Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Eu, klusu! Es balsi rakstu. Prāta vētras koncertfilmas Gads bez kalendāra recenzija

Grupa Prāta vētra savu jauno albumu Gads bez kalendāra piedāvā vispirms kā koncertfilmu, veiksmīgi pārvēršot mājsēdi par savas reklāmas kampaņas sastāvdaļu. Viss ir bumbās!

Apstākļus, kad kādas ierastas darbības tiek ierobežotas, ir iespējams izmantot savā labā, nevis čīkstēt, ka neļauj strādāt, jo no tā nekas nemainīsies. Var, protams, ķert ekstrēmas sajūtas – dzert legālas un nelegālas uzmundrinošas vai nomierinošas zāles, lai visi redz, cik ļoti esi satriekts, jo ir taču tik neciešami grūti! Diemžēl dažus mūziķus (Matīss Runtulis, Gvido Linga, Skrips), kuri pa šo laiku mūs paspējuši atstāt, arī varam pieskaitīt pie Covid-19 upuriem, kaut tiešais iemesls nav šī slimība, bet pandēmijas izraisītā bezdarbība, apjukums, neziņa, depresija… Kad gandrīz pirms četrdesmit gadiem Jura Kulakova grupai Pērkons bija aizliegts koncertēt, mūziķi ieguva daudz brīva laika un iekārtoja Ievas Akurateres Mežaparka mājā studiju, kurā ierakstīja divus albumus, kas kļuvuši par tik nozīmīgu Latvijas roka klasiku, ka drīzumā gaidāms to pirmais izdevums vinila platē.

Mūsdienās ierobežojumu iemesli ir citi, bet arī Prāta vētra sanāk ieguvēja, jo savu jauno albumu Gads bez kalendāra nodod klausītājiem daudz greznākā iepakojumā – kā krāšņu koncertfilmu –, audio publicēšanu mūzikas straumēšanas vietās iepauzējot, ja neskaita piecus jau iepriekš publicētos singlus.

 

Frizētavas stāsts

Grupai papildspēki nav tālu jāmeklē – pie bungām ir pašiem savs režisors un scenogrāfs Kaspars Roga, kura vadībā uzceltajā futūristiskajā pilsētiņā arī tiek nospēlēts viss albums, liekot aizdomāties, vai muzikālais materiāls, kas skartu tikai dzirdes maņas, bez virtuālās klātbūtnes efekta darbotos kaut cik līdzvērtīgi? Ne velti, reiz atklājot MTV kanālu, The Buggles dziedāja: "Video killed the radio star!" Protams, scenogrāfija ir grandioza un krāsaina, ar dūmiem, gaismām, projekcijām un animācijas elementiem – kā jau piedienas Prāta vētrai, kas visu dara ar vērienu. Imanta Zaķīša vadītās dinamiskās operatoru grupas darbs arī ir augstā līmenī, to visu parādot un akcentējot detaļas – ne vien pašus grupas dalībniekus, bet arī perkusionistes Nelli Bubujancas tuvplānus un dejas, dejas, dejas...

Kaspars Roga savā stāstā par filmas tapšanu uzsver horeogrāfu ieguldījumu, jo "deja ir māksla, kas tanī pašā brīdī piedzimst un arī nomirst, bet mēs to nosacīti iemūžinām". Visi dejotāji ir izcili, bet īpaši vērts izcelt un atcerēties Egijas Abarovičas vārdu, kuras horeogrāfijas priekšnesums albuma pirmās dziesmas laikā friziera krēslā un ap to, pēc tam uz mirkli tur ielaižot apsēsties Renāru, mazliet krēslu iegriežot un tūliņ brutāli izgrūžot no tā ārā, liek aizrauties elpai – tas ir viens no jaudīgākajiem, ja ne pats jaudīgākais, moments filmā. Jā, un tas ir iespējams tikai koncertfilmā, jo publiskā klātienes koncertā uz milzu skatuves dejotāji pazustu, galveno uzmanību tik un tā atstājot Kauperam. Viss frizētavas romantiskais stāsts notiek vagoniņā, kura jumts ir reizē akvārijs, kurā peld palielas zivis – laikam līdakas, pēc kuru pavēles viss šis, protams, notiek, ja ticam krievu pasakām.

 

Tautumeitas vētrā 

Tālāk jau sākas spēles ar uguni, vienam no dejotājiem cīnoties ar liesmām un metot neskaitāmus salto sejas maskā, kurai līdzīgu (tikai baltu) nesen uzstājoties lietoja un izpelnījās nosodījumu Kristians Brekte. Maska krīt aktrisei, kura iejāj Prāta vētras pilsētiņā uz zirga, skanot dziesmai ar Krievijas aktiera Aleksandra Petrova piedalīšanos – viņa virtuālā darbošanās sasaucas ar Renāra kustīgo attēlu ekrānā filmas dokumentālajā daļā, abos gadījumos spēlējoties ar tehnisko iespēju šai tikai šķietamajā klātienes sarunā izslēgt skaņu un ļaujot sarunas partnerim otrā galā vētraini žestikulēt un klaigāt, un nemaz nenojaust, ka viņu neviens nedzird. Kad nospied pogu "mute", mute virinās, bet klusē.

Daudz svaiguma ienes arī pārējie muzikālie viesi – arvien nepārspējamais reperis ansis un Tautumeitas, kurām šis ir solis tajā virzienā, ko no viņām sen gaida etnomūzikas izdevniecības Lauska vadītāji, – būt nebēdnīgākām un artistiskākām, kā paraugu minot ukrainietes Dakh Daughters, kas šogad uzstājās etnofestivālā Sviests. Tautumeitas jau tāpat ir gana populāras, bet Prāta vētras tramplīns visiem var palīdzēt. Asnāte Rancāne albuma tituldziesmā pat pilnībā izkāpj no savas tautumeitu komforta zonas un ļaujas romantiskam duetam ar Renāru, kas kopā ar triju sieviešu vokālu (iespējams, piedzied vēl kāds no Prāta vētras) balsu summā veido tik spēcīgu skanējumu, ka gandrīz griež ausīs, bet paliek uz dzirdes galējās robežas, kurai tiekot pāri nu gan bungādiņām jāplīst.

 

Kardināla uznāciens

"Vampīri maigi pieplaka kakliem/ Veselas tautas sekoja akliem/ Kāds mācījās smēķēt marihuānu/ Katrā pakalnā svinēja Jāņus/ Mūziķi piedzērās, dzejnieki skuma/ Kā vienmēr, uzradās blondīne Una…" – šie noslēdzošajā Dzelzceļnieka dziesmā skanošie vārdi no Renāra mutes tik ļoti izklausās pēc Ingus Bērziņa, to pat nezinot, ka nāktos piedzīvot vilšanos, ja tā nebūtu, bet ir – kaut kas tā kā aizķēries no laikiem, kad iznāca albums Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas (2001) ar viņa tekstiem.

Kaspars Roga, kurš sevi savulaik – arī jau pirms gadiem divdesmit – dēvēja par grupas pelēko kardinālu, šoreiz izcēlies arī ar vairākiem muzikāliem sānsoļiem, piedāvājot un tiekot akceptēts gan ar savām jocīgajām sintezatora, gan vokālajām partijām, kas ienes dziesmās neierastu svaigumu. Māris Mihelsons stāsta, ka Kasparā piedzimis Vestards, bet viņš pats, pielīmētajām ūsām plīvojot, palabo: "Imants Kalniņš manī dzimst!" Tas, protams, nav jāuztver pārāk nopietni. Visādu ideju viņam esot pa pilnam, bet kautrējies piedāvāt, jo pārējie parasti tikai smejoties.

"Eu, klusu! Es balsi rakstu," Kaspars uzkliedz kādam, kas trokšņo aiz viņa virtuālās studijas durvīm. Līdzīgi kā, savulaik jau izsmēlusies, Prāta vētra ieguva jaunu elpu, uzaicinot par sava albuma Tur kaut kam ir jābūt (2008) producentu Gustavo, mūziķi šoreiz izmantojuši situāciju un iekšējos resursus (Kasparu Rogu), lai iekāptu savu fanu mājsēdes apartamentos pa virtuālajiem logiem, un tas izdevies godam. Kāds jau sociālajos tīklos ir paspējis ļauni pajokot, ka mājsēde, kā izrādās, ir Prāta vētras reklāmas kampaņas sastāvdaļa – pat datums precīzi sakrīt. Vai pēc filmas noskatīšanās kāds vēl gribēs pirkt arī plati, tas jau ir sarežģītāks jautājums.

"Draugi, un kā gan bez saldā ēdiena!" pēkšņi jau pēc filmas dokumentālās daļas priecīgi iesaucas Renārs, piesakot Donu un Intaru Busuli, lai kopā nodziedātu jau pazīstamo dziesmu Piedošana, kuru klausoties varam joprojām turpināt minēt, kuram no trim solistiem par to ir visvairāk kauns. Bet, ja jau, kā trīs vīri paši dzied, grēkam piemīt tā lieliskā īpašība pārvērsties piedošanā, tad viss ir bumbās.

Informācija: pratavetrafeels.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja