēlas plosītās princeses Eboli ārijā O don fatale no Džuzepes Verdi Dona Karlosa, pēc tam viešņas izpildījumā klausījāmies baiso Marfas zīlēšanas skatu no Hovanščinas, kurā dziedātājas balss izpaudās drūmi dramatiskā spēkā. Savukārt Žannas d’Arkas ārijā Tā stunda (ir) klāt no Pētera Čaikovska Orleānas jaunavas operas varone lūdz piedošanu dzimtenei, kuru vairs nekad neredzēs. Pēc spēji dramatiskā iesākuma Oļesja Petrova šajā ārijā uzrunāja ar dziļu cilvēcību, kurā ir gan samierināšanās ar likteni, gan izmisīgi emocionālie uzplaiksnījumi.
Iederīgi blakus
Ir gandarījums, ka līdzās abām lielmēroga zvaigznēm nenobālēja abu mūsu dziedātāju – Mihaila Čuļpajeva un Jāņa Apeiņa – sniegums. It īpaši prieks par tenoru Mihailu Čuļpajevu, kurš sākotnēji šī koncerta programmā nebija paredzēts, taču tajā nonāca, aizstājot tenoru Aleksandru Antoņenko. Debijā uz LNO skatuves 2013. gadā Sergeja Prokofjeva operā Mīla uz trim apelsīniem, tobrīd būdams vēl ļoti jauniņš solists, Mihails Čuļpajevs piesaistīja uzmanību ne tik daudz ar dziedāšanu kā ar temperamentu un kustību veiklību, pat drosmīgu akrobātiku. Tagad viņš jau dzied galvenās lomas, no kurām koncertā pārliecinošam pirmajam iznācienam noderēja vēl tikko Džuzepes Verdi Simona Bokanegras pirmizrādē atveidotais Gabriēle Adorno. Strauji mainīgajā Gabriēles Adorno ārijas jūtu gammā no izmisuma un greizsirdības uzplūdiem līdz sirsnīgai lūgšanai Mihails Čuļpajevs vēlreiz apliecināja, cik ļoti viņš ir audzis, turklāt gan balss attīstības, gan interpretācijas mākslas virzienā. Dziedātāja tenors skan spoži, tīri, precīzi un emocionāli uzrunājoši. Balss ir atvērusies, kļuvusi krietni plašskanīgāka un piepilda telpu brīvi un atraisīti, dziedātājs to neforsē. Izrādās, viņa balsij jau ir pa spēkam arī Žila Masnē Vertera titulvaroņa paškultivēto ciešanu pilnās dvēseles sāpju eksaltētais vēriens ar tam atbilstošajiem melodiskajiem lēcieniem un tenora augšām.
Pieredzējušais baritons Jānis Apeinis, par spīti kovidpauzēm, ir ļoti labā formā. Gan itāļu verisma operai raksturīgajā emocionālajā temperatūrā izdziedātās klauna Tonio uzrunas patiesais cilvēciskums, vīrišķīgais vēriens un vokālā skanējuma plašums Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci prologā, gan Pētera Čaikovska Pīķa dāmas varoņa kņaza Jeļecka ārijas cildeni plūstošais dziedājums apliecināja Jāņa Apeiņa māksliniecisko briedumu.
Uz koncertu bija aicināti simt Latvijas mediķu – cerībā, ka vakars viņiem sniegs mirkli iedvesmas, bet mūzika – spēku, kas ir nepieciešams šajā ne tik vienkāršajā laikā. Domāju, ka visiem, kuri šo koncertu klausījās, tas bija ļoti vajadzīgs, garīgi spēcinošs notikums. Lai spēks un izturība mums visiem.