Tikko iedomājos, ka virsrakstā likto vārdu, lai cik dīvainu, šoreiz vajag. Varētu teikt – "patiesīgums", bet ar to ir drusku par maz. Džeroms Klapka Džeroms, rakstīdams pats par saviem trim vīriem laivā, 1889. gadā pirmizdevuma priekšvārdā rakstīja zelta vārdus: "Grāmatas daile galvenokārt slēpjas ne tik daudz tās literārajā stilā, apjomā vai izziņas materiāla bagātībā, cik tās vienkāršajā patiesīgumā. Šajās lappusēs iemūžināti notikumi, kas patiesi notikuši. Vienīgais, kas darīts, – tie piekrāsoti, turklāt par baltu velti."
Ne autobiogrāfija, ne memuāri
Tagad stāstīšu, kāpēc šoreiz nepietiek ar "patiesīgumu". Meli nav riebeklība – tā ir mūsu dzīves daļa tai ziņā, ka paši nevaram zināt, kas un kā bija "īstenībā". Kā raksta pati Zandere: "Visā visumā tas ir stila jautājums, un melis pats tic, ka kaut kādā nozīmē viņa stāstītā versija ir patiesīgāka nekā īstenība, vismaz spilgtāka. Tieši tam pašam tic rakstnieki." (8. lpp.) Proti, runa ir nevis par meliem vai iedomām iepretim patiesīgumam, bet to, kas aicina ieklausīties un noticēt, kā gadās, kad sastopies ar bērnu, kurš tev gatavs uzticēt visu, ko safantazējis. Tāpēc nekaitīgāks, jo ar dusmām neapgrūtināts, ir svešvārds – par "veracitāti" varam saukt godprātīgu vēstījumu, kurš ir ticams, jo neapkrauts ar domām par to, ka nupat tev kāds stāsta melus.
Kuģa žurnālā ietilpusi niecīga, baisi sīka Ineses Zanderes hronoloģiskās eksistences (1994–2007) daļa, un tā pati, lai cik apjoma ziņā iespaidīga, ir tāda, ka vienos vākos izskatās knapi iespiesta, un tu redzi un zini, ka sazin cik vēl palicis pāri.
Tostarp, Kuģa žurnāls uzvedina uz domām par žanru, kas ilgi bijis nosacīta literāra teksta forma: proti, kur tu šādu veikumu iebāzīsi? Žanrs šoreiz ir rāmis, kas par šauru, – grāmata nav ne autobiogrāfija, ne memuāri. Cits būvē kopotus rakstus, publicē jau publicētas slejas un rakstus, bet Zandere grāmatā izrāvusi no sevis vienu daļu no atsevišķā laikposmā tapinātiem tekstiem, kas ne tuvu nav viss, kas tai laikā bijis, darīts un tapis. Kuģa žurnāls ir lasāms kā Zanderes projekcija, ir patīkama atkalsastapšanās ar Rīgas Laikā lasītajām publikācijām (intervijām, esejām, redaktora dienasgrāmatām, ceļojumu aprakstiem, pētījumiem). Redzi laika zīmes, kas bijušas un izrādās zūdīgas, – līdztekus atmiņām par Rīgas Laika skumīgi leģendāro interviju ar Aināru Šleseru, daudz kas vairs nav restaurējams bez komentāriem, žurnālistika ir par daudz īslaicīga. Slejas noveco, laikazīmes kā atsauces uz acumirklī aktuālo zūd tāpat kā vairs neesošo ielu, krogu nosaukumi un nosacītās formulas, saprotamas tikai noteikta laika un kompānijas saziņas kontekstā.
Tomēr žurnālistisko bijumu papildina teksti, kas vismaz man vienmēr likušies vairāk nekā fascinējoši, – dzīves pieraksti.
Ir cilvēki, kas apsēsti ar alkām pierakstīt visu, ko pieredz, un nevar nepierakstīt, kaut tu viņu kauj nost. Zandere nav izņēmums – viņa ir spilgts šādas mānijas apliecinājums:
"2000. gads, 25. maijs. Kolonāde. Vecā Daile. Jaunā bibliotēka
– Neklausies svešu cilvēku sarunas!
– Nē, es nemaz neklausos, es tāpat dzirdu!
– Tad vismaz neskaties uz viņiem!
– Es nemaz neskatos uz viņiem, es vienkārši viņus redzu..." (bez gada, 329. lpp.)
Pirmoreiz ar tādas mānijas apliecinājumu sastapos krievu sudraba laikmeta dīvaiņa Vasilija Rozanova tekstos, laikam tiešām kaite, tomēr tik aizrautīga – kad tu dzīvo nevis piedūmotā skabūzītī, bet ik uz soļa ar svaigu gaisu vai aizrīdamies. Protams, iedoma, ka vari "pierakstīt" to, kas notiek, ir māns – tu nevari tikt visam līdzi:
"Atis Klimovičs: Izdzeram šito kausu un ejam! Čurāt gribas.
Inese Zandere: Tūlīt, es teikumu pabeigšu." (1995. oktobris. Autobuss vienmēr ceļā, 23. lpp.) Turklāt skaidrs, ka pats pieraksts jau ir interpretācija, tātad konkrēts skatījums gluži citā formātā – autordarbs. Iesprostot rāmjos to nevar, jo teksts uzbur pilnasinīgu ainu, savukārt krietns revidents uzreiz lūko iedomāties – kur ir kamera.
Ādere rakšanai
Par pilnasinību runājot, Zanderei ir galva – par to nešaubāmies, bet Kuģa žurnālā visvairāk un ciešāk par sevi liek manīt viņas acis, ausis un arī deguns, pa visām vīlēm sprāgst laukā vēsts, ka "redzu, stāstu, spriežu". Likumsakarīgi liela daļa ainu ir nevis skaidrojošas vai prātuļi, bet kinematogrāfiskas vai vien uzvedinošas, prātu provocējošas: "Autobuss no Maskavas uz Rīgu brauc īsāku laiku nekā no Rīgas uz Maskavu, un izskaidrojuma tam nav." (11. marts. Rīgas Laiks, 135. lpp.)
Līdz ar to Kuģa žurnāls ir lasāms kā baisa teiksma, kā teikts priekšvārdā, nesavietojama ar to, ko mēs gribētu dēvēt par strikto vēsturi, un pilna neklasificējamu smukumu, kas smukumu zaudē, kolīdz to gribam atšifrēt, analizēt un iekraut tajos vai citos plauktiņos. Skaidrojums nav ne tuvu tik fascinējošs kā pati spēlēšanās ar īstenības drupačām, drumstalām un lauskām, sapārota ar pilnīgu skaidrību, ka Zandere reiz ir cilvēks, kurš šādi nespēlēties nemaz nav spējīgs.
Piemēram, kaut vai te sevi apliecina medniece/vācēja: (2004. gads, 10. jūnijs, pusdienas ar arheologu Vijupu, Ingrīdu Štrumfu): "Bet Ingrīda uz mūžu aplaimo mani ar stāstu par savu vecomāti, kas, liesajās Ventspils smiltīs gribēdama izaudzēt savu kartupeli, rakusi dārzā iekšā katru ēdiena atlieciņu un pie galda bieži vien teikusi: tas gan būs labs, kad atdos zemei..." (290. lpp.)
"Vai kādam vajag to visu lasīt – tiešām nezinu. Man patīk zināms nevajadzīgums un garlaicīgums, kas atbrīvo lietas no intelektuāla vai estētiska patosa." (285. lpp.)