Daļēji to varētu attiecināt uz grupas Orbīta dzejas darbiem vispār – lasot tos, klausoties un citādi uztverot, rodas sajūta, ka esi pazaudējis spieķi vai noņēmis no galvas drošības ķiveri; tā iegūsti papildu laiku, kādu jaunu dimensiju, jaunu brīvību, jaunu elpu, bet reizē arī pazaudē orientācijas spējas, drošības izjūtu un pašpārliecinātību. Tā ir darbošanās uz ierasto kultūras kodu robežām, to apspēlēšana un apstrīdēšana, maiga semiotiska diversija, kas, šķiet, aizrauj gan pašus orbītiešus, gan arī viņu mākslas cienītājus un draugus. Aiz robežas ir jauna, vēl neizzināta telpa, neapzinātas, bet jaudīgas estētiskās iespējas un kombinācijas. Artūra Puntes jaunā grāmata ir vēl viens konsekvents šī mākslinieciskā uzstādījuma piemērs, kas savu izteiksmes īpatnību iegūst caur žanrisku ierobežojumu (un tā pārkāpumu) – šī ir veltījumu grāmata.
Un būtiski, ka grāmata. Jo tas – medijs (ja ne ar aizejoša, tad vismaz mainīga statusa nostalģisko "slavu" mūsdienās) – ir ne vien zināmu noteikumu diktētājs dzejas izkārtojumam un uztveršanai, bet arī objekts autora (-u) pārdomām, radošai kritikai un inovācijai, kas rezultē vienā no tradicionālajām Orbītas robežpārkāpšanas formām, kur grāmatas dzeja un grāmatas dizains ir vienlīdz nozīmīgi, vienlīdz ievērojami radoši sniegumi un ir vēl papildsniegums – saspēle starp abiem māksliniekiem.
Valodas uzlaušana
Šajā gadījumā grāmatas dizaina autors Mārtiņš Ratniks veidojis lakonisku un funkcionālu risinājumu Puntes dzejas krājuma vajadzībām, ko galvenokārt iezīmē divas īpatnības: 1) izmantotas divas drukas krāsas – melna un sarkana –, kas abas nes arī papildu metavēstījumu precīzākai tekstu izprašanai un 2) nestandarta lapas izmērs, kas, aizlokot galu tā, lai tas atbilstu vāka formātam, veido papildu estētisku efektu, rada asociācijas ar kaut ko atklājamu – slēptu un neslēptu reizē, kā arī – papildus telpu Puntes garajām rindām un valodas plūdumam. Pati grāmata, kuras kā medija būtība slēpjas valodiska akta nemainīgajā fiksācijā, tādējādi kļūst variējama un plūstoša.
Valoda ir otrs līmenis – kods, ar kura uzlaušanu un paplašināšanu Punte darbojas. Turklāt – tā kā tas ir galvenais dzejnieka instruments – dara to ar baudu dažādos veidos. Vispirms gan Puntes dzeja oriģinālā, gan šī grāmata ir bilingvāla (atdzejojumu autori – Andris Akmentiņš, Ingmāra Balode, Kārlis Vērdiņš, Inga Gaile, Pēteris Dragūns, Jo, Jānis Elsbergs) – arī lasītājs pilnīgam lasījumam spiests lasīt pastāvīgā koda pārslēgšanas režīmā, ko nosacīti atbalsta burtiem lietotās krāsas. Alfabētu, gramatiku un leksikas daudzveidība (kur abu valodu potenciāls un atsevišķi to salīdzinājuma apvienojuma potenciāls semantiskās pilnības izteikšanai pati par sevi ir atsevišķa pētījuma tēma) tomēr tikai pastiprina iespaidu par valodu kā ierobežojošu faktoru. Tā paģēr secīgu, lineāru izklāstu (grafiski daudzos dzejoļos to mēģināts pārvarēt ar iekavās ietvertas papildu/paralēlas norises pierakstu), tai ir laika aspekts, gramatikas likumi un pareizrakstība. Kā īpašs ierobežojums, ko šeit gribētos tematizēt, jāmin dzejas tulkojamība.
Piepeši maina kursu
Jāsaka, krājumā ir labāki un sliktāki atdzejojumi, dažviet domas izteikšanas precizitāte ir visai nosacīta, un tulkotāju rokraksts neglābjami atgādina par viņu pašu daiļradi, tomēr liekas, ka tas ir vietā, jo gan valoda, gan tulkojums ir neatņemamas metatēmas Puntes dzejā, nevairoties arī no tā ideoloģijas sloga, kādu valodas, respektīvi, etniskās piederības, tēma nespēj nomest šeit un tagad: Pēc ziņām es jautāju Imantam, kurš klusē man blakus, kam viņš dod priekšroku –/ PC vai Makam?/ Tīri labi viņš krieviski atbild, ka neatbalsta/ šādu konfrontāciju, bet pats strādā tikai ar Maku./ "Mums aģentūrā PC vienkārši nav..." "...Izkāpšu ārā pie bijušajām Rīgas Modēm..."/ "Starp citu, kā krievi... Tas ir...," – viņš grib kaut ko jautāt par PC, bet datorus sajauc ar manu tautību un apraujas.../ "Amizanti," no priekšējā sēdekļa neērtajam mirklim piebalso students: "Jau sen esmu manījis, ka paša tautība, citā valodā saukta / vai ar akcentu izrunāta, vienmēr izklausās aizvainojoši, jā... (41. lpp.)
Lasot Artūra Puntes dzeju, liekas, ka dzejnieks runā, sekojot notikumu, sarunas vai asociāciju attīstības loģikai, bet tad piepeši maina kursu, paliekot valodas aizsegā – priekšplānā piepeši uztverama kļūst valodiska spēle, pārnesumi, lauzumi, skaņu atkārtojumi, ritms un metrs. Dzeja it kā iznirst no stāsta un valodas (vai arī otrādā kārtībā) mūsu acu priekšā, pateicoties tās īpašajai, tekstā uztaustāmajai formai, dzejas formai, kas var izpausties skaņojumā (Gulēt nogura mugura/ tuvojās aukle ar auklu/ ko tur vairs slēpt/analīzes/ noteikti nodos –/ mīlestības viela mūsu asinīs/ pierādīs, ka klusā kliedzu klausulē/ ka baltos sapinos sapņos ... (74. lpp.)), vārdu, formu izvēlē, sintaksē (Nestosties, nestosties,/ šo sviestu ir beidzot jāizrunā:/ kā mēs to mūsu puķi, ne vienu vien reizi lejā sviestu,/ turpmāk audzināsim?! (97. lpp.)) vai eksperimentos ar panta formu (kā, piemēram, Год времени (50. lpp.)), bet visīpatnāk top manāma tieši uz robežas – verlibra rindu garums liek tām uztverē saplūst kopā nedalītā tekstā vai kad šķietami nestrukturēts, prozā rakstīts teksts iegūst dzejas formu savdabīgā "piedziedājumā", piemēram, dzejoļi Джеки Чан vai Истерика No 2:Новый год. Vai arī neiegūst – piemēram, Дедушка varētu klasificēties kā dzejprozas teksts: Mans vectēvs nomira pagājšgad. Radinieki uzlika viņam uz kapa neglītu pieminekli ar dievmāti. Bet viņš bija materiālists. Es arī esmu materiālists viņa iespaidā, un es zinu, ka viņam patika svētki – Satikšanās svētki, Marijas Aizmigšanas diena un citi... (29. lpp.)
Šo varētu uzskatīt par būtisku Puntes dzejas iezīmi – garās, viegli intonētās un ritmizētās rindas (nereti ritms un intonācija drīzāk ir no sarunas, kas "pārkopēta" dzejolī), kas ietver lielu zilbju skaitu un līdzinās prozai (lai gan, ja var ticēt hronoloģiskajam izkārtojumam, pēdējos gados šādu dzejoļu ir mazāk), akcentē skaidrāku vai mazāk skaidru stāstu vēstījuma saturā, un tas ir vecais stāsts par galveno. Pilsēta, ikdiena, draugi, attiecības, vienkāršas un nesvarīgas sarunas, kustības, reakcijas, mediju un (pop)kultūras elementi, dažādi parasti objekti, kas kontekstā iegūst īpašu nozīmi, – dzejoļu saturs lielā mērā salīdzināms ar tās pašas paaudzes latviešu dzejnieku dzejoļiem. Skaļajā haotiskajā ikdienā, kurā sava nozīme ir gan mīlai, gan dzejnieku godīgajam darbam (tam var būt dažāda un destruktīva nozīme, kā izrādās dzejolī Как-то полюбила мечя девушка с улицы Джохара Дудаева (109. lpp.)) kreatīvās postindustriālās ekonomikas ofisos un reklāmas aģentūrās, dzejnieks spēlē paslēpes, un viņa galvenā vērtība ir ģimenes (zīmīgi, ka vairāki dzejoļi izceļ tieši radniecības, cilts, sakņu meklējumus) un draugu atbalsta tīkli – lai ir kāds, ar ko kopā varētu doties izlūkos.