Karaļi un karalienes. Tā festivālu Opener Gdiņā Polijā drīz pēc noslēguma izplatītajā preses relīzē nodēvēja paši organizatori, ar to domājot ne vien pirmos vārdus no divām nozīmīgām 2013. gada festivāla grupām (tas vien būtu pagalam banāli), bet arī apmeklētāju karalisko pašsajūtu festivālā. Priekšnoteikumi tai labu labie – pēc skata drīzāk taksometra šoferi, nevis rokzvaigzni atgādinošā, bet ar milzu talantu apveltītā Džoša Hommes vadītā amerikāņu rokgrupa Queens of the Stone Age (QOTSA) bija kā kulaks uz acs tiem, kuriem tīk smags, taču melodisks un inteliģents roks, jau ar pirmā koncertā izpildītā hita Feel Good Hit of the Summer ievadvārdiem "nicotine, valium, vicodin, marijuana, ecstasy and alcohol… co-co-coco- cocaine", ko savulaik kaverversijā īpaši izgaršoja Braiens Molko no Placebo.
Kas gan cits mūzikas fanus padara laimīgākus, ja ne šāds legālo un nelegālo narkotiku diktāts no skatuves? Publika ir ekstāzē, jo tieši šī ir iedarbīgākā QOTSA agrīnā perioda, precīzāk, otrā albuma Rated R dziesma. Kaut šedevru ar sirēnveidīgiem ģitārievadiem netrūkst arī debijas albumā, kavēšanās 90. gados ar to arī beidzas, un grupa citu pēc cita šauj ārā vēlākos, jau MTV ekrānus ieņēmušos hitus. No aizkulisēm, kur grupas mūziķi esot salaiduši tuvāk skatuvei esošos fanus, lai kopā ar viņiem iedzertu, ziņo, ka QOTSA šo esot nosaukusi par labāko koncertu turnejā.
Labi organizēta industrija
Otri galvenie festivāla varoņi – Kings of Leon – ar savām mūsdienu roka himnām parauj līdzi arī meitenes: grupas lielākais šedevrs On Call ar savu basa partiju vēl tikai apdullina gluži kā ritmiski tenisa bumbiņu sitieni pa galvu, bet lielākais hits Sex on Fire, kas pat deju zāles pārvērš sajūsmas plūdos, koncertplaci pārvērš jūrā, kurai krastu vairs nav.
Festivāls Opener strādā ar vērienu – poļu ir daudz, tāpēc tā ilggadējā ģenerālsponsora Heineken ieguldījums nevis izmeklētāko un pēc muzikālā materiāla festivāla formātam atbilstošāko, bet populārāko un tāpēc nereti dārgāko grupu nofraktēšanā nāk atpakaļ ar uzviju turpat uz vietas. Samērā lēto alu poļi dzer daudz un no lielām glāzēm, nevis no nieka 250 gramu piņģerotiem, kādi tiek lietoti Pukkelpop Beļģijā. Toties pie poļiem atšķirībā no citiem festivāliem ir liegts ar alu staigāt pa visu teritoriju – sava vieta un laiks jāatvēl dzeršanai un ēšanai, sava – mūzikas baudīšanai.
Poļiem šajā ziņā viss ir sakārtots kā uz rasējumu dēļa – festivāls notiek lidlaukā, nevis paugurainā mežā, tātad jebkura līnija ir gara un leņķi taisni kā Losandželosas ielās. Šeit valda labi organizēta industrija, nevis pulciņš mūzikas cienītāju, kuri gribējuši saviem Austrumeiropā dzīvojošajiem līdzcilvēkiem sarīkot lielākos mūzikas svētkus tuvāko tūkstoš kilometru rādiusā.
Nika Keiva atbruņojošais skats
Padomāts ir par visiem. Britpopa ziedu laiku lieciniekiem par prieku jau festivāla atklāšanas dienā savu lielāko hitu programmu spēlēja Blur, un solists Deimons Albarns joprojām jauneklīgā trakumā varēja mesties publikas apskāvienos. Kopā ar saviem biedriem no The Bad Seeds Niks Keivs hipnotizē pat tos, līdz kuriem nekad nesniegsies viņa atbruņojošais skatiens, kanādiešu elektroniskā grupa Crystal Castles ar eksplozīvo, ne mazāk kā Albarns publiku taranēt gatavo solisti Alisi Glāsu līdzīgi neaizmirstamu šovu parādīja arī festivālā Positivus. Savukārt tie, kuri līdz šim izvairījušies no grupas Tame Impala izšautās amora bultas, dzīvā priekšnesuma laikā no to krusas pavisam droši izvairīties vairs nevar pat tad, ja nezina, kas tā par grupu uz skatuves.
Pēdējais variants ir bīstams – cilvēks, kurš dodas uz koncertu kā balta lapa, riskē tikt aizmālēts tikai ar konkrētā koncerta mākslinieku krāsām un neizbēgami kļūst par kvēlu viņu cienītāju uz ilgu laiku. Šī ir liela festivālu vēl nenorūdīta apmeklētāja privilēģija ilggadēja veterāna priekšā, kas jākaļ, kamēr karsta.