Režisora Māra Martinsona spēlfilma Maģiskais kimono ir viens ārkārtīgi interesants izstrādājums visādi citādi diezgan prognozējamas taciņas staigājošajā Latvijas spēlfilmu pulciņā. "Interesants" visdažādākajās šī vārda nozīmēs, tāpat kā pats režisors Māris Martinsons, kura parādīšanās publiskajā telpā nekad nav garlaicīga un visbiežāk saistīta ar kādu jaunu un negaidītu pavērsienu. Daži no šiem pavērsieniem nenāk par labu režisora reputācijai, bet tas kaut kā pat iederas stilā.
Jau Martinsona (atkal)parādīšanās Latvijā 2009. gadā bija iespaidīga – iebrāzās kā komēta no Lietuvas ar savu otro pilnmetrāžas filmu Nevajadzīgie ļaudis, pēdējā brīdī pieteica to Nacionālajam filmu festivālam un tūlīt arī dabūja balvu par labāko spēlfilmu. Toreiz viņš intervijā žurnālam Kino Raksti teica: "Man nav laika stāvēt rindā projektu konkursos un četrus gadus taisīt vienu filmu." Un tādā pašā tempā aizdrāzās tālāk, filmēt Honkongā, kur tapa Amaya, vēlākais Latvijas 2010. gada pieteikums ASV Kinoakadēmijas Oskaram.
Nemazinot tempu, šajos apmēram astoņos gados, kopš Māris Martinsons ir atkal Latvijā, tapušas piecas pilnmetrāžas spēlfilmas, no tām viena Lietuvā, un man joprojām ir personiski no sirds žēl, ka līdz Latvijai tā arī nenonāca šī melnā komēdija ar angliski daudzsološo nosaukumu Christmas: Uncensored (2013).
Pēdējā laikā šis filmu ražošanas temps pamatā balstās uz Māra Martinsona producentes Lindas Krūkles apbrīnojamo jaudu un enerģiju; Latvijas valsts finansiālā atbalsta šajās filmās ir visai maz, bet mākoņa zelta maliņa ir tā, ka nauda tomēr bijusi atrodama citās "galaktikās" un pat Japānā – filma Maģiskais kimono ir pirmais Latvijas un Japānas kopražojums.
Starp citu, pie Māra Martinsona ekstravagantajiem izgājieniem pieder arī 2012. gadā vienlaikus ar Andreju Ēķi un Aigaru Graubu pieteiktā, kā bezbailīgs konkurents solītā vēsturiskā lielfilma par Nameju ar triju miljonu (latu) budžetu un 2017. gada pavasarī kopā ar Ghetto Games veidotā "dokumentālā" filma par Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Kaut kādā neizskaidrojamā veidā man liekas, ka arī šīs "neprātības" ir svarīgas, lai saprastu un izbaudītu filmu Maģiskais kimono.
Tauriņa lidojums
Tikpat ilgus gadus attīstās režisora Māra Martinsona un aktrises Kaori Momoi draudzība – kopš Šanhajas festivāla 2008. gadā, kad Māris Martinsons tur saņēma balvu par labāko režiju filmā Nevajadzīgie ļaudis un Kaori Momoi strādāja žūrijā un "neuzmanīgi" izteicās, ka gribētu piedalīties šī režisora nākamajā filmā. Mārim Martinsonam nav divreiz jāatgādina – Amaya scenārijs bija rakstīts speciāli japāņu aktrisei, tāpat arī Oki – okeāna vidū (2014) un tagad Maģiskais kimono, kurā Kaori spēlē vienkāršu un Rīgā pamatīgi apmulsušu japāņu sievieti Keiko. Turklāt vienā no divām filmām, ko pati Momoi ir uzņēmusi kā režisore, – Hee (2015) – par operatoru viņa aicināja Latvijas lielisko profesionāli Gintu Bērziņu, kurš filmējis gan Amaya, gan Maģisko kimono.
Tātad skaidrs, ka Māra Martinsona jaunā filma ir kārtīgi nostabilizējušās domubiedru komandas darbs, visi pierīvēšanās eksperimenti un iespējamie pārpratumi jau aiz muguras. Varētu iestāties pat rutīna, bet nē – filmā Maģiskais kimono ir kāds īpašs draivs un svaigums, kas to padara par visai krāšņu izklaidi. Īpaši jau uz pēdējā laika Latvijas spēlfilmu fona, kur naksnīgās ielās huligāni dauza brilles, vicina armatūras stieņus un traki suņi rudens dubļu mēnessgaismā uzdzen drebuļus labticīgajam skatītājam, Maģiskais kimono pirmajā acu uzmetienā ir kā gleznaina tauriņa lidojums vasaras saulē, atvainojiet par poētismu. Ir gan arī šajā filmā pat divas garas sarunas naktī – tukšā kafejnīcā un Vecrīgas ielās –, taču Ginta Bērziņa elegantā kamera visu filmē kā gleznu un vizuālais baudījums garantēts vienmēr, lai cik psiholoģiski sarežģīta būtu tobrīd dzirdamā divu japāņu saruna (Kaori Momoi un Isejs Ogata).
Turgeņeva Karš un miers
"Filmēt, lai būtu skaisti" patiesībā bija šīs filmas uzstādījums no paša sākuma, un acīmredzot tieši tas pirmajā "pičingā" nobiedēja valsts finansējuma dalītājus – pārāk jau nu pēc Rīgas reklāmfilmas izskatījās pieteikums, kurā likās sastumts viss, ko vien var iedomāties tūristu žurnālīša Riga This Week lappusēs. Arī tagad šī ir viena no filmas ekstravagantajām īpatnībām – skaisti Rīgas skati un interjeri, iespaidīga Rundāles pils, brīžiem pat, atļausiet pajokot, tāds pilnīgi neprātīgs kopš Limjēru laikiem pazīstamās produktu izvietošanas sabiezinājums. Un Prāta vētra uzspēlē un kaut ko neobligātu parunā, un Dons bārā pie letes stāv, un Mārtiņš Sirmais ātri vienu superēdienu uzķibina… Un Andris Keišs nospēlē vienu no īsākajām, asprātīgākajām lomām savā kinokarjerā, un Artūrs Skrastiņš pavisam krāšņi uguņo anekdotiska biznesmeņa lomā ("Turgeņeva Karš un miers" ir viņa IQ esence).
Tur, visai tai ņirboņai pa vidu, ir viena tik jaudīga epizode, kuras dēļ ir vērts šo filmu trīsreiz skatīties. Aina ar apmulsušo Keiko TV studijā, Andra Buļa tēlotajam raidījuma vadītājam fonā neveikli smaidot un klausoties garu un smeldzīgu stāstu nevienam nesaprotamajā japāņu valodā, saliek pa vietām visu šo trako kaleidoskopu un pavērš pret to spēcīgu ironijas prožektoru. Un tad tas, kas paliek puskrēslā un klusumā, ir tas svarīgākais, kādēļ Keiko ir uz Rīgu braukusi, pati to nezinot.