Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes izstādes recenzija. Dialogs bez vārdiem

Galerijā Māksla XO skatāmās Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes izstādes ir balstītas savā atšķirīgā zīmju sistēmā, tomēr tieši kopā uzsver un pierāda vizuālu sarunu iespējamību.

Kārtējo reizi mēģinu sagūstīt pūķi – pateikt kaut ko nozīmīgu par vizuālo mākslu. Šoreiz iemesls ir Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes māksla, lai arī viņiem mans viedoklis visdrīzāk ir vienaldzīgs. Pa mazai daļiņai no abu mākslinieku visai atšķirīgajiem ģēnijiem šobrīd var sastapt galerijā Māksla XO, kur abas izstādes vienā balsī kušina un sauc, lai taču es beidzot liekos mierā ar savu uzmācīgo runāšanās vēlmi.

Tad nu neatliek nekas cits kā pilnā mērā pievērsties neverbālajai komunikācijai, kura tiek uzskatīta par nozīmīgākās informācijas nesēju un ticamu mūsu patiesās būtības nodevēju, jo neverbālajā komunikācijā darbojoties daudz mazāk apziņas radītu, mākslīgu, stereotipisku elementu un ir daudz grūtāk samelot. Latviešu mākslinieki visai bieži un ar lielu pārliecību izsakās, ka viņu darbi runā paši par sevi un, ja viņi būtu gribējuši nodot informāciju verbāli, rakstītu stāstus vai dzejoļus, nevis strādātu ar plaknēm, krāsām, līnijām, apjomiem. Tomēr vairākumā gadījumu mūsdienu vizuālie darbi nerunā vis paši par sevi, katrā ziņā neko daudz nepasaka, vienkārši raisa baudu, patiku vai nepatiku, rosina asociācijas un labākajā gadījumā – interesi uzzināt kaut ko vairāk par darbā pausto saturu, kas atkal paģēr vārdu lietošanu. Pavisam reti izdodas nokļūt situācijās, kad tiešām realizējas šis vizuālais kontakts un nemanot sākas interesanta saruna bez vārdiem. To pašlaik var piedzīvot galerijas Māksla XO izstādēs, kas katra balstīta savā atšķirīgā zīmju sistēmā, tomēr tieši kopā uzsver un pierāda vizuālu sarunu iespējamību.

 

Līniju stāstījums

Ilmārs Blumbergs un Edvards Grūbe ir vietējā sabiedrībā zināmi un cienīti mākslinieki, kuru vārdi iepazīstināt neprasa. Galerijas lielajā telpā aplūkojami līdz šim neizrādīti Ilmāra Blumberga zīmējumi – ap 100 miniatūru skiču, kas darinātas ar zīmuli vai tušu XX gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Šī kolekcija (kas galerijā nokļuvusi sadarbībā ar mākslinieka ģimeni un tiek arī izpārdota) ir nosaukta Tas pats, un tajā patiešām var atrast mums labi pazīstamo Ilmāru Blumbergu – scenogrāfu, grafiķi, ilustratoru, instalatoru. Zīmējumi lasāmi kā mākslinieka dienasgrāmata – domu un ideju aizmetņi, kuros ar smalku, meklējošu līniju un maigiem, trausliem krāsu plankumiem izzīmētas dažādas abstraktas un reālas situācijas. Par pārdomām tās nebūtu korekti saukt, atceroties Ilmāra Blumberga teikto, ka, zīmējot, velkot līniju, nedrīkst pat domāt.

Skatītājs tiek vedināts ļauties izteiksmīgo līniju stāstījumam un nonākt pie sajūtas, ka esam kaut ko būtisku sapratuši, pieskārušies kaut kam emocionāli svarīgam, vispārcilvēciskam. Tāda burvju vara piemīt šiem sīkajiem zīmējumiem, kuru autors lielai skatītāju daļai prātā palicis kā mistiķis, kurš skandē: "Es esmu kastīte... Es esmu Visuma kastīte... Es esmu pilns ar zīmējumiem. Tu esi pilns ar zīmējumiem. Tu vari redzēt zīmējumus. Visi var redzēt zīmējumus. Bet zīmējumi ir kastītē" (no 2005. gada videofilmas Cilvēks un darbiem, ko šoruden varēja aplūkot K. K. fon Stricka villā notikušajā Venēcijas tēmai Ilmāra Blumberga daiļradē veltītajā izstādē). Turpat uz grīdas guļ arī melnā, noslēpumainā kaste, no kuras nāk zīmējumi, līdzīgi kā domas un vārdi rodas galvā.

 

Rotaļīguma vieglums

Edvarda Grūbes darbi ir aplūkojami galerijas dziļākajā un mazākajā telpā. Zinot mākslinieka otas vērienu un spēku, tas šķiet mulsinoši, tomēr, nokļūstot izstādē Lelles, jāatzīst, ka tā izskatās labi. Gleznas ir neliela izmēra un ieturētas maigos, dzidros toņos. Tajās ir viss gleznotājam raksturīgais – mierīga, līdzsvarota kompozīcija, gaismas uzsvērums, daudzveidīgi krāsu klājumi un plūdinājumi ar plašu žestu, tomēr ir arī kaut kas jauns – viegls rotaļīgums. Lelles mūsdienu mākslā biežāk tiek izmantotas kā maskas, ar kuru palīdzību nereti tiek mēģināts ieviest kādu šausmu elementu, bet visās Edvarda Grūbes gleznās tās ir dzīvi apliecinošas.

Mākslinieks tās uztver kā cilvēka simbolu: "Lelle. Bērns uztver to kā dzīvu cilvēku, pieaugušajam tā asociējas ar bērnību, ar cilvēces pirmatnējām rotaļām. Katrā laikā ir vēlme pieskarties lellei, pārbaudot, vai maģija vēl darbojas" (no izstādes anotācijas). Edvards Grūbe savu tēmu izvēlē ir bijis visai konservatīvs, jau kopš 60. gadu sākuma variējot tradicionālu latviskumu reprezentējošus priekšmetus klusajās dabās un universālu vērtību simbolus figurālās un abstraktās kompozīcijās. Arī šī klasiskā glezniecība liek piedzīvot bezvārdu sarunu, jo krāsu laukumi veido intriģējošu stāstu un rada pārliecību, ka autora ideja – viņa gara un emociju vēstījums – ir bez traucējumiem sasniedzis adresātu.

 

Izstādes

Ilmārs Blumbergs. Tas pats

Edvards Grūbe. Lelles

Galerijā Māksla XO līdz 9.X

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja