Fotogrāfijas muzeja divās telpās pa perimetru izvietotie Intas Rukas uzņemtie portreti ir sapāroti ar interviju esenci. Pirmajā zālē skatītājus uzrunā vecākā paaudze, kas pārdzīvojusi Otro pasaules karu un tā sekas, savukārt otrajā zālē cilvēkus savienojusi Zviedrija kā mūsdienu labklājības valsts.
Lai uzsvērtu divu pašpietiekamu ekspozīciju saistību, izstādes kuratore un iekārtotāja Maira Dudareva no Intas Rukas portretu stāstiem ir izvēlējusies pagarināt Gotlandes civilo bēgļu sāgu ar Dāvida Holmera fotogrāmatu, kā arī latviešu leģionāru tēmu, kas Zviedrijā beidzās ar internēto baltiešu izdošanu Padomju Savienībai 1946. gadā. Leģionāru vēsturiskās fotogrāfijas ir "inkrustētas" Intas Rukas personālizstādes kopējā dizainā. Speķis ir iespeķots ar speķi. Pietrūkst tikai Sāras Leanderes, kuras namā vienā no Zviedrijas salām bija apmetušies latviešu bēgļi.
Svešo dvēseļu dzīles
Intas Rukas starptautiskā karjera sākās pēc 48. Venēcijas biennāles 1999. gadā, kad viņa kopā ar Ojāru Pētersonu un Anitu Zabiļevsku pārstāvēja Latviju. Intai Rukai sadarbību piedāvāja Ķelnes galerija Baukunst, un durvis uz Eiropas izstādēm sāka vērties kā anfilādē cita pēc citas. Minēšu tikai pēdējās divas skates, kas norisinājās šogad – Abecitas Mākslas muzejā Burosā, Zviedrijā un Vandomas fotofestivālā Francijā. Par Intu Ruku stāsta divas dokumentālas filmas: Arvīds Krievs uzņēmis Foto: Inta Ruka (2003), zviedru režisore Moda Nīkandere – Fotogrāfi no Rīgas (2009). Šo filmu demonstrēja Zviedrijas televīzija, un Intu sāka atpazīt Stokholmā uz ielas. Un tad, kad zviedru izdevniecība Bokförlaget Max Ström poligrāfiski greznā lielformāta sējumā publicēja Intas Rukas grāmatu People I Know (2012), likās, ka viss iespējamais, ko var vēlēties, ir sasniegts. Ko darīt tālāk?
Toreiz Inta Ruka teica, ka pievērsīsies pensionāriem, jo viņiem ir laiks. Laiks, ko veltīt fotoprocesam. Inta Ruka joprojām fotografē ar 1956. gada Rolleiflex kameru, dara visu kā foto pirmsākumos – uzliek statīvu, mēra ar eksponometru atstaroto gaismu, liek diafragmu un slēdža ātrumu. Raugās uz gaismu tā, kā kādreiz to darīja portretu gleznotāji, teiksim, Vermērs. Rezultātā cilvēki ir rāmi un apgaroti, skaisti un cēli. Jebkurā vecumā. Gan lauku ļaudis, gan mākslas doktores, gan cilvēki, kuri apcietinājumā apguvuši kriminālkodeksu tik rūpīgi, ka varētu asistēt civiltiesā.
Sarunās ar Latvijas pensionāriem negaidīti par kopēju vadmotīvu kļuva bailes. Viņiem ir bailes no tā, ka atņems pēdējo, ja atklās savu nožēlojamo eksistenci. Jo garā dzīve rāda, ka vienmēr vēl kaut ko var atņemt. Inta Ruka sāka apzināti meklēt cilvēkus, kuri nevis dzīvo bailēs, bet ir pieredzējuši nāves bailes un tās pārvarējuši. Nāves punkta tuvumā cilvēks visspēcīgāk izjūt dzīves alkas, ar šo punktu sākas dzīves apzināšanās.
Atšifrējot diktofonā ierakstītās sarunas un īsinot tās, iepriekšējo īso parakstu vietā ir parādījušies apjomīgi "mutauti", savukārt pašas fotogrāfijas vizuālā ziņā kļuvušas skopākas. It kā tā pati Inta Ruka, bet ar smaguma centra nobīdi. Svars ir pārnests uz kontekstu.
Tekstā Inta Ruka nav tik spēcīga kā fotogrāfijā. Tas kļūst pamanāms "Zviedrijas daļā": sarunas notiek angļu valodā, kas abām iesaistītajām pusēm ir svešvaloda. Mūsdienu kara bēgļu vēstījumi izšķīst netveramos plašumos un svešo dvēseļu dzīlēs. Lasot rodas sajūta, ka tā varētu runāt imigrācijas departamentā – apaļīgi, inerti, nelecīgi, vispārinot kara šausmas ar domu par nākotnes sociālajiem labumiem. Par saimniecisko aprēķinu. Cilvēks ir šķērsojis kontinentu kājām, lai sasniegtu vislabāko ekonomisko tramplīnu. Ziemeļu paradīzi, kuras stacijā ikvienu bēgli sagaida laipna sieviete. Tagad galvenais ir paslēpt savus vulkānus aiz gludās čaumalas. Neradīt liekas problēmas. Karā tiek izkopti visādi gājieni.
Skatītāja interese var būt bezgalīga, bet uztvere tomēr paliek ierobežota. Te rodas jautājums – kāds ir kaleidoskopa uzdevums izstādē? Politiskās tendences ilustrēšanai visa kā ir par daudz, mākslas intimitātei – arī par daudz, bet hibrīdformai, kas noārda kritērijus, pārmērīgs daudzums ir pašā laikā.
Skaudrs asums
Novērtējot Intas Rukas ideālismā balstīto radošo kapitālu, manuprāt, visaugstākā pilotāža būtu atsijāt trīs četrus teikumus, kas būtu izlasāmi minūtē. Atklāt baiļu spilgtāko epizodi. Nerādīt visu ieroci, bet atpazīt to pēc skaņas. Demonstrēt skaidru niansi, personīgā sižeta atšķirību un īpatnību, noslīpēt to un sabalsot ar blakus esošo niansi, sinhronizēt visu kopējā zalvē. Tā, kā ar savu trīsvienību izdarīja Vilis Daudziņš Jaunā Rīgas teātra izrādē Vectēvs.
No Intas Rukas fiksētā prātā iegriežas skaudrs asums.
"Roberts bija nodevējs," saka pārcēlājs uz Gotlandi Ēriks Tomsons, kuru izsūtīja līdz Noriļskai.
"Es nekad neraudāju, lai cilvēki man neko nejautātu," atceras Pjotrs Zetingers, bērns, kurš no Varšavas geto izbēga pa kanalizācijas šahtu.
"Jūra bija nemierīga. Es neprotu peldēt," – bēglis Ali.
"Mans uzdevums bija palikt dzīvai," atklāj Valentīne Lasmane, kura ar segvārdu Lūcija bija vienīgā sieviete Latvijas Centrālajā padomē. Tagad viņai ir 102 gadi, skaidra galva, uz sakārtota rakstāmgalda Stokholmā balta orhideja un rakstāmo cibiņa no bērza tāss.
"Tukšas ielas ir ļoti bīstamas. Vai tad, kad visi pēkšņi stāv un skatās vienā virzienā, jāapstājas," ar izdzīvošanas recepti dalās karā sašautais reportieris fotogrāfs Pauls Hansens.
Skatiens tieši kamerā
Visvairāk mani aizķēra Nanijas Rukas, Intas mātes, portrets. Šis ir gadījums, kad noklusējums izteic vairāk par vārdiem. Sieviete sēž dārzā uz saliekamā krēsla. Labā roka balstās uz spieķa, kreisā plauksta klēpī cieši savilkta. Zods piepacelts, lūpas sakniebtas, skatiens tieši kamerā. Acis, kas redzējušas šausmas. Pie kājām koptas zemeņu dobes.
Vai māte ir līdzīga empātijā starojošajai, gaišajai meitai? Nē, nav. Raksturs noslēgts. Vai noslēdzies. Cilvēks uzmūrējis ap sevi cietoksni un vēl izracis dziļu grāvi. Nanija nemēdza par sevi stāstīt, fotografēties negribēja. Nekad netika vaļā no pagātnes. Dzīves nogalē tikai pieminēja, kādā veidā 1949. gadā padomju vara, ja runājam militārā valodā, attīrīja lauku teritoriju kolektivizācijai un cilvēkus ar saimniecisku tvērienu izsūtīja uz Sibīriju. Toreiz namā ienāca pāris krievu zaldātu ar ieročiem un cilvēki no "rajona". Vecmamma Emma lūdza Dievu, bet zaldāts, redzot apjukumu, līdzņemšanai segā ietina šujmašīnu un drēbes. "Emma Aramoviča Sibīrijā mira." Teksts apraujas. Nanija bija gatava runāt par to, kas notika ar miesu, bet ne par to, kas visu mūžu plosīja dvēseli. Strupais nobeigums liecina, ka kaut kas palika neatrisināts, kāds eksistenciāls parāds mātei palika neatdots.
Tie, kuri atgriezās no Sibīrijas, joprojām palika sociāli degradēti, un arī Intas Rukas starta pozīcija dzīvē bija ar mīnusa zīmi. Intai Rukai pievērsa uzmanību pēc tam, kad cilvēki bija ieraudzījuši viņas fotogrāfijas. Tajās ir kāds īpaši silts, dzīvību mīlošs skatiens. Maigums un apbrīna. Paaugstinājums. Jā, no kurienes tik spēcīga gaisma? Ja to varētu zināt...
Inta Ruka
Izstāde Atcerēties dzīvi
Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 23.IX