Ja attiecībā uz monumentālo franču modernās prozas darbu – Žorža Pereka romānu Dzīve lietošanas pamācība –, kas tikko laists klajā latviešu valodā, vispār var lietot jēdzienu "izpratne", atslēga uz teksta izpratni un vienlaikus viens no sižetiskās līnijas pamatelementiem iešifrēts jau darba ievadā, kurā autors piedāvā savdabīgu meditāciju par bilžu mīklām jeb puzlēm. Ja puzle būtu žanra apzīmējums, būtu grūti iedomāties literāru darbu, kuram šis apzīmējums piederētos vēl labāk, jo apjomīgais romāns, kas iekļauts daudzu XX gadsimta izcilāko tekstu sarakstos, ir radīts no vidusmēra lasītāja perspektīvas biedējoši konstruktīvā veidā, ko turklāt arī nemaz neslēpj.
179 personāži
Romāna pamatā ir desmit stāvu dzīvojamā māja neeksistējošā, taču pilnīgi iespējamā Parīzes kvartāla ielā – Simona-Kribeljē ielā 11. Šo namu autors iedalījis desmit dzīvokļos, šādi izveidojot komplicētu daudzlīmeņu šaha galdiņu, pa kuru tad pats, vēstot par nama iemītniekiem, pārvietojas šaha zirdziņa solī pēc principa «katrā lauciņā vienu reizi». Stingri ņemot, vairāk nekā sešsimt lappušu biezajā sējumā nenotiek itin nekas, jo pēc autora gribas teksts iemūžina tikai vienu vienīgu sekundi, kurā ir "iesaldēta" nama iemītnieku dzīve, – itin kā namam (kā to arī nereti atveido romāna vāka dizaina veidotāji) būtu pēkšņi noņemta viena siena un skatītājam atklātos neskaitāmas telpas, kurās kādas darbības (vai bezdarbības) vidū sastinguši kopumā 179 personāži.
Tomēr autors, 99 nodaļās līdz pēdējai detaļai sīki un skrupulozi aprakstot telpu pēc telpas, vienlaikus ļauj sev doties ne tikai pa laiktelpas horizontālo, bet arī vertikālo plakni, un tā pamazām aiz detalizētajiem, brīžiem pat nogurdinošajiem aprakstiem par priekšmetu izvietojumu, tapešu rakstiem, zīmējumos un gleznās atveidotajām ainām no pagātnes dzīlēm kāpj arī katra tēla individuālais stāsts un liktenis.
Atspulgu labirints
Simboliski šos likteņus mezglā sasien viens no nama iedzīvotājiem – bagātais un šīs bagātības piedāvāto šķietami bezgalīgo iespēju jau jaunībā līdz izmisumam novestais Persivals Bārtlbūts, kurš, savdabīgi apvienojot Sālamana klasiskās vaimanas un postmodernisma tīksmīgo griešanos ap bezjēgas asi, izvēlējies sev neparastu vaļasprieku visa mūža garumā – tādu kā (atbilstoši savam priekšvārdam) inversa Svētā Grāla meklējumu. Pirmos desmit gadus pēc šīs koncepcijas izstrādāšanas Bārtlbūts studē akvareļglezniecību, iegūtās iemaņas vēlāk liek lietā, apceļojot piecsimt pasaules ostu un katrā no tām gleznojot vienu marīnu.
Gleznojumi tiek nosūtīti uz Simona- Kribeljē ielu, kur īpaši angažēts meistars tos pārvērš komplicētās puzlēs. Pēc divdesmit gadiem atgriezies dzimtenē, Bārtlbūts velta laiku visu pužļu salikšanai un katru gatavo puzli pēc tam nosūta atpakaļ uz tās tapšanas vietu, kur tā saskaņā ar rūpīgiem norādījumiem tiek iznīcināta. Šķietami perfekts plāns – dzīve kā performance ar baltu lapu sākumā un beigās, kas apliecinātu esamības neiedomājamo bezjēdzīgumu. Taču perfektajā plānā ir robi. Jo, kā autors min jau ievadā, katram puzles salicējam ir priekštecis – puzles veidotājs, kurš cenšas paredzēt un viltībā pārspēt katru domu un kustību, ar kuru pirmais pūlēsies atminēt pēdējā uzdoto mīklu.
Puzle lielākā mērogā, protams, ir pats romāns. Sākumā šķietami bez kādas saistības izmētātie gabaliņi – kāpnes, tāda un tāda tēla guļamistaba, cita tēla virtuve, pagrabs un tā tālāk – pamazām vijas kopā lielākos attēlos, noslēgumā atklājot virkni likteņu, kuri, gluži tāpat kā telpas, kurās mitinās to iemītnieki, ir gan parasti, gan pārsteidzoši, skaudri, apbrīnojami, komiski un teiksmaini. Zem viena nama jumta autors iemūžinājis savu skatījumu uz pasauli, kurā viss vienlaikus ir tas, kas tas ir, un nozīmē arī ko citu.
Zināmu ideju par šo realitāšu daudzslāņainības principu dod rakstnieka īpaši rūpīgā iedziļināšanās katrā nama telpās atrodamajā zīmējumā vai gleznā, šādi it kā paverot logu vēl uz nākamo esamības līmeni. Un ko tad, ja gleznā iegleznota atkal jauna glezna un tajā – vēl viena? Gluži kā slavenajā un neomulīgajā līdzībā par diviem viens otram pretim novietotiem spoguļiem Pereka romāns pakāpeniski izvēršas par komplicētu atspulgu labirintu, kurā lasītājs ceļo starp laikā sastingušiem tēliem, nekad nebūdams drošs, ka vispār atrodas spoguļa pareizajā pusē.
Literārā akrobātika
No vienas puses, Pereka romānu var lasīt kā savdabīgu literatūras vēstures faktu – liecību par eksperimentālās literatūras ziedu laikiem, kad rakstnieki centās izpētīt līdz tam galvenokārt klasiski lineārā veidā uztverta teksta daudzveidīgās alternatīvās iespējas. To krāšņi ilustrē gan Pereka biogrāfija (arī dalība savdabīgu literāro eksperimentu kopienā, kas nodarbojās, sacīsim, ar to, ka pārrakstīja slavenus dzejoļus, aizstājot katru vārdu tajos ar septīto vārdu, kas konkrētajam vārdam seko vārdnīcā), gan citi viņa darbi, piemēram, romāns Izzušana, kuru autors pamanījies uzrakstīt, vispār neizmantojot patskani "e", bet kādā citā savukārt iemanījies iekļaut tikai šo vienu patskani...
Mūsdienās, kad šī literārā akrobātika šķiet vienlaikus ikoniska un mazliet pusaudziski pozēta, var rasties jautājums: kāpēc jātulko un jālasa pirms četrdesmit gadiem tapis darbs, ko visvairāk gribas nosaukt par spožu literāru konstrukciju? Iemeslu ir vairāki. Redzamākais – Dzīve lietošanas pamācība iezīmē noteiktu pagrieziena punktu veidā, kā mūsdienās domājam par tekstu. Otrkārt, latviskais izdevums Dena Dimiņa un Gitas Grīnbergas tulkojumā demonstrē Hērakla cienīgu veikumu, tulkotājiem iespēju robežās saglabājot neskartas autora tekstuālās virāžas.
Treškārt, par spīti darba samērā caurspīdīgi konstruētajai uzbūvei, autoram tomēr nav izdevies izvairīties no dzīvas dvašas iedvešanas sastingušajos tēlos, un metodiski veidoto sarakstu gūzma nespēj apslāpēt lasītāja emocionālo iesaisti. Jo beigu beigās visrūpīgāk izstrādātais plāns izgāžas, vissarežģītākajā puzlē nav iespējams ievietot pēdējo gabaliņu, cietuma sienā ir sprauga un vienādojumā – kļūda. Un par mūsu centieniem uzspiest esamībai savu kārtības izpratni kaut kur aizkadrā pasmaida vislielākais pužļu meistars.