Režisora Beneta Millera filma Foxcatcher, kas latviskota kā Lapsu medības, ir viens no lielākajiem pērnā Kannu kinofestivāla pārsteigumiem, kuru jo negaidītāku padarīja fakts, ka filma ir ražota ASV un tajā vienā no galvenajām lomām ir aktieris Stīvs Kerels. Parasti šāds salikums neko labu vis nesola, vien vairāk vai mazāk ikdienišķu izklaides produkciju visdrīzāk komēdijas žanrā, kas ir Stīva Kerela pamatspecializācija. Taču Lapsu medības ir uzskatāms piemērs, ka nevajag sevi kā skatītāju "ieprogrammēt" uz noteiktu žanrisku produktu, ņemot vērā kādas šķietami nepārprotamas zīmes, piemēram, kāda aktiera ampluā. Jo šis nu ir tas gadījums, kad, par filmu iepriekš nezinot neko (un tas pat būtu ieteicams), var sev sagādāt pārsteigumu pēc pārsteiguma – kā tādos amerikāņu kalniņos. Šie pārsteigumi būs saistīti ne tikai ar Stīva Kerela "neparastajām pārvērtībām" un faktu, ka filmā konkrētā varoņa grimā viņu pat ir grūti atpazīt, bet arī ar filmas sižeta līkločiem, kas balstīti dokumentālos faktos. Filmas pamatā ir stāsts par ekscentriskā miljonāra Džona E. Dupona (1938–2010) attiecībām ar brīvās cīņas sportistiem, olimpisko spēļu dalībniekiem un laureātiem – brāļiem Marku un Deivu Šulciem.
Kā balta lapa
Neko nezināt par filmu Lapsu medības nu jau ir teju neiespējami. Galu galā ASV kinoindustrija aulēkšiem tuvojas gada svarīgākajam notikumam – Oskaru ceremonijai –, un filma Lapsu medības ir viena no līderēm ar savām piecām Oskara nominācijām. Nominēts ir gan filmas režisors Benets Millers, gan Stīvs Kerels kā labākais aktieris, gan Marks Rufalo par otrā plāna lomu (viņš spēlē Deivu Šulcu), nominācija ir arī par filmas scenāriju un grimu. (Oskara priekšvēstnešos – Golden Globe – šo nomināciju bija krietni mazāk – "tikai" diviem filmas aktieriem Stīvam Kerelam un Markam Rufalo.) Daudz nezīlējot kafijas biezumos, vai un cik zelta vīriņu iegūs vai neiegūs filma, – tās izcilība nav apstrīdama. Lai gan Lapsu medības ir ieteicams skatīties kā baltai lapai – tas diez vai vairs ir iespējams. Kaut arī filmas demonstrēšana kinoteātros – un ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un ASV – sākas tikai šonedēļ, reālais stāsts, kas inspirējis filmas notikumus, ir gana daudz skandināts. Ja ne Latvijas presē (kur par filmu tika rakstīts Kannu festivāla kontekstā), tad pasaulē gan. Bez īsa tā izklāsta nevar iztikt arī šajā tekstā, kaut vēlreiz uzsveru – maksimālo pārsteiguma efektu no filmas gūsiet tad, ja tiešām nekad neko nebūsiet dzirdējuši par ASV miljonāra un fermera Džona Dupona (John E. du Pont) bēdīgo pieredzi sporta mecenāta un cīkstoņu komandas sponsora lomā.
Varas viepļi
Dzīvodams savā milzu īpašumā Foxcatcher Farm, Dupons tajā tur ne tikai govis un ponijus, bet arī brīvās cīņas sportistu komandu. Filmā Duponu (Stīvs Kerels) iepazīstam kā kompleksu un valdonīgas mātes tramdītu tipu ar ekscentriskām pašapliecināšanās lēkmēm. Šī uz dokumentāliem materiāliem balstītā drāma, kas risinājusies XX gs. 80.–90. gados, varas, dominances un atkarības ciešajās saitēs sasien trīs varoņus – cīkstoni un viņa treneri – brāļus Šulcus, kurus filmā spēlē Čenings Teitems un Marks Rufalo, – un visvareno labdari Džonu Duponu, kurš abu brāļu dzīvē kļūst par destruktīvu spēku. Viņa pēkšņā interese par sportu un brīvo cīņu savukārt sakņojas gan paša komplicētajās attiecībās ar valdonīgo māti, gan bērnības traumās, kuras padzīvojušo vīrieti pavada joprojām. Dupona mātes lomā efektīga ir dižā britu aktrise Vanesa Redgreiva, un, kaut viņas varonei ir atvēlēts pavisam nedaudz epizožu, tajās spēcīgi iezīmējas postošās, kroplīgās mātes un dēla attiecības. Pēc šīm epizodēm vairs nerodas jautājumi, kāpēc Dupons ar "saviem sportistiem", kurus viņš nešaubīgi uztvēra kā savu īpašumu, izrīkojās tā, kā viņš izrīkojās, kāpēc viņa sākotnējo aizrautību un vēlmi pašapliecināties mātes acīs ar savas komandas panākumiem nomaina daudz sarežģītāka attiecību gamma. (Valdonīgajai sirmgalvei, izrādās, ir gluži vienaldzīgs gan brutālais sporta veids, gan dēla aizrautība.) Būtībā Lapsu medības var uztvert arī kā vēl vienu kino stāstu par mātes frustrējošo spēku sava dēla dzīvē (klasiskais piemērs te būtu Hičkoka Psycho). Protams, var to arī uztvert "tikai" kā sporta drāmu, kas balstīta uz reāliem faktiem. Tikai tas noplicinās šīs filmas pamatvērtības – pamatīgi būvētās un līdz vissīkākajai niansei psiholoģiski motivētās filmas varoņu attiecības.
Sports un psiholoģija
Filmas režisors Benets Millers ir paveicis lielu darbu – viņu droši var dēvēt par vienu no labākajiem psiholoģisko drāmu veidotājiem ASV kino. Millers filmē reti, bet labi – gan viņa pasenā debijas filma Kapote (2005), gan ne tik senā Naudas spēle (Money Ball, 2011) skaidri definē Beneta Millera interešu zonas un spēka punktus. Pirmkārt, tā ir varoņu psiholoģija, otrkārt, sports (jāatgādina, ka Naudas spēle ar Bredu Pitu, kas tika nominēta sešiem Oskariem, stāstīja par beisbola komandu, ko būvē pēc matemātiska algoritma). Lapsu medības ir trešā Beneta Millera filma, kurā satikušās abas viņa intereses. Tas ir spēcīgs darbs, kurš atšķiras no amerikāņu kino aktualitāšu pamatmasas gan ar niansētību, gan dramatisko piesātinājumu, gan arī klusināto krāsu paleti – filmas vizuālo tēlu –, kurā nav manāmas optimistiskas un spožas krāsas.
"Stīvs Kerels, kurš līdz šim ir asociējies tikai un vienīgi ar pamuļķīgām komēdijām, ir radījis dēmonisku raksturu un nospēlējis savu līdz šim labāko lomu. Tas noteikti tiks pamanīts gada nogalē, sākoties Oskaru rituālam, – tad, kad šis – 67. – Kannu kinofestivāls jau būs kļuvis par vēsturi," rakstīju pērnā gada maijā. Tā tas arī noticis. Oskars par labāko vīrieša lomas tēlojumu šogad gan ir uz izķeršanu – konkurence ir milzīga, par Stīva Kerela spēcīgāko pretinieku uz šo balvu – Maiklu Kītonu filmā Putncilvēks – rakstījām pirms nedēļas. Novērtējiet, pašlaik kinoteātros rāda gada labākās ASV filmas! Lapsu medības un Putncilvēks ir spēcīgi līderi.
Lapsu medības ****
Biogrāfiska drāma. ASV. 2014.
Režisors Benets Millers. Lomās Stīvs Kerels, Čenings Teitems, Marks Rufalo, Sjena Millere u. c.