Aizvadītā festivāla saturu varētu iedalīt piecos lielos tematiskos blokos, kuros ietilpst visi koncerti: popmūzika piektdienā, latviešu hiphops, pārējās latviešu grupas, ārzemju izpildītāji uz lielajām skatuvēm sestdienā un svētdienā, kā arī The Prodigy un Niks Keivs. Pēdējos gados jau ierasts, ka viena no Positivus dienām tiek veltīta pašlaik aktuālajai popmūzikai un līdz ar to ievērojami jaunākai auditorijai nekā divās pārējās dienās, un šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem gadiem tas notika piektdienā, nevis sestdienā. Šāds risinājums šķiet optimāls – tie, kas vēlējās, varēja šo dienu izlaist, savukārt pārējiem bija visas iespējas izbaudīt vienu lielu ballīti, turklāt jau ap plkst. 19 pārliecināties, ka runas par festivāla slikto apmeklējumu ir tikai baumas, jo par klausītāju trūkumu pie visām skatuvēm būtu grēks sūdzēties.
Erotiskās spēles
Piektdienas programmu grūti nosaukt par ļoti bagātīgu, tomēr tajā bija ko atrast. Viens no Igaunijas mūzikas karognesējiem Noëp priecēja ar vasarīgu deju šovu, nododot ļoti uzkarsētu pūli pašmāju reperim Edavārdi, kurš uzstājās uzreiz pēc tam. Nedaudz vēlāk galveno skatuvi iekaroja zviedru dumpinieciskā popdīva Tūve Lū, kuras priekšnesumā neizpalika arī māksliniecei raksturīgās vaļības, piemēram, "nejauša" krūtsgala izslīdēšana no krūštura jau pirmajā dziesmā vai kaila torsa atrādīšana publikai skaņdarba Talking Body laikā. Ne vien ķermeniski, bet arī muzikāli viņa bija līmenī, tāpēc visi šie triki tikai pastiprināja koncertpieredzi, nevis noteica to.
Ukraiņu reperis Ivans Dorns kopumā pievīla, jo būtībā vienīgais, ko viņš spēja, bija pamatīga pūļa uzkurināšana, visam citam paliekot otrajā plānā. Tajā pašā laikā daudz vērtīgāku priekšnesumu uz Piena svētku skatuves sniedza pieci brāļi no Londonas The Family Dog, kuru nepieradinātais rokenrola un psihedēlijas piesātinātais šovs daudziem kļuva par lielu atklājumu. Tiesa, tas viss bija tikai prelūdija vakara galvenajam notikumam – britu trio Years & Years koncertam, kura kvalitāte man personīgi kļuva par milzīgu pārsteigumu.
Pirms festivāla apšaubīju, vai trio Years & Years ir gana nozīmīgs, lai būtu attiecīgās dienas galvenā grupa, taču jau ar pirmajām kompozīcijām kļuva skaidrs, ka mūziķi ir gatavi šai pozīcijai. Koncerts lielā mērā bija balstīts jaunākā albuma Palo Santo koncepcijā, kurā pār pasauli un cilvēkiem valda androīdiski roboti. Šajos apstākļos teicami iederējās apvienības līdera Olija Aleksandera erotiskā saspēle ar četriem dejotājiem un neuzkrītošā koķetēšana ar publiku. Years & Years piedāvāja negaidīti aizraujošu koncertšovu, kura ilgums nedaudz pārsniedza stundu.
Mazā prinča šarms
Otru lielo kategoriju "Latvijas reperi" festivālā lieliski pārstāvēja jau pieminētais Edavārdi un Arturs Skutelis. Milzīgu pūli uz galvenās skatuves pulcēja Mesa, savukārt pāris stundu agrāk skaitliski nedaudz mazāku, bet daudz aktīvāku publiku pie Other Stage pulcēja Singapūras satīns, sadziedoties ar auditoriju visa koncerta garumā. Tomēr, kā jau varēja paredzēt, šīs sadaļas lielākais izcilnieks bija pašmāju repa karalis ansis, piektdienas vakarā un sestdienā sniedzot divus pilnīgi dažādus koncertus milzīgam atbalstītāju pūlim un vēlreiz spilgti apliecinot, ka savas pozīcijas nav izpelnījies nejauši un nevienam tās tik vienkārši neatdos.
Mūzikas baudītājiem festivālā bija iespējas novērtēt plašu pašmāju mūzikas buķeti. Ierasti lieliski bija Positivus veterāni Satellites LV, teicamu atgriešanos ar rokkoncertu piedzīvoja Laika suns, jaunās dziesmas atskaņoja Rīgas modes, pie Dabas skatuves ļaudis aizkustināja Čipsis un Dullais, savukārt Sigma no galvenās uz Piena svētku skatuvi spēja pārvilināt arī tos, kuri sākotnēji grasījās klausīties Lauv.
Arī neiztrūkstošā festivāla noslēguma vērtība Sūdi savus klausītājus nepievīla, tomēr no vietējiem izpildītājiem īpaši izcelt gribētos divus citus kolektīvus. Vispirms sestdienas pievakarē, šķiet, lielāko pūli pie Piena svētku skatuves sapulcināja galantais duets Mazais princis. Grupa pamanījās daudzus klausītājus sasmīdināt līdz asarām gan ar savu unikālo komunikācijas stilu, gan šlāgermūzikas labākajās tradīcijās balstītajām populāru pašmāju dziesmu kaverversijām, acumirklī radot koncertu, ko festivālā pieminēs arī pēc gadiem.
Dienu vēlāk uz Dabas skatuves izjusti uzstājās sapņainā grupa Himnas. Būtu melots, ja apgalvotu, ka mūziķi sapulcināja milzīgu pūli, taču visi sanākušie tāpat bija vienisprātis, ka ekskluzīvi varēja izbaudīt vienu no Positivus skaistākajiem muzikālajiem mirkļiem, turklāt ne tikai šī gada kontekstā vien.
Laikam lielākā šī festivāla bēda bija ārzemju mūziķu koncertu nelielais skaits, jo sestdienā un svētdienā, neskaitot divus galvenos festivāla māksliniekus, šajā kategorijā bija vien pieci izcelšanas cienīgi vārdi. Protams, tādi būtu seši, ja vien Mura Masa nepiedzīvotu problēmas ar transportu.
Sestdien afrikāņu ritmos publiku pie Other Stage aizrāva Jeremy Loops, nedaudz vēlāk turpat īstu sprādzienu sarīkoja multiinstrumentālists Youngr. Kanādieši The Barr Brothers uz galvenās skatuves piedāvāja lielisku klasiskajā folkmūzikā balstītu blūzroka koncertu, taču tik mazpazīstamām grupām nebūtu jāuzstājas uz Positivus galvenās skatuves septiņos vakarā. Dienu vēlāk lielo skatuvi īsti nespēja piepildīt arī amerikānis ar Latvijas saknēm Lauv, kuram trūka dejotāju, projekciju vai jebkā cita, kas palīdzētu viņam vienatnē nepazust uz lielās skatuves.
To, cik ļoti Lauv trūkst šova, īpaši uzskatāmi palīdzēja ieraudzīt mirkli pirms tam no Other Stage nokāpušie satriecošie Austrālijas mūziķi Confidence Man, ar kuru enerģiju būtu iespējams darbināt nelielu spēkstaciju. Viņi piedāvāja perfekto festivāla koncerta kombināciju, tajā iekļaujot lipīgus meldiņus, profesionālu izpildījumu, kvalitatīvu dziedājumu un īstu šovu, kurā 45 minūšu laikā abi solisti paspēja gan trīs reizes nomainīt apģērbu, gan izklaidēt ar nemitīgiem sinhronu deju soļiem.
Skaņu dinamika
Lai arī cik labi būtu izklausījušies Years & Years, Confidence Man, Himnas, Mazais princis vai citi no iepriekš pieminētajiem izpildītājiem, šis Positivus ieies vēsturē kā festivāls, kurā pāri visam stāvēja The Prodigy un Niks Keivs. Šo mākslinieku vērienam neviens cits pietuvoties nespēja.
Pirms festivāla daudzi smīkņāja par big beat leģendu The Prodigy vietu programmā, taču jau ar pirmajām koncerta sekundēm kļuva skaidrs, ka neko tādu Salacgrīva vēl nekad nebija pieredzējusi. Jāatzīst, ka arī manā koncertu apmeklētāja bagāžā līdzīgas pieredzes nebija, jo visi iepriekš piedzīvotie smagās mūzikas koncerti, salīdzinot ar The Prodigy, nu šķiet ļoti pieradināti, savukārt elektroniskās mūzikas koncerti – pārāk mierīgi. Positivus vēsturē neviena grupa nebija tik ļoti spridzinājusi ar tik milzīgu troksni un spožām, zibsnīgām gaismām, kuras neapstājās ne sekundi un tā vien mudināja pūlim pamodināt savus iekšējos zvērus. Aptuveni pusotras stundas laikā atskanēja gandrīz visi lielākie apvienības hiti, turklāt pirmā koncerta puse norisinājās bez pauzēm, teju kā viena gara dziesma, kas visu uz skatuves notiekošo padarīja vēl jo iespaidīgāku.
Pēc The Prodigy neticamā šova daudzi varēja domāt, ka tā arī būs festivāla augstākā virsotne, taču Nikam Keivam bija citas domas. Vēl nekad iepriekš Positivus vēsturē neviens mūziķis nav bijis tik harismātisks un majestātisks kā Niks Keivs, kurš jau ar pirmajiem soļiem uz skatuves pārņēma savā varā ikvienu atnākušo. Viņam piemīt teju vai maģisks spēks, tas pievelk, intriģē un neatlaiž. Zināmā mērā pat varētu teikt, ka mūzika šajā priekšnesumā ieņēma sekundāru lomu – protams, The Bad Seeds sastāvā ir reti talantīgi un meistarīgi mūziķi, tomēr grupas loma ir tikai paspilgtināt visu, ko dara Niks Keivs. Vai tā būtu mikrofona aizsperšana, sarokošanās ar pūli, pēkšņs kliedziens kāda skatītāja virzienā, kāda nevaldāma kustība, bērnu uzcelšana uz skatuves vai fanes apskaušana – jebkura, pat sīkākā solista darbība no fanu puses tika tverta kā kaut kas jauns, novatorisks un iepriekš uz šīs pasaules neredzēts.
Tas, kas bija redzams uz skatuves, atgādināja tāda kā sektas līdera uzrunu, kuru ikviens, īpaši pirmajās rindās stāvošie, tvēra kā lielāko dzīves patiesību, par kuru pārākas nav. Nespēju iedomāties nevienu citu mūziķi, kurš spētu panākt ko līdzīgu, tik ļoti spēlēties ar kapa klusuma un vislielākā skaļuma dinamiku un novest fanus līdz tādai ekstāzei, kā to panāca Niks Keivs. Viņa šovs ir vārdos neaprakstāms – tāds, kas nevienā aprakstā nevar līdzināties reālajai pieredzei. Es to saku kā cilvēks, kurš vēl svētdienas pievakarē šaubījās, vai beidzot spēs izprast Nika Keiva neordināro mūziku vai arī ne, tāpēc varat iedomāties, kādu iespaidu šovs ir atstājis uz viņa īstajiem faniem.
Cena, kas ir jāmaksā
Pēc noslēdzošā koncerta pēcgarša bija tik spēcīga, ka vēl ilgi negribējās dzirdēt nekādu citu mūziku, tikai sakopot domas un pabūt ar sevi. Aizdomājos arī par to, ka, par spīti diviem no labākajiem galvenajiem māksliniekiem festivāla vēsturē, šis Positivus bija arī izcils piemērs tam, kāpēc es ceru festivālā, tam saglabājot pašreizējos apmērus, nekad neredzēt Coldplay vai U2 līmeņa izpildītājus. Protams, kaut ko tādu redzēt Salacgrīvā būtu lieliski, bet vai cena, kas par to ir jāmaksā, tiešām būtu tā vērta, ja jau atkal mums būtu tik maz ārzemju viesu?
Jau šogad Positivus acīmredzami cieta no sponsoru skaita samazināšanās, kas radīja izmaiņas pasākuma (teritorijas) plānojumā. Kaut gan lielākā daļa no tā vērtējama pozitīvi (šis noteikti bija vislabāk organizētais un tīrākais Positivus, kopš tas notiek trīs dienas), ārzemju mūziķu trūkums, samērā mazā Piena svētku skatuve (kurā turklāt mūziku traucēja baudīt basi no citām skatuvēm) un ekrānu neesamība pie Other Stage kopējo festivāla pieredzi ievērojami iedragāja.
Man ļoti patika šis Positivus, tas bija daudz labāks, nekā es sākotnēji gaidīju, bet par to galvenokārt ir atbildīgas lieliskās Latvijas grupas, The Prodigy un Niks Keivs. Kaut gan tas nav maz, gan es, gan citi aptaujātie mūzikas žurnālisti bijām vienisprātis – atliek cerēt, ka nākamgad sponsoru skaits atkal pieaugs, kā arī organizatoriem izdosies uzaicināt tik daudz teicamu mūziķu, ka nāksies visu laiku skraidīt no skatuves uz skatuvi un arī tad vēl daudz ko palaist garām. Manuprāt, tā tomēr ir īstā Positivus būtība, ko gribētos festivālam novēlēt atgūt 2019. gadā, ļaujot šim gadam folklorizēties kā reizei, kad divas leģendas valdīja pār visu citu.
Hmm
Recenzija