Īsprozas žanrs latviešu oriģinālliteratūrā turpina savu uzvaras gājienu. Jau pāris gadu garumā kā no pārpilnības raga cits pēc cita birst stāstu krājumi – gan debijas, gan jau pieredzējušu romānu autoru izpildījumā. Citi autori stāstu vismaz pagaidām izvēlējušies par savas daiļrades pamatformātu, arī Dace Vīgante, kurai divos gados klajā nācis jau otrais krājums Tad redzēs. Rakstnieci ievērot lika jau pērn Literatūras gada balvai nominētais debijas krājums Ledus apelsīns, jaunajā grāmatā autores intonācijas izlīdzinājušās un kļuvušas pilnskanīgākas.
Ar Ledus apelsīna pārdomāti psiholoģizēto ritmu nedaudz disonēja apjoma ziņā visgarākais, vēsturiski iekrāsotais garstāsts Ledus okeāns, kurš, ja ne gluži nomāca, tad vismaz nedaudz atšķaidīja pārējo stāstu intonāciju: fokusam pārslēdzoties no iekšējā uz ārējo, dvēseļu ķirurģiju uz laiku aizēnoja dokumentējoša teksta specifika. Jaunajā krājumā šādas disonanses nav: katrs stāsts savā veidā uzpin barokāli krāšņu emociju un sajūtu rāmi, kura vidū meistarīgi iestiprināts lasītāja dvēseles spogulis. Autore ar seismogrāfa jutīgumu reģistrē ārēji notiekošo – tik sīki, ka brīžiem māc bažas, vai tik krāsaino un trāpīgo detaļu gūzmā nenoslīks teksta jēga, taču šīs bažas ir nepamatotas.
Viss tik pazīstams
Dace Vīgante raksta tā, kā mēs dzīvojam – aizslēpušies aiz bieziem priekšmetiskuma, nebūtiskuma, prozaisku detaļu slāņiem, kurus autore fiksē nevis ar fotogrāfa kameras paviršo zibsni, bet drīzāk ar mākslinieka otas brīžiem pat piekasīgi sīkumaino triepienu. Ir svarīgi, kādā formā gar glāzes iekšpusi noslīd vīna lāses, ir svarīgi, kāds uzraksts gozējas uz vecās kepkas, pēc kā smaržo iedzeltējis zīda kombinē un kāds ir veca vīra izdilušo bikšu raksts. Tomēr blīvā sadzīvisko krāmu siena ik pa brīdim nodevīgi izliecas, atklājot, ka zem tās slēpjas kaut kas, ko personāži izmisīgi cenšas noslāpēt.
Lasot neviļus jādomā par Gundara Āboliņa fascinējošo omulīga lauku onkuļa monologu Jaunā Rīgas teātra izrādē Latviešu stāsti, kur aktiera čomiskajā intonācijā praktiski bez pauzēm cits pēc cita skatītāja ausīs žužināja fakti – te, redziet, mana māja, te virtuve, te automašīna, te ceļš uz veikalu, šai līkumā nositās mans dēls, te dzīvo kaimiņi, te veikals...
Ir viegli ļauties, lai detaļu virknējums, autores otai aši kustoties pār ikdienišķām ainām, frāzēm un darbībām, iešūpo šķietami sadzīviskā ainiņā. Viss taču tik pazīstams: zināmas līnijas kā smilšu kino veido noģiedamus attēlus, un iztēle tik aizņemta ar kārtējās redzes, dzirdes, taustes vai ožas gleznas projicēšanu prātā, ka ir pavisam viegli palaist garām nodevīgo ceļa līkumu, izliekumu rūpīgi sakrautajā sīkumu grēdā. Vīrietis, kurš, ikdienišķi cepot brokastīm olas, puselpā atzīstas, ka grib nomirt. Divi ar plastikātu aizlīmēti logi vecā, pelēkā koka mājā, kur kādreiz būtu varējusi mainīties kāda dzīve, nē, daudzas. Svešs džemperis plastmasas maisiņā pie ārdurvīm un puvušu vīnogu smarža no aiznaglotas kastes.
Pietiek, ja nomirst acis
Daces Vīgantes absolūtā tekstdzirde īpaši iekonturē tieši tos stāstus, kurus paviršāks lasītājs varētu izlasīt un apjucis pārvaicāt, kur te vispār ir sarežģījums, kur atrisinājums un vēl visādas tādas literāras lietas – jo tieši pustoņos, nepateiktajā un pieklusinātajā slēpjas visskaļākais, un arī tikai tad, ja esam noregulējuši savu dzirdi pareizajā toņkārtā. Tāpēc jaušami mazāku iespaidu atstāj tie stāsti, piemēram, Eņģelis, kuros personāžu dvēseles drāmas ārējās izpausmes ir kaut nedaudz skaļākas par visklusāko čukstu. Jo ir taču zināms: lai iekšēji mirtu, latvietim nekādu dienvidniecisku kaislību nevajag.
Nevajag slīcināties alkohola pudelē, sist galvu pret radiatoriem vai birdināt saujā tabletes – pietiek, ja nomirst acis. Tāpēc savos labākajos stāstos Dace Vīgante raksta tā, kā mēs runājam – latviskā rezervētībā aizplīvurojuši svarīgāko aiz otršķirīgā un treššķirīgā. Aiz «Vai zupu ēdīsi?» tad, kad gribas aizkaukties mīlestībā. Aiz «Iznes atkritumus» tad, kad gribas teikt: "Ej un vari arī neatgriezties."
Pat grāmatas nosaukumā šī šķietamā virspusība: vai "tad redzēs" nav tas, ko saka, kad patiesībā nav ko teikt? Un tā stāstu personāži dzīvo – ievīstījušies piedienības, pieklājības, mērenības plēvē, kas agri vai vēlu ieplaisā, bet autore, vīdama teksta mežģīnes, kā vanags uzmana šos plaisājumus un ar ķirurga precizitāti uztver no tiem pilošās asinis.
Ārīgā atsijāšana
Visnotaļ organiski stāstu dramatiskumā ievijas arī pašironija, sarkasms, humors. Īpaši tas iekrāso abus "ceļošanas" stāstus (Bezmiegs un Starp diviem krastiem), kuros autore meistarīgi portretē katram citzemju apbraukātājam pazīstamas situācijas. Saspiestība tūroperatora busā, bezgalīgas rindas pie dāmu labierīcībām, negausīga viesnīcas brokastu patērēšana, apakšveļā noglabāta nauda, rietumnieka nemākulīgā kaulēšanās austrumu tirgū, garlaikots ceļa flirts... Un atkal jau – tāpat kā ar dramatiskā, arī ar ironiskā portretējuma precizitāti Dace Vīgante nemitīgi liek lasītāja ceļā slazdus, pārbaudot uztveres jūtīguma pakāpi, jo identifikācijas radītais uzjautrinājums joprojām rada risku, ka, koncentrējoties uz ārējo, tiks palaisti garām teksta iekšējās spriedzes punkti.
Tieši pārpildītajā autobusā starp bremzes atlaidušajiem ikdienas pilsoņiem uzvēdī visnepanesamākā vientulība. Puvušu vīnogu smārds no tālas zemes sūtītās koka kastes pavēsta par beigām kaut kam, kas vēl nebija paguvis sākties. Izmisīga vecu potīšu balansēšana vecās lakkurpēs uz papēdīša signalizē par mēģinājumiem noturēties uz kādas robežas jau pārāk ilgi. Savukārt piens, ko titulstāsta varones sapnī viņai uz galvas lej mirusī vecmāmiņa, norāda uz kaut ko nepārejošu.
Lasīt Daces Vīgantes stāstus ir līdzīgi kā vērot savulaik tik populāros "daudzdimensiju" attēlus: sakoncentrējot skatienu pareizajā rakursā, viss, ar ko pārklāts būtiskais, aizslīd ārpus fokusa, un pāri paliek dvēselisks kailums. Taču bez ārīgā atsijāšanas, bez ikdienišķā slāņa noārdīšanas, apzinātas ierakšanās emociju dzīlēs tur atrastajam nebūtu tās vērtības, kāda ir tagad. Tā lasīšana top par sava veida zeltrača darbu. Autore atrasto dārgumu rūpīgi aizbērusi, spēlēsim arheologus – tava kārta.