Frederika Beigbedera vārds gan ārvalstu, gan pašmāju apskatos jau kopš pirmo grāmatu izdošanas kā kičīga Jaungada eglīte apkarināts ar tādiem košiem apzīmējumiem kā "provokatīvs", "skandalozs", "šokējošs", "izaicinošs", "huligānisks" un visām iespējamām šī semantiskā lauka variācijām. Līdz ar to Beigbedera vienīgā līdz šim latviski netulkotā grāmata Ekstazī stāsti latviešu lasītāja prātā nolaižas jau kā iesildītā dūnu spilvenā, jo lasītājam, kurš pazīstams gan ar ikonisko romānu 14.99 €, gan Romantisko egoistu, Franču romānu un citiem, prātā jau rosās pilnīgi skaidrs priekšstats, ko no franču literatūras "briesmīgā bērna" varētu sagaidīt un ko ne.
Ekstazī stāsti dienasgaismu ieraudzījuši interesanta projekta ietvaros – virkne jauno tulkotāju latviskojuši katrs savus no kopumā četrpadsmit krājuma stāstiem, tomēr autora personīgā estētika ir tik kolorīta, ka katra atsevišķā tulkotāja rokrakstu krājumā, visticamāk, samanīs tikai labs oriģinālteksta pazinējs. Visiem citiem tas būs vienkārši Beigbeders – kā žanrs, nevis autors.
Aprēķins vai instinkts?
Ekstazī stāsti tapuši no 1991. līdz 1999. gadam – tad, kad savu vētraino vai mazāk vētraino jaunību izdzīvoja šodienas četrdesmitgadnieku paaudze. Attiecīgi stāsti vistiešāk varētu uzrunāt tieši šo mērķauditoriju un vēl, protams, sirdī jaunos visu paaudžu dumpiniekus. Stāsti, kas anotācijā pieteikti kā tapuši ekstazī tablešu – 90. gados populāras ballīšu narkotikas – iespaidā, braši ekspluatē to pašu repertuāru, kurš vēlāk kļūs par Beigbedera rakstības zīmolu, – sekss, uzdzīve, sekss, meitenes, alkohols, pulverīši, vai es jau pieminēju seksu? Tas pretendē uz naturālās eksistences neglītā kailuma un aiz garīguma ilūzijas paslēptā visvarenā instinktu līmeņa atklāšanu. Te gan slēpjas problēma, proti, šīs mikstūras iedarbīgumu ar labiem panākumiem daudzi atklājuši pirms Beigbedera – kaut vai cits mūsdienu franču literatūras šoka terapeits Mišels Velbeks, kura pēdās ne viens vien kritiķis redz (tīši vai netīši) minam arī Beigbederu.
Vai Ekstazī stāsti patiesi radīti nelegālu tabletīšu ietekmē? Ja jau Džims Morisons marihuānas dūmos spēja sacerēt savu nemirstīgo This is the end, beautiful friend, teorētiski šādu iespēju nevar izslēgt, taču šķiet, ka šādā gadījumā tekstiem būtu jābūt daudz spontānākiem. Labi aprēķinātie intervāli, kādos autors "pasviež" lasītājam provokatīvas detaļas, rada priekšstatu par prasmīgi izplānotu ģeometrisku rakstu, nevis jelkādu vielu reibumā radušos instinktīvu gleznu. Taču, protams, apgalvojums par narkotiku "mūzu" lieliski kairina lasītāja iztēli.
Visi esam nežēlīgi
Pirmajā krājuma stāstā Splīns Šarla de Golla lidostā, kas vienīgais veidots kā samērā interesants stilistikas eksperiments, jo sastāv vienīgi no jautājuma teikumiem, varonis jau ar pirmajām frāzēm metas seksuāla piedzīvojuma un tam sekojošu vientulības uzplūdu valgos. Turpmākajos stāstos šis pats varonis, kas rūpīgi izkoptiem identiskiem vaibstiem vēlāk ceļos no viena Beigbedera darba uz nākamo, turpina nodarboties ar seksu, dzert, durties, šņaukt, ironizēt, koķetēt ar iznīcību un tīksmināties eksistenciālās šausmās, līdz pēc trešā, vēlākais – ceturtā stāsta saprotam, ka šī eglīte, lai cik koša, vienmēr džinkst vienādā toņkārtā. Neapšaubāmi beigbederiskā, bet diemžēl arīdzan vienmuļā. Varbūt paradoksāli tā apgalvot, bet Beigbedera daiļrade lasītājam, kurš sevi uzskata par intelektuāli, nemanot ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu Koelju grāmatiņām tiem, kuru pasauluzskats pieder pie ezoteriskā spektra, – par pasvītrojumu, citātu un dzīves pozas avotu.
Varbūt Beigbedera kontekstā ir nevietā piesaukt pilnīgi citā žanrā rakstošo šausmu karali Stīvenu Kingu, tomēr gribas atgādināt slavenā amerikāņa teoriju, ka šaušalu efektu lasītājā var radīt ar trim dažādiem paņēmieniem, no kuriem gross out jeb pretīguma radīšana ir primitīvākais. Jā, fizioloģijas līmenī labi iedarbojas, teiksim, pretenciozais Pretīgākais stāsts šajā krājumā, taču aiz šokēšanai smalki aprēķināto detaļu krāvuma grūti samanīt galveno domu. Vai tikai tas, ka mīlestībā visi esam neaptverami nežēlīgi? Vai to pašu neapgalvoja jau Donasjēns Alfonss Fransuā de Sads?
Skatieties! Te es ciešu!
Vai stāsti vispār ir par mīlestību? Nenoliedzami. Par mīlestību, ko rakstnieka varonis (nesauksim viņu par Beigbederu, lai gan autors prasmīgi veidotas reklāmas kampaņas ietvaros centīgi pūlējies saplūdināt šī pastāvīgā varoņa personību ar savējo, tāpēc sauksim viņu par "Frederiku") visa mūža garumā kaislīgi jūt tikai pret vienu personu pasaulē, proti, pats sevi. Jūsmīgi blenžot savā nabā un aizrautīgi tīksminoties par savu intelekta un ciešanu nomocīto personību.
"Frederiks" kā tāds egocentrisks piecgadnieks ik stāstā izbrēc: "Skatieties! Te es esmu! Te es ciešu! Te es provocēju! Skatieties uz mani! Skatieties!" Turklāt šis varonis neapšaubāmi ir uzrakstīts ārkārtīgi talantīgi; un tieši šī kuslā, narcistiskā personība, kura pamīšus slīkst kompleksu, lielummānijas un gotiskas pašžēlas plūdos un kurai lasot noticam par visiem simt procentiem, – un nevis morbīdas ainiņas vai bezgalīgi pornogrāfisku detaļu margojumi – arī ir krājuma (un visas Beigbedera daiļrades) īstenā un lielā provokācija. Vēl ticamāku to padara tas, ka "Frederika" monologos (visi stāsti ir rakstīti pirmajā personā) nav jūtama nekāda distance, kas ļautu apgalvot, ka vēstītājs pats pret sevi un savu vēstījumu izturētos kaut mazākajā mērā ironiski. Nē, sarkasms ir pietaupīts plašajai, ļaunajai pasaulei, kura griežas ap trauslo vīrieti un viņa nabu.
Noslēgumā: mazliet spekulatīvi to tagad apcerēt, un tomēr – vai nešķiet interesanta doma, ka Beigbedera "provokācijas" (un citi šajā stilistikā ieturētie teksti; te, protams, visvairāk gribas vēlreiz pieminēt jau reiz piesaukto Velbeku) pēc zināma laikposma varētu urķīgiem literatūrpētniekiem un tikpat urķīgiem psihologiem ļaut izdarīt secinājumus par vidējo, labi situēto, balto 90. gadu eiropieti? Un kāda tad būtu pavērusies aina – joprojām šokējoša vai jau ikdienišķa?