Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Grāmatas Vīrs Tapīrs un citas radības recenzija. Vārda arhitektūra

Gundegas Repšes īsie stāsti – ārkārtīgi maigs un nostalģisks krājums

Lecīgi lillā ar melnu, izcirstiem burtiem un izzīmētām lapām, kā tāda smalka rotu lādīte, kā pusaugu meitenes dienasgrāmata šodien, kā košas krēmrozes uz pašas ceptas tortes vai tikko uzziedējusi orhideja – vāks, kuru pamana uzreiz. Tas ir Gundegas Repšes šopavasar iznākušais īsstāstu krājums.

Gundegas Repšes proza man asociējas ar sirdsapziņu. Ar attieksmi. Godīgumu. Lai gan Gundega nemoralizē, viņai parasti ir viedoklis. Un viņa to pauž. Sabiedrībā, kur vēl joprojām ir aktuāls vecvecais padoms: "Domā, ko gribi, bet nesaki, ja esi pateicis – neparaksties!" – Gundega Repše ir kā tāds baltais zvirbulis. Viņa domā. Un viņa saka un raksta, ko domā, un turklāt vēl zem katra vārda parakstās. Ar savu īsto vārdu. Vienīgo. Tas ir kaitinoši? Kā kuro reizi. Tas ir uzmundrinoši. Katra viņas sleja (ak, cik žēl, ka Gundega vairs neraksta slejas Dienā!), katra grāmata izraisa reakciju. Esmu dzirdējusi, ka ir cilvēki, kuri ar rakstnieci vairs nesveicinās. Esot arī cilvēki, ar kuriem nesveicinās rakstniece. Droši vien, ka pelnīti.

Taču te nu es aizgāju šķērsielā. Ne jau par rakstnieci pašu, bet par viņas jaunāko īso stāstu krājumu Vīrs Tapīrs un citas radības ir jārunā.

Ievads gan vairāk tāpēc, ka Vīrs Tapīrs... salīdzinājumā ar citiem rakstnieces darbiem, īpaši jau publicistiku, ir ārkārtīgi maigs un nostalģisks krājums. Sirsnīgs. Dumpošanās tajā, protams, ir, jo stāsti ir vismaz daļēji autobiogrāfiski, taču šis ir tāds kā atskats pagātnē, bērnībā, "vietā, kas ir nevainojama, pilnīga un neapdraudēta. Kad viss ir iespējams." (Gaiļa dziesma). Un sievietes ir tendētas atcerēties patīkamo vai vismaz dalīties patīkamajā, vēsta kāds pētījums.

Viss ir citādi. Bet man nav pierādījumu*

Nesen lasīju Bukera balvas laureāta Džūljena Bārnsa brīnišķīgo romānu Beigu izjūta, atmiņu stāstu, kas dalīts divās daļās – atmiņas, kuras glabājam virspusē, lai lolotu paši un, iespējams, rādītu tās citiem, un atmiņas, kuras ir pārāk neglaimojošas, varbūt pat netīkamas, katrā ziņā tādas, kuras neuzrunā pat mūs pašus. Lasot un pārlasot Vīrs Tapīrs..., rodas sajūta, ka daļa G. Repšes īsstāstu rakstnieces apziņā ir pārgājuši šo robežu un mēs, lasītāji, esam privileģēti lasīt dziļi personiskas atziņas un "pa īstam" atstāstītus notikumus. Retais rakstnieks ir spējīgs nostāties lasītāja priekšā tāds, kāds nu viņš ir šobrīd, un ar maigi atklātu ironiju demonstrēt sevi pagātnē. Kā mazu meitenīti, kas ilgojas pēc mājzvēriņa – jelkāda, der arī sliekas, lapsenes un rūpīgi nomazgāts ezis, tīrākais visā jūrmalā; kā bērnu, kas zaudējis draugu, kā pusaudzi radu kāzās, jāņtārpiņus Lutausim dāvājot, kā jaunu pilsētas dāmu laukos. Dažādās būtnes, kam stāstos lomas atvēlētas, ir gan patiesi dzīvnieciskas, gan cilvēku vaibstus aizguvušas – stāsts par nesaprātīgajām vistām, olu čaumalām un pili ar perlamutra grīdu (Perlamutra olas) ir vienkārši burvīgs, un Gundega Repše vēl joprojām prot rakstīt starp rindām.

No bērna kājas līdz lauku mājai

No kājas? Nu protams, no kājas – tieši kājas nes acis, rokas un muti visur, kur kas nebūt saskatāms, darāms, veidojams. Hronoloģiskā secībā cauri tīrajiem bērnības stāstiem par mājāsnestajām sliekām, lapseņu fermu un maijvaboļu peldināšanu (Antonijas ielas sliekas, Lapseņu ferma un Maijvaboles spirtā, arī Tēva baloži žubītei) ejot, acu priekšā uznirst ne tikai rāmi palaidnīgs meitēns, bet arī Rīga, kāda tā bija toslaikus, kad Antonijas iela tika dēvēta Leona Paegles vārdā. Un interesanti, ka kaut kas no Billes, Vizmas Belševicas radītā stūrainā skuķa, uzvēdī. Pilsētas ainas citā laikmetā, jā, protams, bet zinātkāri bērni visos laikos bijuši. Un savus vecākus bērni visos laikos vērtējuši skaidrām acīm. Ek. Bērniem vispār daudzas lietas ir skaidrākas, nekā pieaugušie to spēj atzīt. Uģis kā Rullis, krājuma dzidrākais stāsts, atstājams pilnīgi bez komentāriem. Ģeniāls un vienkāršs.

Tapīrs un zirnekļi

Tālākajos stāstos, kur varone jau pieaugušākā vecumā, arvien vairāk izgaismojas briedums kā viedums, tāda mierīga, smaidīga attieksme pret bērnišķībām citos un pašā. "...man vairs nav bail no zirnekļiem. [..] kolīdz šīs radības satieku, atceros Voldemāru un Paulu. Paši vainīgi, ka tas nenotiek tad, kad ieraugu tīģerus un lauvas." (Vīriešu spēks ūdenszirnekļos). "Salīdzinājums ar sniega leopardu ikvienam glaimotu vairāk, tomēr patiesība man dārgāka. [..] Mēs tomēr apprecamies." (Vīrs Tapīrs).

Un tad pavisam mūsdienas, kur parādās Pedro, kašķīgais Rems ar Rimi maisiņu zobos (Okupants Rems), vārna, kurai piemīt talants (Kallasa un Labā vēsts) un lakoniskā Gaiļa dziesma – sievišķīga un (piedodiet!) patiešām latviska miniatūra, kura lasāma laukos, zaļā pagalmā, dziļi ieelpojot liepziedu, jasmīnu un tikko pļautas zāles smaržu, kaimiņu gaiļiem fonā izkliedzot maģisko kikerigū.

Es piedzimu smaidot, raksta Gundega Repše (Es biju delfīns). Un es lasot sajūtu: tā tiešām būs bijis. Gundega Repše arī raksta smaidot – tas ir pilnīgi fiziski sajūtams, ka Vīrs tapīrs un citas radības rakstīti ar smaidu. Un smaids raisās arī lasītājam.

Kas ir šie mazo mirkļu pieraksti?**

Kā jau sacīju, atmiņas. Vērojumi. Atziņas. Un vēl – kad lasīsiet, pamanīsiet, ka katrs no īsstāstiem zem sižeta smalkā plīvura slēpj un glabā šo to dziļumā, starp rindām. Iespējams, ne visas vēstis var pamanīt pirmajā, otrajā un pat trešajā lasīšanas reizē, bet skaidrs, ka vēstis tur ir. Zemdegās sagūlušas. Gaida, kad īstais prāta stāvoklis piemeklēs. Var lasīt viegliņām, tā – no virsas, – un priecāties par notikumiem. Var iedziļināties un meklēt zemtekstus, vēstījumus un patiesības. Atrast. Apzināt. Klasificēt. Brīnīties un izbaudīt.

Kā pasakas, kā fabulas. Kā dzīvi. Vienīgo? 

* No stāsta Uģis kā Rullis

**No stāsta Mirušie taureņi


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja