Recenzējot literāru darbu, parasti recenzenta galvenā uzmanība vērsta uz tādiem aspektiem kā sižets, tēli, stāstītāja meistarība, nevis atspoguļotā faktu materiāla patiesums. Recenzija par Rīgas ebrejietes Frīdas Mihelsones atmiņu stāstu Es izdzīvoju Rumbulā ir jāsāk citādi vispirms tāpēc, ka grāmatas žanrs neietilpst apzīmējumā "daiļliteratūra" un pat "dokumentālā proza" īsti ne. Vislabāk to pateikusi pati autore, nosaucot sevi par liecinieci. Tāds ir šīs grāmatas žanrs – liecība.
Apziņa ieslīgst paralīzē
Teorētiski par 1941. gada nogales baisajiem notikumiem Rumbulā zinām mēs visi, arī tie, kuru izglītība padomju laikos neietvēra tikpat kā nekādus faktus par šo arhe-ienaidnieku nacistu (kurus joprojām bieži mēdz aplami dēvēt par fašistiem) darbošanās izpausmi. Tomēr zināt sausus faktus un skaitļus – 1941. gada 28. novembris un 8. decembris, vairāk nekā 25 000 ebreju brutāla apšaušana – ir viens. Lasīt traģēdijas aculiecinieka atmiņas – kaut kas pilnīgi cits.
Es izdzīvoju Rumbulā nav nedz iespējams, nedz nepieciešams vērtēt kā literāru sacerējumu atšķirībā, piemēram, no šai pašai tematikai veltītās Valentīnas Freimanes grāmatas Ardievu, Atlantīda, Annas Frankas dienasgrāmatas un citām, kuras, kaut gan tāpat veidotas no dokumentāla materiāla, ir vairāk strukturētas un "literarizētas". Es izdzīvoju Rumbulā ir ne ar kādiem ārišķīgiem līdzekļiem neizskaistināts, šokējoši kails vēstījums par prātam neaptveramo.
Jā, tieši prātam neaptveramo. Jo, domājot par pat ne simt gadu seniem notikumiem, kurus vēsturē iecementējuši vietvārdi Rumbula, Šķēde, Biķernieki, Treblinka, Osvencima un citi, vispirms šķiet, ka apziņa ieslīgst paralīzē, nekādi nespējot ietvert notikušo savā pieredzē. Holokaustu inspirējušajā ideoloģijā manāms kaut kas, ko ne tikai nespēj sevī uzsūkt veselais saprāts, bet kas vispār atrodas ārpus racionālās domāšanas.
Var, protams, meklēt (un atrast) gana daudz vēsturisku faktu par holokausta idejas autoru apsēstību ar iracionālo un ezotērisko – ģermāņu mitoloģijas inspirētām utopiskām vīzijām, superrases ideju, "pārdabisku" artefaktu kolekcionēšanas māniju – un par to visu zinīgi pasmīnēt, tomēr šķiet, ka notikušā neaptveramība turpina tīt tālaika Eiropas politisko karti sirreālā miglā. Kas lika "beigu risinājuma" (Endlösung) izpildītājiem turpināt kā čaklām bitītēm strādāt pie šī "projekta" vēl tad, kad jau sen bija skaidrs: karš ir bezcerīgi zaudēts? Kas lika lielai daļai padomju vēsturnieku ignorēt šo notikumu plānveidīgumu un ideoloģisko bāzi – vai tikai vēlme atainot nacistus kā brutālus zvērus, kas iznīcina nešķirojot, vai bailes, ka, rodot slepkavošanas mānijai pamatojumu – lai cik absurdu –, ienaidniekam tiks piešķirti cilvēciski vaibsti?
Golgātas ceļa sākums
Runājot par cilvēciskiem vaibstiem, jāatgriežas pie grāmatas – Frīdas Mihelsones izdzīvošanas stāsta. Frīdas mierīgo dzīvi un šuvējas darbu 1941. gada 22. jūnijā pārtrauc ziņa par kara sākšanos. Sieviete sākumā cenšas paglābties pie paziņām, taču drīz vairāk par karu viņu (un lasītāju) šokē pret ebrejiem vērstā dehumanizācijas kampaņa visā valstī, par kuras sastāvdaļu tie sevi līdz šim uzskatījuši. Atņemot vienai sabiedrības daļai elementāras cilvēktiesības – sākot ar tiesībām iet pa ietvi un pārvietoties ar sabiedrisko transportu, pakāpeniski pārējā daļā tiek iepotēts viedoklis, ka beztiesīgs cilvēks vairs nav cilvēks. Līdz ar to loģiska ir turpmākā notikumu attīstības gaita: ebrejiem atņem mājas, sinagogas, materiālās vērtības, pašcieņu un visbeidzot – dzīvību.
Nokļuvusi Rīgas geto, Frīda kā civilizēts XX gadsimta cilvēks neapjauš draudošo briesmu patiesos apmērus – ticība kaut jel cik ciešamam gala iznākumam ir spēcīgāka par neaptveramo realitāti. Taču pienāk liktenīgais datums, kad cilvēku pūļus ar mantu sainīšiem rindās dzen uz Rumbulu. Mežmalā pēc pavēles kaudzē sakrīt vēl atlikušās vērtslietas, tad mēteļi, un tad top skaidrs, kas tiks atņemts nākamais. Frīda necenšas izpušķot savu stāstu, mēģinot pierādīt, ka nāves bailēs izturējusies aukstasinīgi, – viņa labi atceras, kā histērijā kliegusi un lūgusies. Tomēr – un tas iedveš sievietei ticību, ka viņa ir lieciniece, kurai augstākais spēks vēlējis izdzīvot, – Frīdai vienai no tūkstošiem uzsmaida veiksme. Pakritusi sniegā, sieviete tiek noturēta par mirušu. Taču ar nakti, kas pavadīta kūstoša sniega peļķē zem virsū "līķim" samestās apavu kaudzes, tikai sākas viņas Golgātas ceļš. Tas nav mērķtiecīgs ceļš, kā tas būtu, ja šis būtu romāns, – badā, pārgurumā un bailēs viņa haotiski klīst no ciema uz ciemu, uz Rīgu un atpakaļ tikai ar vienu vēlmi: izdzīvot.
Bēgle rod īslaicīgu patvērumu pie neskaitāmiem paziņām un paziņu paziņām (daudzi no tiem ir Rīgas vācu adventistu draudzes locekļi), slēpjas aizdurvēs un pagultēs, vāra putru no žurku piepēdotām miltu atliekām, kopā ar kristiešu saimniekiem lūgšanās sauc uz Dievu un izsalkumā tiesā savā ticībā aizliegto cūkgaļu, pārcieš slimības, aizdomas un nodevību. Šķiet, nekāds ciešanu mērs viņai netiek aiztaupīts, taču nesalaužama ir Frīdas misijas apziņa – par katru cenu izdzīvot. Lai izstāstītu.
Neiecietības vīruss
Šī ir grāmata, kas latviešu lasītāju neglaudīs pa spalvai. Ņemot vērā, ka tā pierakstīta jidišā 70. gadu beigās – laikā, kad Frīdai diez vai nāca prātā, ka šīs atmiņas reiz būs lasāmas latviski, – tā latviešus tēlo visai neglaimojošās krāsās. Jā, no ebreju pūļa nošaušanai paredzētos "žīdu" ārstus un inženierus izraudzīties palīdzēja viņu latviešu kolēģi. Jā, uz geto jauno sievieti nogādā ar sarkanbaltām roku lentēm rotājušies latviešu brašuļi. Jā, latvieši denuncēja, atteica palīdzību un... šāva. To lasīt nav patīkami, un tāpat šermuļi pārskrien, kad lasi, ar kādu neviltotu ticību un sajūsmu Frīda gaida un sagaida Sarkanās armijas – "atbrīvotāju" – ienākšanu Latvijā. Ironiski, jo vēlāk šo pašu "atbrīvotāju" ieskati par cilvēktiesībām Frīdas pēc kara izveidoto ģimeni skars tiešā trāpījumā.
Var jau lasot nopūsties un piebilst, ka "tādi bija laiki". Diemžēl bieži šķiet, ka kopā ar slepeni cirkulējošo informāciju par Ulmaņlaikiem, karogu, himnu un citām nacionālo pašapziņu veidojošām zīmēm padomjlaikā dzīvojošie latvieši no paaudzes paaudzē nodevuši arī labu tiesu tikai daļēji apzināta antisemītisma kā tādu mazu Trojas zirgu: vīrusprogrammiņu, kas automātiski "lejupielādējas" apziņā kopā ar nacionālās identitātes apjausmu: lai par to pārliecinātos, pietiek palasīt kaut vai lasītāju komentārus pie internetā ievietotās informācijas par šo grāmatu. Tas zināmā mērā sniedz atbildi uz jautājumu "Kā tas bija iespējams?" un vienlaikus atbrīvo no komfortablās sajūtas, ka nekas tāds taču nevar atkārtoties. Kamēr neiecietības programmatūra pret citādo apziņā nav neitralizēta, tādām grāmatām kā Es izdzīvoju Rumbulā ir jābūt. Lai mēs neaizmirstu.
lustīgais nerris uz tirgus plača