Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Imanta Kalniņa simfonisko opusu pirmatskaņojuma recenzija. Pavairotais skaistums

Imanta Kalniņa 75 gadu jubileju ieskandina triju jaunu simfonisko opusu pirmatskaņojums

Trīs jauni simfoniskās mūzikas skaņdarbi, taču mūzikas izteiksmē tas pats labi pazīstamais Imants Kalniņš klausītājus sagaidīja 75 gadu jubilejas autorkoncertos Mūžam jaunais, ko Liepājas simfoniskais orķestris un diriģents Māris Sirmais pagājušās nedēļas nogalē piedāvāja visās trijās Latvijas jaunajās koncertzālēs – Liepājā, Cēsīs un Rēzeknē. Dziesminieka zvērinātie fani tajos sagaidīja to, pie kā jau sen pieradināti, un atbildēja ar stāvovācijām, ar kurām Liepājā sirsnīgi sumināja klātesošo autoru.

Imanta Kalniņa jauno skaņdarbu melodiskums, sirsnīgā vienkāršība un trauslums ir cilvēciskas un neatvairāmas kvalitātes, un šī mūzika neapšaubāmi ir draudzīga klausītājam. Tomēr, ja šīs partitūras būtu Mūzikas akadēmijas beidzēja diplomdarbi, tie diez vai saņemtu augstu novērtējumu. Pavairotais, atkārtotais dziesmiņu skaistums un iepriekšparedzamā mūzikas būve – unisoni, sastiprināti ar barokālām diatoniskajām sekvencēm, – rāda komponista atspulgu vecajā, labi zināmajā pagājušā gadsimta 70. gadu spogulī.

Dziesminieks pāri visam

Arī simfoniskajā mūzikā Imants Kalniņš vispirms ir dziesminieks. To apliecināja gan no komponista agrākās teātra mūzikas izveidotā simfoniskā miniatūra Santakrusa, gan obojas koncerts, kuru solists Pēteris Endzelis kopā ar diriģentu izloloja kā dievišķa, apgaroti liriska, sapņaina skaistuma oāzi, gan arī sen gaidītā 7. simfonija. Visa autorkoncerta pirmā daļa (miniatūra Santakrusa un obojas koncerts) bija Imanta Kalniņa – dziesminieka – lirisma kvintesence. Tie, kuri to gaidīja, izbaudīja labi pazīstamo, dzirdei komfortablo melodisko un harmonisko skaistumu. Taču es aicinu atcerēties iepriekš rakstītās simfonijas – īpaši Trešo un Ceturto – cik bagāti, krāsaini tajās skan Kalniņa orķestris! Man iebildīs, norādot uz komponista rokraksta atpazīstamību un spilgtumu. Tomēr rokraksts ir diezgan slidens apzīmējums gadījumos, kad vairs neattīstās, bet tikai atkārtojas. Tas gan nekādi neatceļ Imanta Kalniņa daiļradi kā monolītu un savrupu fenomenu latviešu mūzikā, kurš savulaik ievērojami atjaunināja simfonisko koncertu klausītāju auditoriju.

Laimības sala

Santakrusas mugurkauls ir stīgu un sitamie instrumenti, kuriem atsevišķas replikas piepulcē daži solo koka pūšaminstrumenti. Santakrusa sākas ar ļoti maigu, līganu melodiju, ko pirmās vijoles klusītiņām, kā aiz romantiska sapņu aizkara spēlē pizzicato ar vienkāršu, līgani pavadījumu kā serenādei, no pusčukstiem drīz pāraugot jau reālā melodiskā plūdumā, tuvplānā. Te – gaišajā laimes salā – valda mocartiska klasicisma vieglums, graciozitāte, izsmalcināta elegance. Vijīgs melodiskums vienkāršos stīgu unisonos kā dziesma bez vārdiem. Barokāli rotaļīgas figurācijas un sekvences. Nešaubos, ka Indras Rogas 2007. gadā Nacionālajā teātrī veidotajam Santakrusas iestudējumam mūzika piešķīra īpašu noskaņu, taču koncertā gan gribētos, lai vijoles spēlētu intonatīvi tīrāk, lai artikulācija būtu precīzāka. Diriģents Māris Sirmais prot uzburt muzikāli smalku pasauli un iedvesmo, tomēr instrumentālistus aizstāt viņš nevar.

Obojas koncerts ir sāņus no Imanta Kalniņa labi iemītās žanru takas, jo instrumentālā koncerta žanram komponists iepriekš pievērsies tikai divas reizes agrā jaunībā. Obojas koncerts tapis ar domu, ka solists būs komponista dēls Marts Kristians Kalniņš, un tā arī pirms pieciem gadiem tika pieteikts Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta afišā. Tomēr pirmatskaņojumu atlika, un nu tas skanēja Pētera Endzeļa sniegumā – ļoti jūtīgā, niansētā un daiļskanīgā. Tieši tas arī bija nepieciešams, jo Kalniņa obojas koncerts solistam nepiedāvā iespēju žilbināt ar virtuozām kadencēm vai ārēju spožumu.

Obojists un orķestris taupības režīma partitūrā te ir nevis konkurenti sacensībā, bet gan liriskas sarunas partneri. Obojas koncerta pasaule ir turpat blakus Santakrusai – viegli gaisīgās muzikālās mežģīnēs un pavasarīgā dabas ainavā, kur rīta saulstari ņirb starp kokiem. Sapņainā dabas idillē, kur barokāla rotaļība mijas ar kantilēnu, ko solists risināja maigi izlīdzinātā plūdumā. Nekādas sarežģītas daudzslāņainības. Viss caurskatāms kā bērnu klavierskaņdarbā, kurā ir skaidri nodalīta melodija un pavadījums. Šīs sarunas liriskais centrs ir cikla otrā daļa (Tranquillo) – idealizēta miera sala uz orķestra burdona fona, kas attāli asociējas arī ar klasiskajām indiešu rāgām, kamēr melodijā un harmonijā tīši vai netīši ievijas Emīla Dārziņa Melanholiskā valša intonācijas. Kalniņam nekas nav jāpierāda, nav jāatklāj nekas jauns. Viņš atļaujas vienkārši dalīties priekā par mūzikas skaistumu ārpus laika un laikmeta.

Simfonija kā filma

Septītā simfonija (2014) klausītāju uzrunā, atslēdzot iztēles slūžas: liriskais rotaļīgums tās gaitā pāraug kara spēlēs. Tik bīstamās, ka liek tramīgi aizdomāties par cilvēces katastrofu vai pat pasaules galu. Tomēr simfonija sākas kā obojas koncerta turpinājums, jo obojas un klarnetes dialogi ir pirmie, kas piepilda rotaļu istabu – simfonijas pirmo daļu. Pat šeit, tradicionālajā Allegro, valda harmoniska, kolīziju neplosīta pasaule – varbūt bērnības atmiņu patvēruma sala, kuru tikai uz brīdi patraucē asākas disonanses un militārs maršs. Otrā daļa – sapņu dārzs Andante – uzrunā ar skumju rezignāciju un bahisku kārtību, bet netuvojas obojas koncerta skaistumam. Simfonijas, proti, konfliktu dramaturģijas, sliedēs jauno opusu ievirza cikla otrā puse – enerģiskā, svešādi spožā, austrumnieciskā spēka deja, kas pāraug ellišķīgā bakhanālijā un ir risināta krievu klasiķu operu orientālo baletainu estētikā (piemēram, polovciešu dejas Borodina operā Kņazs Igors).

Simfonijas finālā Grave izmantots ritma ostinato jeb bolero princips, kas savulaik tik satriecoši uzrunāja 4. simfonijas pirmajā daļā. Baisais, saldējošais metāla pūšaminstrumentu korālis, asā ritma ostinato pātaga un sekvences Dies irae intonācijas pret neaizsargāti personisku, lūdzošu orķestra pūšaminstrumentu melodismu: vai pastardiena? Svešs, agresīvs ārējais spēks. Režīms? Karš? Katastrofa un triumfs dīvainā vienlaicībā? Zināms, ka autora tēlainie impulsi simfonijas pēdējās daļās bijuši iela un templis. Bet kurš pateiks, ko nozīmē simfonijai pēkšņi pieliktais punkts – rimti taisnais mažora trijskanis? 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja