Filmas 1906 recenzija. Tad šī ir revolūcija?

Lāpu ugunis trauksmaini izgaismo ritmiski plandošus karogus, adrenalīna pārņemta kaujinieku grupa draudīgi tuvojas pa tumšu aleju Riharda Zaļupes uzbudinošās mūzikas pavadījumā, aizrautīgs orators skandē patētiskus saukļus pie ugunskura, kamēr pa spocīgi izgaismotām muižas zālēm puiši ar lakatiem aizsietām mutēm meklē naudu, bet atrod tikai jaunkundzi un viņas veco kompanjoni. "Tad šī ir revolūcija?" gandrīz vai mirdzošām acīm jautā jaunkundze un arī pēc tam gluži kā savaldzināta pils ārpusē klausās dziesmā Biedri, nu celieties kājās...

Nevar noliegt, revolūcijai piemīt zināms šarms un pievilcība, tādā gaismā pat bandītiskiem uzbrukumiem ir savs romantisks valdzinājums, un gandrīz par to tad arī ir filma 1906.

Cilvēce bija naivāka

Un vēl filma ir par laikmetu, kad cilvēce bija daudz naivāka. Šī man vispār ir iemīļota tēma spriedelēšanai, un ar prieku esmu manījusi, ka arī režisors Gatis Šmits par to runā šur tur publiskajā telpā – pirms nieka simt gadiem ļaudis citādi izturējās pret pasaules lietām, daudz kvēlāk ticēja un vienkāršāk domāja, daudz nesavtīgāk rīkojās un ideālistiskāk dzīvoja, jo viņu ticību brīnumiem un cilvēka cēlajam kodolam vēl nebija sabradājuši XX gadsimta pasaules kari. Mūsdienu skeptiskais ciniķis nekad mūžā neatsauktos uz tiem lozungiem, kam sekoja XIX un XX gadsimta mijas revolucionāri, ticēdami, ka pasauli iespējams ātri vien izveidot tādu, lai tajā valdītu brālība un vienlīdzība. Un mūsdienu dzejniece nekad neizvēlētos pseidonīmu Dafne.

Protams, šis naivums nav tikai pozitīvs vien, līdzi tam nāk, piemēram, revolūcijas mērķu pacelšana pāri visām cilvēktiesībām un morāles principiem – to jau filmā pamanīsiet, ka nelielā kaujinieku grupa nemaz neuztraucas par iespēju nogalināt dažus vai daudzus cilvēkus, kam gadīsies stāties viņu ceļā uz Felzer kasi. Gluži otrādi, šāda svešu cilvēku mantas ekspropriācija ("eksis", kā to sauc arī filmā) ir dabiska sociāldemokrātu, vēlāk boļševiku partijas politikas sastāvdaļa, kas šķietami dzēš jebkuras ētiskas problēmas, turklāt piešķir revolucionāru cīņai nepieciešamo adrenalīna devu, kas tai piesaista vēl papildu cīnītājus – tādus puikas kā matrozis Svilpe, kuram galvenais ir dzīvot "ar švunku".

Akuraters atsūtīja

Uz to, ka filma ir par citu laikmetu, eleganti norāda arī valoda, kādā runā tās varoņi, – latviešu, krievu un vācu vārdu mikslis ir rūpīgi un precīzi sakombinēts, bet izklausās ļoti dabisks, droši vien arī pateicoties aktieru veiklajai prasmei iemācīties lomas tekstu. Šī valoda, lai gan mūsdienu cilvēka ausij neparasta, ir tomēr īsta – tādā runāja jau Jāņa Grīziņa Vārnu ielas republikāņi un indiāņi, un arī mana 1900. gadā dzimusī ome. Tiesa, viņa nebija sufražiste, tāpēc "ohranka" un "čoka" nebija viņas vārdu krājumā, bet "vonungs", "kapija" un "slava bogu!" gan.

Tomēr kāda cita, pat iepriekš apsolīta laikmeta iezīme gan filmā kaut kā izplēn vai pārvēršas karikatūrā. Režisors Gatis Šmits, gaidot pirmizrādi, mēdza atgādināt, ka filmas darbība notiek laikā, kad pa Rīgas ielām staigāja tie intelektuāļi, kuru vārdos tagad šīs ielas nosauktas, un šāda režisora runāšana varēja solīt vismaz skaistu un domas piesātinātu epizodi kādā mākslinieku dzīvoklī vai strādnieku klubā, kur kūsā revolūcijas laikmetam tik dabiskā pārliecība, ka arī mākslā viss vecais jāgrauj drupās un jāceļ jauna kultūra jauniem cilvēkiem… Tā sakot: "…no pašiem pamatiem jauns viss tiks!" Tā vietā uz skatuves viena dāma plivina apakšsvārkus, pēc izrādes kāds pārspīlēti grimēts Fricis Depše murgo par Benaresu, izdevējs Dancītis (Vladislava Nastavševa lieliskajā, bet mazliet neiederīgajā tēlojumā) izskatās gan amizants, bet varbūt tomēr garīgi slims, un vienīgā vēsturiski reālā literāta vārds (neskaitot Raini un Dafnes iecienītos Verlēnu, Falliju un Gēti) izskan pavisam komiskā kontekstā ("Jūs Akuraters atsūtīja?!"), turklāt Rīgā Akuratera ielas nemaz nav…

Es te, protams, ironizēju "uz vella paraušanu", kā teiktu 1906 varoņi, bet fakts ir, ka filmas pasaulē kultūras aprindas diez ko neatšķiras no bordeļa, kur vēlāk Pelēkais atrod Svilpi.

Skatītājs zina vairāk

Varbūt simptomātiski, ka arī savu revolucionāra pārliecību un cīņu biedrus, kas ir daudz svarīgāk, pirmais nodod tieši šķietami intelektuālākais no viņiem – tas, kurš pasludina, ka viņa ierocis ir vārds, nevis "dzelži". Neuzskatiet šo par sižeta atklāšanu, jo tas jau pieder pie jebkura klasiska revolūcijas stāsta – vienam nodevējam ir jābūt, viens vienmēr neiztur un salūst.

Interesanti, ka pirmajā acu uzmetienā 1906 klasiski reprezentē tāda tipa filmas, kurās spriedze rodas no tā, ka skatītājs zina vairāk nekā filmas varoņi, bet nezina, ko varoņi tālāk darīs nezinādami. Teorētiski šāds modelis paredz, ka otrreiz to pašu filmu skatīties vairs nav liela prieka, tomēr no personiskās pieredzes varu liecināt, ka ir gan – acīmredzot darbojas vēl arī kāds otrais un trešais spriedzes līmenis (šajā kontekstā atceros, kā kinozinātniece Inga Pērkone reiz rakstīja – lai cik reižu skatītos filmu Sapņu komanda 1935, viņa vienmēr uztraucas, vai izšķirošajā basketbola spēlē mūsējie uzvarēs).

Filmai 1906 ir arī citi pievilcības faktori, ne tikai spriedze. Smeldzes varbūt ir pat vairāk, un arī to sagādā skatītāja zināšanas par to, ko filmas varoņi nezina, – kā patiesībā ir iekārtota pasaule. Par to, ka Rainim pēc dzejas krājuma Vētras sēja, kurā tik pievilcīgi skan: "Mesti ir kauliņi, brāžat uz priekšu, viesuļi…", nāks arī Klusā grāmata, kad "…tagadne tukša, nākotne tāla…", un līdz jauniem viesuļiem varbūt vēl daudzi nenodzīvos.

Vienu ietilpīgu un visai nepārprotamu mājienu Pelēkajam un arī skatītājiem filmas autori tomēr ir sagādājuši – radikāli atšķirīgie apstākļi, kādos filmas sākumā un beigās izskan Emīla Dārziņa sacerētā Spāniešu romance ("Nomet sagšu, eņģel balto…"), ieslēdz kaujinieku grupas dēku pārlaicīgi emocionālā gredzenā, visas pasaules skumjas ir te, šajā tukšajā Rīgas ielā. Tomēr Pelēkais un Violeta ir divi, un tad jau var teikt, ka beigas laimīgas.