Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Grāmatas Ulubeles pasakas recenzija. Pasaule baložkrāsas vākos

Noras Ikstenas valodā tik blīvi savijas folkloristiskais, barokāli rotaļīgais un sadzīviskais, ka lasot liekas – skaties tekošā ūdenī, kurā zem viena slāņa vienmēr plūst vēl nākamais

Uz rakstāmgalda nolaidusies plāna grāmata mīkstos baložkrāsas vākos. Ulubeles pasakas. Pasaka – cik ietilpīgs jēdziens. Pasaka to, kas jāpasaka. Šķiet, Egilam Ermansonam bija jāpasakas un nēpasakas. Norai Ikstenai jaunajā krājumā ir tikai jāpasakas. Pasakas par kādu mītisku zemi, kas dažbrīd uzplaiksnī nu ļoti tuva un pazīstama, tepat aiz Rīgas robežām, un par savādniekiem ļautiņiem, kas tur mitinās un atkal – dažbrīd piemiedz ar aci tepat no blakus ielas, sola, trolejbusa.

Dzimtajai Ikšķilei

Ikstenas pasakas pieder pie tā paša literārā teksta paveida, kurā izcilas žanra pērles radījis gan Vailds, gan Skalbe, – tā poētiskā, neizprotamu iemeslu dēļ vienmēr drusku smeldzīgā un ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem (vai, citiem vārdiem sakot, gan vieniem, gan otriem) adresētā vēstījuma, kurā vienmēr ir krāsaini un lokani valodas koku gali un dziļumdziļas kalnu saknes. Ulubeles pasakas ir tieši šādas – ar dzirksti, ar joku, ar kalambūru un arī ar nozīmju atvariem.

Grāmatu Nora Ikstena veltījusi savai dzimtajai Ikšķilei, un pasaku tēli, ainavas un notikumi atnākuši no turienes – rakstnieces bērnības Ulubeles. Taču vārds "Ulubele" ir pazīstams arī plašākā nozīmē, ne tikai kā ikšķiliešu savai pilsētai dāvinātais mīļvārds. Tas piešķirts gan Latvijas dabas takām, gan dzīvnieku patversmei, ar to apzīmē bērnības zemes un sirdsmājas. Un droši vien, palūkojoties apkārt, katram no mums atrastos pasaka, ko pastāstīt arī par to savējo, vienīgo Ulubeli.

Rakstnieces valodā tik blīvi savijas folkloristiskais, barokāli rotaļīgais un sadzīviskais, ka lasot liekas – skaties tekošā ūdenī, kurā zem viena slāņa vienmēr plūst vēl nākamais. Ir brīži, kad sadzīviskais līmenis ar pāris spilgtu detaļu "uzrāvieniem" tik ļoti pietuvojas ūdens virskārtai, ka šķiet – vēl mirklis, un atpazīsi savus, sava kaimiņa vai, kas zina, varbūt kādas sabiedrībā pazīstamas personas vaibstus. Taču ūdens līmenis atkal sašūpojas, un tēlainības plīvurs aizsedz gandrīz uzminēto. Nešaubos, ka tie, kuri labi pazīst Ikšķili, daudzos nostāstos atradīs pazīstamas vietas un tēlus (uz šādu iespēju norāda jau pati rakstniece, kādā intervijā apgalvojot, ka šīs ir "reāli piedzīvotas pasakas"), taču vismaz man lasot negribējās šifrēt, atkodēt un atminēt īsto no izdomātā.

Pasakās vietu raduši gan pazīstami tautas teiku un pasaku mitoloģiskie sižeti (Sudraba dārzs), gan vēstures atbalsis (Nāves salas Strēlnieks), gan gluži reālu cilvēku dzīvesstāsti (Marijas Perča), taču viss grodi saistās vienotā virtenē, un neviena pērlīte neliekas neiederīga.

Daudzreiz stāstāmas

Kas tad notiek Ulubelē? Šķiet – viss kā Latvijā. Upes (kas var būt un var nebūt Daugava) krastā maģisko ūdens atplūšanas mirkli gaida vecais Meinards (kas var būt un var nebūt no vēstures pazīstamais bīskaps un svētais), veļu laikā no Nāves salas ar miglu nāk kritušais Strēlnieks, dārznieks pūlas izaudzēt sudraba ābeli, atstādams novārtā visu pārējo dārzu, Skrīveris atver pupiņvalodas skolu, Artiste glezno gadalaikus, bet laiku pa laikam no lielās, akmeņainās pilsētas Ulubelē ieklīst kāds drāķis, nikns uz visu pasauli. (Kas tas tāds – drāķis? – Nu, to var uzzināt, izlasot visu pasaku.) Notiek pavisam prozaiskais un gauži teiksmainais, nedaudz absurdais un zinīgi pamācošais, un visu caurskan tautas balss – dāsni ievītās teiksmas, tautasdziesmas, buramvārdi, sakāmvārdi un parunas, kas grāmatiņā iespiestas no pamatteksta atšķirīgā baložzilā krāsā. Tikpat baložzilos atvērumos mākslinieka Vilipsōna ilustrācijas – mazliet groteskā sievietes galvā (frizūrā?) rosās kā ar bērna zīmuli uzskicēti melnbalti pasaku tēli, peld spoguļzivis un cimdu pāri, čāpo eži, ripo kliņģeri un rušinās rūķi, kā norādot, ka šīs ir pasakas pieaugušajiem, bet ne tikai viņiem.

Kā jau tipiskās pasakās, te nav tīši gribētas daudznozīmības, vēstītāju dažādības, sarežģītu raksturu. Visu dzirdam it kā pieklusināti, kā no tālienes atskanošu, it kā kāds, pie pavarda šūpojoties krēslā un ik pa brīdim pārceļot valdziņu, stāstītu – un tur jau arī slēpjas īstā pasakas būtība. Vēl īstāka tā ir tikai tad, kad pasaku dzirdam/ lasām daudzkārt un ik reizi aizdomājamies par ko citu. Ulubeles pasakas ir tieši šādas – divreiz, trīsreiz, daudzreiz stāstāmas. Priekšā lasāmas un vienatnē apdomājamas. Bērni klausīsies amizanto stāstu par Brīnumbeķeri, kurš izcep kādai kundzei gudrības maizi, kas tai izrādās par smagu, par Burtlici, kas uz noslēpumainās svina mašīnas saliek stāstu pēc stāsta, par mistiskajām raganbekām, kas varbūt ir indīgas (bet varbūt ne) un debesīs uzbur varavīksni, tak pieaugušais droši vien lasot padomās par to, cik smaga patiesi dažbrīd izrādās tā gudrības rika. Un kas jādara, lai sudraba ābeli tā izaudzētu, lai pārējais dārzs nenonīkst. Un galu galā – kā par drāķi nepārvērsties. Vēl, nedod Dievs, kādubrīd atnāks Inteliģentais Pieaugušais. Tas urķēsies, centīsies atrast zem- un apakštekstu, raksies un kārpīsies pa gleznainajām rindām. Bet šoreiz varbūt nevajag visu uzrakt. Jo pasaka jau vienmēr pasaka tik, cik vajag. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja