Dīvaini – skatoties filmu Modris, ik pa laikam nāk prātā konkrētas jaunāko laiku Latvijas spēlfilmas un nevis kā salīdzinājums par labu vai sliktu vienai vai otrai, drīzāk kā motīvu saslēgšanās, pārklāšanās, bet tomēr arī atšķirīga izgaismošanās.
Piemēram, filmas sākuma lieliskais kameras "atbrauciens" – no pārīša tuvplāna pat līdz kārtīgam putna lidojumam, iespaidīgam virsskatam uz visparastāko Rīgas mikrorajonu (vēlāk no režisora intervijas žurnālā Ir uzzinu, ka tie ir Pļavnieki). Ar līdzīgu virsskatu savas filmas Cilvēki tur (2012) darbības vidi Purvciemā iezīmēja Aiks Karapetjans, taču tur šai mikrorajona videi bija daudz nežēlīgāka un noteicošāka ietekme uz varoņa likteni. Filmā Modris svarīgāks ir sniegs un aukstums – gan fiziskais, kas liek visiem filmas varoņiem drebināties un tuntulēties (turklāt ļauj arī par krimināllietas ieganstu padarīt visvienkāršāko eļļas radiatoru, kura iztrūkumu vasarā mamma pat nepamanītu), gan vēl jo vairāk emocionālā ziema, kas valda starp cilvēkiem un ir pamatā visām Modra (Kristers Pikša) nelaimēm.
Šādā emocionālā aukstumā un cietsirdībā puiša dzīve rit jau sen – zīmīgi, ka māte (Rēzija Kalniņa) tēva prombūtni izvēlējusies skaidrot ar brutālu "viņš sēž cietumā", nevis sacerējusi kaut ko romantisku vai pat vienkārši sadzīvisku – kādu polārlidotāju – kā senos laikos – vai kādu viesstrādnieku kaut kur Īrijā, kā mūslaikos parasts. Māte Modra audzināšanu būvē uz naida (lai gan nevar apgalvot, ka viņa vispār apzināti kaut ko būvē; varbūt tikai reflektē uz dēla arvien kaitinošākajām izdarībām). Un mēs, gudrie no malas, jau nu gan zinām, ka tā var tikai ziepes savārīt, nevis harmonisku cilvēku izaudzināt.
Palikušas divas dzīvības
Ziepes arī savārās, tas jau filmas publicitātes materiālos izklāstīts, un vairāk "spoilēt" nevajadzētu. Jo varbūt labāk iepriekš nezināt, tieši kuras no Modra visai bezjēdzīgajām un šķietami nevainīgajām darbībām izrādīsies tās liktenīgās, kas (policista lietotajā datorspēļu terminoloģijā runājot) dzēsīs viņa atlikušās dzīvības. Kurš no mums nav kādu reizi braucis bez biļetes vai šķērsojis ielu pie sarkanās gaismas?
Lielās līnijās tomēr ir skaidrs jau no paša sākuma – ja cilvēks, ieraugot žetonus birstam no spēļu automāta, mirdzošām acīm čukst: "Jā, formula strādā!", tas ir vistaisnākais ceļš uz bezdibeni. Turklāt vēl tāds cilvēks kā Modris – stumdāms un grūstāms, vienmēr galvu plecos ierāvis, nerunīgs un emocionāli neiekustināms. Uz filmas beigām es jau sāku gaidīt – vai tad neuzsprāgs beidzot?
Nu, varētu teikt – pusotru reizi mazliet nolaida tvaiku. Un vienreiz pārsteidza ar negaidīti zibenīgu fantāzijas uzliesmojumu, sablefojot gatera strādniekam izšķirošā brīdī, kad bija jādabū tēva telefona numurs. Šis uzplaiksnījums un vēl dažas detaļas – mācību stundā uz klades lappušu stūrīšiem zīmētais animētais bruņinieks, puķes uz dārza mājiņas tapetēm un mugursomā vienmēr atrodamie krāsu baloniņi – liecina, ka Modris nav tik truls un indiferents, kā mēģina izlikties. Taču drošāk, protams, ir ieraut galvu plecos un visu paciest – laikam jau kādā infantilā cerībā, ka viss pats no sevis nokārtosies.
Te savukārt nāk prātā Lailas Pakalniņas Picas (2012). Toreiz publicitātes materiālos tika uzsvērts – filma ir par to, kā divi jauni puiši paši sačakarē savu iespējami lielisko nākotni, izdarot pirmo lielo muļķību un pēc tam gluži nemanot ar katru nākamo soli tuvojoties bezdibenim, paši uzsākuši nobraucienu no kalna un nevarēdami vairs izlēkt vai apstāties. Tomēr Pakalniņas puišu ceļš "uz bezdibeni", salīdzinot ar Modra nolemtību, bija jautrs karnevāls ar kamieļu un meža rūķu priekšnesumiem, savukārt Modris klusējot stieg arvien dziļāk. Nāk prātā mistiski fatālais teikums no bērnības radio laika ziņām – "kuģi lēnām apledo...".
Ķieģelis uz galvas
Interesanti, ka es šajā filmā nesaskatu tik skaidru apsūdzību Latvijas (vai varbūt jebkuras līdzīgas "tiesiski mazattīstītas" valsts) tiesu sistēmai, kā to režisors uzsver dažādās intervijās. Filmā nav nekādu korumpētu sazvērestību vai nepārvarama un sistēmiska ļaunuma, ir tikai sīkas sagadīšanās, mirkļa aizkaitinājumi un birokrātiska neelastība, kas vienubrīd sakrīt Modrim nelabvēlīgā režģī kā slazdā un ar klakšķi aizcērtas. Tā drīzāk ir totāla vienaldzība, kas caurauž filmas pasauli arī ārpus juridisko iestāžu sienām – piemēram, skolā, kur ar vienu īsu un precīzu detaļu vide raksturota smalkāk un nežēlīgāk nekā pie Andra Gaujas Izlaiduma gada demonstratīvajiem pīpētājiem (viduslaiku bruņniecības tēmā iegrimušu skolotāju pusvārdā pārtrauc zvans, un klase vienkārši klusējot ceļas, ņem somas un iet projām, teikuma beigām izskanot jau tukšā telpā...).
Modra lejupceļā caur tiesu instancēm viss notiek tik nejauši un formālā ziņā it kā pat pareizi, ka tad jau varētu apsūdzēt arī leģendāro ķieģeli, kurš uzkrīt uz galvas visnevainīgākajam garāmgājējam. Un Modris nemaz nav nekāds nevainīgais garāmgājējs, visas viņa pastrādātās muļķības patiešām ir pieskaitāmas "administratīvi sodāmiem nodarījumiem"... Tiesa, tās ir daudz nevainīgākas par Jāņa Norda filmas Mammu, es tevi mīlu (2013) varoņa šiverēšanu svešā dzīvoklī; varētu domāt, ka Kursieša Modrim tāpat pienākas happy end kā Norda Raimondam...
Par Kursieša filmas finālu man kā "finālu fanei" sakāms tikai viens – tas ir tik lieliski jaudīgs, ka elpa aizraujas. Tā pati reizēm kaitinošā klusēšana, kuru Modris piekopis jau visu ekrāna laiku, pēkšņi izrādās tik ietilpīga, ka to drīzāk var raksturot ar klasisko "neviena lieka vārda". Un meiteņu "eņģeļu koris" uz titriem (lielisks komponistes Līgas Celmas-Kursietes darbs).
Ignorēt ziemu
Vēl palikuši neminēti daži spilgti iespaidi no filmas – operatora Bogumila Godfrejova darbs, īpaši šaurajā Modra un mātes dzīvoklī, kur nav neviena kopplāna, tikai pavērtu durvju spraugas, tāda prusaku kopdzīve bez gaismas un gaisa.
Un lieliskais Modra gājiens cauri divām radikāli atšķirīgām pasaulēm Vaļņu ielas blakus klubos, cauri trešajai – masku gājiena virpulim – nonākot mistiski tukšā Zirgu ielā – pirmoreiz T kreklā, it kā viņš pēkšņi būtu saņēmies cīnīties pret ziemu un aukstumu, vienkārši naivi ignorēdams tos... Skaidrs, ka tas nepalīdz un Modris atjēdzas turpat, kur bijis (ar automātā spēlējošu Rūdolfu Plēpi fonā, un tā gan šķiet talantīgam aktierim diezgan pazemojoša "atzīmēšanās kadrā"– labāk nebūtu piekritis...).
Gredzenveida kompozīcijas labad arī noslēgumā viens salīdzinājums – skatoties Modri, pamazām nobriest tā pati netveramā sajūta, kas mani piemeklēja Jāņa Norda filmā Mammu, es tevi mīlu, – kaut kādās grūti formulējamās niansēs šī filma atšķiras no latvju spēlfilmu meinstrīma, pārkāpj lokālas problemātikas un "pašmāju darinājuma" pieticīgās robežas. Tiesa, tā varbūt nesitīs nekādus kases rekordus pirmajā vīkendā, taču arī liktenis "pazudis bez vēsts" filmai Modris nedraud.
Modris *****
Drāma. Latvija. 2014.
Režisors Juris Kursietis Lomās Kristers Pikša, Rēzija Kalniņa u. c.
kino interesents