Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Grāmatas Pasaules centrs recenzija. Dvēseles centrtiece

Pasakas pieaugušajiem Pasaules centrs autore neprātīgi mīl savus varoņus un kā gādīga māte cenšas tos pasargāt no katra lieka soļa

Pasaka pieaugušajiem ir jēdziens, kas būtībā ietver nevis pretrunu, bet divkāršu tā paša fakta konstatējumu, jo tas īpaši jāakcentē tikai sabiedrībā, kurā labi iesakņojies pretējais viedoklis, proti, ka pasakas a priori domātas bērniem. Taču šī ir samērā jauna (kas gan ir pārsimt gadu?) un lokāli ierobežota (kas gan ir vecā Eiropa?) koncepcija, kuru izveidoja un nostiprināja ņiprie vācu brāļi Grimmi ar savām Kinder- und Hausmärchen (1812) – nosaukums, kurā itin labi saskatāms tas, ka pasakas kā bērnu literatūra tobrīd vēl pieprasīja īpašu definīciju, jo pirms romantisma tās bija galvenokārt paredzētas un tika stāstītas pieaugušajiem.

Par Grimmu metodi apdarināt bērnu nevainīgajām ausīm (vēl viens praktiski tikai romantisma laikā ieviesies koncepts) bieži visai šaušalīgos tautas pastāstiņus, pret kuros sastopamo asiņu, slepkavošanas un, maigi izsakoties, savdabīgu dzimumdzīves paradumu daudzumu nobāl visas mūsdienu Troņu spēles, būtu jāstāsta atsevišķi, taču tāds šoreiz nav mērķis. Mērķis ir atšifrēt, kas slēpjas aiz tikko izdotās Lilijas Berzinskas grāmatas Pasaules centrs apakšvirsraksta, kurš klasificē šo darbu tieši kā "pasaku pieaugušajiem".

 

Ceļā uz īsto patību

Pieredzējis lasītājs sākotnēji varētu kļūt uzmanīgs, jo aiz šādiem un līdzīgi izvairīgiem apzīmējumiem ("pasakains stāsts", "fantastisks stāsts" utt.) savulaik dažādu laikmetu autori slēpa tekstus, ko vēlāk apvienoja ar kopīgu žanra nosaukumu – literārā fantāzija. Taču attiecības starp pasaku un fantāziju nebūt nav tik tuvu radnieciskas, kā varētu domāt. Tātad kas ir mūsu priekšā – pasakas anonīmā "tāltālā zeme" vai fantāzijai obligātā rūpīgi izstrādātā citpasaule?

Pasaules centra varoņu darbošanās gan rit nosacītā attālinājumā no mums pazīstamās realitātes, taču šajā realitātē eksistē gan Indija un Ķīna, gan no mums pazīstamajām pilnīgi atšķirīga inkvizitora reliģijas sistēma un vienlaikus pilnībā trūkst maģijas. Tāpēc drīzāk šķiet, ka tā ir autores versija par mums pazīstamo realitātes dimensiju, kurā vienkop sakausēti vairāku vēsturisku laikmetu elementi, un tai pāri pārlakots vēl arī mītiski simboliskais esamības slānis, kura centrs likts romāna nosaukumā.

Arī grāmatas tēli vairāk atgādina nevis pasakas shematiskos tēlus vai fantāzijas mītiskos varoņus un antivaroņus, bet caur varavīkšņaini romantiskas iztēles prizmu uzlūkotus mūsu laikabiedrus. Rudmatainais kuprītis āksts Tibo, gaisīgā skaistule Flo, nobriedusī ideāliste Kantānija, "tumsas slimības" vajātais grāfs Ivers – šķiet, šie tēli, kaut arī dzimuši autores iztēlē, allaž ir tikai soli no konkrētiem prototipiem, tikai iemieso sevī to arhetipisko iekšējo būtību, nevis prozaisko ikdienas rosīšanos.

Tibo rāmi mitinās augstmaņa pilī, samierinājies ar necilo āksta statusu, līdz viņa dzīvē ienāk žilbinošā namatēva meita Flo, kura uzskata jaunekli par labāko draugu un vienlaikus to mokoši erotiski kārdina. Tibo meklē patvērumu saprotošās, bet daudz vecākās galmadāmas Kantānijas skavās, savukārt visu triju dzīvē ielaužas nostāsts par Pasaules centru – noslēpumainu vietu mītiskajā nekurienē, kura katram izskatās citāda un kurā katrs spēj izdzīvot savu patiesāko esamību.

Viedai dievietei līdzīgā Kantānija šai vietā, šķiet, jau pabijusi, savukārt Tibo un Flo katrs pa savu ceļu dodas to meklēt, Flo – dzenot pēdas bērnišķi izsapņotai mīlestībai, Tibo – vienkārši meklējot mieru. Pasaules centrā viņi, protams, satiksies, tikai pavisam citādi, nekā iztēlojušies... Simbolu pilns stāstījums par gara meklējumiem ceļā uz īsto patību (process, ko Jungs dēvēja par individuāciju) – šāds vēstījums, protams, ir biežs, ja ne pats galvenais dzinējspēks gan pasakas, gan fantāzijas tradicionālajā sižetu kanonā. Tātad mītiskās dvēseles centrtieces shēma lielum lielai daļai lasītāju jau ir labi pazīstama, tās efektivitāte atkarīga tikai no izstāstīšanas veida.

 

Impresija aiz impresijas

Diemžēl tieši tas Pasaules centrā neiepriecina. Līdzīgi kā autores fantastiski skaistās oriģinālilustrācijas, kas rotā grāmatu, Tibo, Flo, Kantānija ir gan romantiski nevainojami, taču allaž it kā nepiepildīti – pasakas figūrām pārāk pilnasinīgi, reāliem tipāžiem pārāk blāvi – un statiski kā skaistas lelles, kuras rakstniece rausta un groza pēc sava prāta. Tas pats marionešu teātra liktenis piemeklējis sižetu – ikreiz, kad darbība sabuksē, autore ķeras pie jauna pavērsiena, aši ievedot tekstā citu varoni, citu situāciju, jaunu problēmu, uz kuru iepriekš nekas nav norādījis.

Šāda stāstījuma maniere daļēji veido priekšstatu par spontānu sižeta tapšanu rakstīšanas gaitā, daļēji – un tas, protams, būtu interesanti, ja tā būtu, – iespaidu, ka sākumā radušās ilustrācijas (vīrs ar āksta cepuri, meitene ar medus šūnu matiem, kuprītis ar lapsu) un teksts tām ticis pierakstīts kā vārdi jau gatavai melodijai. Taču tā vēl nebūtu problēma. Problēma slēpjas tajā, ka autore neprātīgi mīl savus varoņus un kā gādīga māte cenšas tos pasargāt no katra lieka soļa. Izšķērdīgi un intensīvi aprakstot tēlu domas un sajūtas, viņa neļauj tiem pašiem bilst tikpat kā ne vārdiņa – teju visas situācijas ar jau atšifrētu emocionālo fonu mums tiek pasniegtas gatavā un nereti gana didaktiskā interpretējumā, līdz ar to trūkst gan sižetiskās spriedzes, gan lasītāja prieka, ko sagādā psiholoģisko mīklu atminēšana.

Taču emociju plūdos ieskicēti un neatrisināti paliek citi svarīgi teksta aspekti: gan jautājumi par pasaules uzbūvi (ko īsti pielūdz baisā sekta "dzintara lasītāji"?), gan sižeta pavērsieni, kurus bijis iespējams izvērst gana intriģējošus, bet kas tādi nav, piemēram, Tibo sūrais ceļojums uz Pasaules centru gandrīz pilnībā skatīts retrospektīvi, neļaujot mums just varonim līdzi – galu galā ko tur vairs uztraukties, ja par ceļa grūtībām uzzinām, kad mērķis jau sasniegts?

Gan šo aspektu, gan stilistikas, proti, barokāli košo detaļu un niansēto aprakstu daudzuma dēļ tekstu gribas salīdzināt ar krāšņu, bagātīgu mežģīņu putām, kuras tā arī nesabiezē blīvā, izmantojamā audeklā. Smalkā un dekoratīvā rakstā mijas impresija aiz impresijas, viss kopumā atstāj iespaidu par romantiski gleznainu, taču saturiski un strukturāli ļoti irdenu vēstījumu, kurš pats vēl tikai atrodas sava centra – ja lietojam grāmatas terminoloģiju – meklējumos. Tomēr lasītājs, kurš ņems rokās grāmatu, lai vispirms izpētītu graciozās ilustrācijas, un nelolos pārāk lielas cerības uz tekstuāliem atklājumiem, noteikti spēs izbaudīt autores radītās pasaules īpašo šarmu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja