Ideālā Latvija. Tagad es zinu, kāda tā ir, kopš noskatījos Ivara Selecka jaunāko darbu Turpinājums – piekto filmu programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Vai vismaz es zinu, kādu es to gribētu. Tādu, kur pirmajā klasē bērniem ir katram sava cieša pārliecība par to, vai nupat dzirdētā skaņa bija stārķa klabināšana vai dzeņa kalšana, un Kārlis labi zina un var parādīt, ka stārķis to klabināšanu taisa ar knābi. Man gribētos domāt, ka strīdēties par tādām lietām ir vērtīgāk un dzīvāk nekā aprunāt TV seriāla varoņus un spriedelēt par to, vai vīram jābūt augumā garākam par sievu un vecākam vai varbūt tomēr drīkst būt arī otrādi, – arī šādas lietas apspriež filmas Turpinājums pirmklasnieki (labi, būsim precīzi – pirmklasnieces, un meitenes acīmredzot biežāk ļaujas aizplūst nesvarīgos sīkumos, par savu sapņu profesiju izvēloties "kosmotoloģiju").
Bērni, vecāki un mājas
Šādu pretstatu un kontrastu Ivara Selecka jaunajā dokumentālajā filmā ir diezgan daudz, un par to man nu jau vairākas nedēļas ir cieši jādomā. Vispārējais iespaids, protams, ir ļoti pacilājošs, un ne tikai aiz tā viegli ciniskā iemesla, ka jebkuru filmu vai reklāmu var "uztaisīt" kadrā palaists bērns vai kaķēns. Šajā filmā bērni nav dekoratīvas detaļas, te viņi patiešām ir galvenie varoņi – veiksmīgi atrastas un izvēlētas personības, spilgti un dažādi raksturi ar pamatīgu izaugsmes potenciālu. Ne jau velti pirmās klases noslēguma dienā viņi gandrīz katrs izrādās savā klasē labākie – pirmajā brīdī pat liekas "pārāk skaisti, lai būtu ticami", taču pēc tam saproti, ka tas ir pilnīgi dabiski: Ivars Seleckis un viņa komanda ar savu kinematogrāfistu aci ir intuitīvi spējuši jau iepriekš paredzēt un atrast filmai īstos bērnus (ļoti dažādās vārda "īsts" nozīmēs).
Interesanti (un ļoti labi), ka bērnu vecāki šajā filmā konsekventi atstāti otrajā plānā, tā tiek nodrošināta un veidota kolorīta vide un pasaule katram mazajam varonim, tikai retumis kāds no vecākiem parādās kadrā kā spilgts tēls ar motorzāģi vai hokejnūju, kā skumja aizkustinājuma asara uz vaiga, pikseļaini bremzēta bilde skaipa lodziņā vai bargi vērojoša klints fonā.
Gandrīz vai jāsaka – tikpat lielu lomu kā vecāki šajā filmā spēlē mazo varoņu mājas, katram sava konkrēta dzīvesvieta, kuras kopskats ik pa laikam piesaka atgriešanos pie tā vai cita stāsta. Viens no daudziem ķieģelīšiem turīga privātmāju rajona skudru pūznī vai romantiska "meža būdiņa", uz kuru ziemā jābrien tāls un sniegains ceļš, savukārt pavasarī suns sāk līksmi kulstīt asti, pat vēl neredzot, kas tur nāk pa durvīm ārā, tikai izdzirdot skaņu. Visspēcīgākais un ietilpīgākais tēls šajā kategorijā man šķiet lielais un nemājīgais nams, kura ķieģeļos un mērogā acīmredzami sagāzta ārzemēs pelnītā nauda, bet iekšā tukšās telpās un kailās sienās bēdīgi atbalsojas datora dziedātā dziesmiņa: "Vēl siltāka, vēl jaukāka, kad māmiņa istabā…" Šo namu neglābj pat tas, ka apkārt ir lauki – harmonizējošais un ideālais faktors citu bērnu pasaulē un patiesībā arī visās Ivara Selecka filmās.
Pagriezt pasauli
Tā mēs pamazām nonākam pie tā, par ko man ir bijis jādomā visu laiku pēc filmas noskatīšanās. Filmas publicitātes materiālos tiek uzsvērts, ka Ivars Seleckis nekad iepriekš nav uzņēmis filmu par bērniem, bet patiesībā viņš arī nekad iepriekš nav apzināti uzņēmis filmu par pilsētniekiem. Šķērsiela neskaitās, tā ir priekšpilsēta, kur nav neviena daudzdzīvokļu nama un daba katram nāk pa mājas durvīm iekšā, bet filma Zolitūde (1990) ir no tiem izņēmumiem, kas apliecina likumu, – tas ir Ivaram Seleckim pat netipisks asi sociālkritisks pētījums par nožēlojamu eksistenci padomjlaiku domāšanas piesātinātā paneļmāju rajonā.
Vēl dažās viņa filmās pilsētnieki parādās kā smieklīgas karikatūras ("brīvais kalnu ērglis" filmā Meklēju vīrieti (1983), "meitenes uz soliņ" filmā Sieviete, kuru gaida?, 1978), citur tieši pilsētas diktētie nosacījumi lauž un kropļo filmas varoņu likteņus (Valmieras meitenes, 1970), jo pamatā režisora un operatora Ivara Selecka sirds un dvēsele pieder laukiem un lauciniekiem – jau sen. Viņam ir pat sava īpašā "lauku triloģija" trīsdesmit gadu garumā, viņš saviem lauciniekiem jutis līdzi dažādu varu un laikmetu griežos un dažādos ekonomiskos apstākļos.
Tāpēc, kad es filmā Turpinājums redzu, kā Kārlis pirmajā skolas dienā tūlīt pēc svinīgās bērnu šampanieša glāzes kāpj graudu kravā un ar saimnieka aci novērtē ražas gatavību, man ir skaidrs, ka viņš ir Ivara Selecka ideālais varonis. Tāpat kā Anastasija, kura pa vidu draudzeņu čivināšanai par Angliju un Holandi izlēmīgi paziņo, ka noteikti paliks Latvijas laukos, kad izaugs, jo "es esmu raksturā līdzīga mammai". Un kur tad vēl viņas zirgi, tie elpu aizraujošie tēli zilā ziemas ainavā, vai Vinnijs Pūks un Agate pavasara saulītē, un Kārlim štābiņš kokā un dzimšanas diena uz ledus, un pat skolotāja mazajā lauku skolā ir visatraktīvākā un idejām bagātākā.
Tas ir tāds netverams zemteksts, kas vijas cauri visai filmai, – laukos viss ir pa īstam un lieliski, bet pilsētā… nu, tomēr mazliet nožēlojamāk. Eirovīzija un popkorns pret kartupeļu stādīšanu un vistām lauka malā, planšetdators pret īsta traktora stūri; pilsētā nekad nav tādu agro saullēktu un tik plaša skata pāri koku galotnēm. Daļēji tas viss ir pat objektīvi (vismaz par koku galotnēm), un katrs latvietis tak sirdī esot dabas bērns, tāpēc visi tie filmas gadalaiki un gājputni tik smeldzīgi atbalsojas skatītājos.
Es tikai nu jau labu laiku domāju – tas viss taču ir totālā pretrunā ar to, kā globālie procesi XXI gadsimtā attīstās pasaulē un Latvijā, kur mazās skolas slēdz, lauki tukšojas un pilsētas uzbriest kā ūdensgalvas, un varbūt pēc 35 gadiem Kārlim nemaz nevajadzēs pašam tīrīt sniegu pie savas mājas, to viņa mikrorajonā darīs robots.
Vai varbūt kinomākslai ir tāds spēks, ka tā var pagriezt pasauli uz pareizo pusi? Ivars Seleckis acīmredzami zina, kur ir Latvijas ideālā nākotne. Vai mēs varētu ieklausīties?