Ar raupjām skaidu plātnēm apsistas sienas un dažas mēbeles uz ritentiņiem – jā, arī priekškars, ko sevišķi ekstrēmos brīžos aizvilkt ciet. Tāds ir režisora Viestura Meikšāna veidotais skatuves ietērps Mariusa fon Maienburga lugas Apjukums iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī. Atskabargainā, tomēr patīkami gaišdzeltenā skatuves telpa ir gana neitrāla, lai tajā notiktu jebkas. Četri aktieri šajā vidē darbojas maksimāli koncentrēti, saglabājot vieglu pašironiju, ko pastiprina autora vēlme varoņus saukt aktieru vārdos. Imants Strads tēlo Imantu, Māra Mennika – Māru, Elīna Vāne – Elīnu, Mārtiņš Meiers – Mārtiņu. Vienkārši? Nepavisam, jo šai brīdī, kā smejies, nepatikšanas tikai sākas.
Telpā kaut kas smird
Vācu četrdesmitgadnieku paaudzes dramaturga Mariusa fon Maienburga darbi Latvijā pazīstami galvenokārt tiem teātra speciālistiem un gardēžiem, kuri vai nu devušies tos skatīties uz Berlīni, vai arī redzējuši lietuviešu režisora Oskara Koršunova iestudējumus, piemēram, Ugunsseju. Šajā sezonā Viesturs Meikšāns apņēmies šo robu aizlāpīt ar uzviju – Apjukuma programmiņā viņš norāda, ka dažādos teātros iestudēs trīs šī autora lugas, jo "Maienburgam ir absolūti pozitīvs un atvērts skatījums uz visām "aizliegtajām" vai tā sauktajām jūtīgajām tēmām un pieklājības klišejām".
Režisors norāda, ka viņam ar dramaturgu saskan humora izjūta.
Izlasot paša Viestura Meikšāna veikto lugas tulkojumu, tam var piekrist ar vienu piebildi – Maienburga ironija pieļauj iespēju to pasniegt arī asāk, dzēlīgāk, provocējošāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lugā ik pa brīdim tiek pieminēts, ka telpā kaut kas smird, citiem vārdiem – kaut kas ir sapuvis šajā karaļvalstī. Viesturs Meikšāns izšķīries par samērā rotaļīgu lasījumu, un varbūt pat labi, ka tā.
Metamorfožu sērija tikai sākas
Izrādei ir tāda kā priekšspēle, kurā visi četri aktieri izskaidro skatītājam, kas te iecerēts un kāpēc viņu tēlus sauc tāpat kā aktierus, bet jau šajā šķietami draudzīgi familiārajā ievaddaļā spēle ir sākusies – aktieri jau spēlē aktierus, kuri spēlē aktierus. Kopumā tiek solīts jauks vakars. Un ir jau arī, tikai mazliet citādi jauks, nekā varētu izvērsties, ja aktieru teiktajam noticētu uz vārda.
Autora paņēmiena viltība atklājas brīdī, kad varoņi piepeši transformējas, laulātais pāris pārvēršas par savu draugu mazo dēlēnu un viņa aukli, un ar to visa metamorfožu sērija tikai sākas. Tēliem nemitīgi mainoties, to vārdi paliek nemainīgi – Mārtiņš ir Mārtiņš gan kā pieaudzis cilvēks, gan kā bērns utt. Skatītāja pirmā reakcija patiešām ir virsrakstā apspēlētais apjukums, taču šķiet, ka diezgan drīz publika spēj uztvert spēles noteikumus un izbauda to, ka nākamajā brīdī viss var mainīties. Tēli brīžiem gan apjūk un skaļi izsaka izbrīnu par savu pēkšņo transformēšanos, taču spēles noteikumus zibenīgi pieņem.
Šādā veidā autors bez didaktikas ļauj izspēlēt mūsdienu dzīves nemitīgās pārmaiņas, kurās izdzīvo nevis tas, kas nemainīgs, bet tas, kas pielāgojas. Aktieri ik pa brīdim izkrīt no situācijām, atvainojas skatītājiem par atbaidošajām ainām, savukārt citi kolēģi viņus norāj un atgriež uz ceļa, atgādinot, ka monologi nav pieļaujami un starp skatuvi un publiku ir ceturtā siena. Šī nelielā koķetērija nodrošina izrādei nepieciešamo un ļoti veselīgo pašironijas slāni, kurā viss Valmieras četrinieks efektīgi plunčājas kā zivis ūdenī.
Iemīlēšanās publiskajā tēlā
Tēmas, ar kurām absurda un pat sirreālisma mērcē spēlējas Maienburgs un Meikšāns, ir iespējami provokatīvas. Atsevišķi momenti, piemēram, bērna (?) parādīšanās hitleriešu formastērpā, potenciāli lielāku šoku, iespējams, izraisītu Vācijā. Latvijas vidē izrāde faktiski izvēršas par to, ka tas, kam vajadzētu mūs satraukt, jau sen vairs nav skandalozs. Zīmīga šai ziņā ir seksa epizode starp abiem vīriešiem – Imants, tērpies visai pārprotamā aļņa karnevāla tērpā, ko gan daži viņa kolēģi nosauc par kapu kalniņu (jo ragi ir krusta formā), uzmācas Mārtiņam, notiek seksuāls akts – pēc dramaturga ieceres – skatītāju acu priekšā, bet Valmieras izrādē tomēr aiz priekškara.
Turpmākā notikumu attīstība liecina, ka autoru šai situācijā interesē ne jau homoseksualitāte – tēma, kas uz mūsu teātru skatuvēm nupat tik nobružāta, ka bez tās neiztiek pat Dailes teātra Vecgada koncertā. Maienburgam svarīgs ir kas cits – iemīlēšanās nevis reālā cilvēkā, bet tā publiskajā tēlā, šajā gadījumā caur absurda prizmu – alnī. Mārtiņš murgaini jūsmo, kā "mēs ievāksimies mazā mājiņā, tu un es, ziemeļos Lapzemē, es iešu makšķerēt, un tu man stāvēsi blakām kādā leknā ezera krasta pļaviņā un ganīsies". Tādējādi par izrādes izpētes objektu kļūst nevis lielai sabiedrības daļai nepieņemams seksuālais akts, bet gan cilvēku nespēja saskatīt, kas slēpjas aiz izkārtnes.
Šoks kā mūsdienu cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa iezīmējas arī izrādes beigās, kad režisors – atšķirībā no dramaturga fināla ar faktisku dekorācijas sagraušanu – piedāvā simbolisku risinājumu, citējot Riharda Štrausa operu Salome. Var šķist, ka tādējādi režisors atkāpjas no kopējās ironiskās intonācijas, taču atcerēsimies, ka pagājušā gadsimta sākumā Salome tika uztverta kā absolūts skandāls. Aleksa Rosa grāmatā Viss cits ir troksnis citēta kāda Ņujorkas ārsta vēstule 1907. gadā, kurā apgalvots: "Salome neslēpti, visos sīkumos ataino visdrausmīgākās, visriebīgākās, vispretīgākās vārdā neminamas deģenerācijas pazīmes."
Ķermeņa atklāsmes
Viens no ironijas objektiem izrādē ir māksla kā tāda. Mārtiņa Meiera, precīzāk – Mārtiņa, izpildītās dejas (horeogrāfe Linda Mīļā) tiek dejotas tik maniakālā nopietnībā, ka izraisa ironiski distancētu attieksmi, savukārt komplekcijas ziņā krietni robustākais Imants, kura debija dejā izrādes sākumā tiek īpaši pieteikta, savā dejā ievij tik eksistenciālas skumjas, ka atsvešinātas attieksmes vietā izraisa aizkustinājumu. Imanta Strada ķermenis izrādē izmantots arī visnotaļ atkailinātā veidā, kad viņa varoni ik pa brīdim pārņem atklāsmes – diemžēl viņa ģeniālās teorijas kāds jau formulējis pirms daudziem gadiem. Atkārtošanās neizbēgamība, dzīves cilpveida trajektorija, kad atkal un atkal tiek izspēlētas vienādas situācijas, ir vēl viena Apjukuma pamattēma.
"Kas ir tajā paciņā?" ik pa brīdim jautā kāds no izrādes varoņiem, rādot uz palielu kartona kasti. Zemapziņā dusošās fobijas ļauj katram iztēloties savas šausmas, kas varētu slēpties telpas stūrī. Taču visbiežāk ir tā, ka šausmas tepat vien ir – rokas stiepiena attālumā. Un atņirdz zobus tad, kad to negaidām. Zālē smiekli.
Apjukums
Režisors Viesturs Meikšāns
Tuvākās izrādes Valmieras Drāmas teātrī 30.I plkst. 18.30, 17., 19.II plkst. 18.30