Ne gluži izmisīgs, drīzāk apņēmīgs "ne-e!" atskan Leļļu teātra Mazajā zālē, kad Bruņinieks, kurš domā, ka viņa zobu sāpēs vainīgas konfektes, nolemj tās samalt gaļas mašīnā. Kāds mazais skatītājs protestē tik sparīgi, ka zāle eksplodē smieklos. Nākamā emociju šalts veļas, kad galvenais varonis pret zāli pavērš konfekšu meklējamo detektoru, kas sāk zīmīgi pīkstēt.
Ir jautri. Sergeja Timofejeva pasaka Bruņinieks, kuram sāpēja zobi, ko dramatizējis un iestudējis Edgars Kaufelds, ir vienkārša un druscītiņ pamācoša. Bruņinieks, kura zobu sāpju iemesls ir simtos mērāmais apēsto konfekšu skaits, apmulst, ka sāpes ir viņā pašā un cīnīties nav ar ko, jo nav ārējā ienaidnieka. Pēc izmisīgās cīņas ar konfektēm, kas neviltoti saviļņo mērķauditoriju, tikai otrā cēliena sākumā uz divriteņa atbrauc meitenīte, kas parāda Bruņiniekam pareizo ceļu pie zobārstes. Tā, nez kāpēc runādama ar ebreju akcentu, ātri vien novērš briesmas, nelietojot ne urbi, ne zobu raujamās knaibles. Visi laimīgi!
Gribas būt klaji subjektīvam un nepārprotami pateikt, ka Leļļu teātra jauniestudējums man ļoti patika. Vienīgais samulsums iestājās izrādes sākumā, kad aktrise Baiba Vanaga tēlo, ka viņas partneris nav laikā ieradies, un Artūrs Putniņš tiešām cauri zālei ienāk ar nokavēšanos, taču neizdevās saskatīt, kādu labumu šāds ievada risinājums dod. Taču tālākais stāsts, ko māksliniece Rūta Briede iecēlusi kādā šķūnī, rit raiti un asprātīgi. Lelles veidotas pēc objektu teātra principa, atdzīvinot dažādus priekšmetus, kas tiek atjautīgi apspēlēti, piemēram, Zobārste ir krūze, un puķes, ko viņai atnes, var ielikt taisni krūzē. Savukārt Flamings ir rozā galda lampa, kas izrādās ārkārtīgi plastiska savās zobu sāpju ciešanās.
Dramatizējuma autors Edgars Kaufelds nav mēģinājis atteikties no klasiskā "parunā – padzied" principa, kas reizēm bērnu izrādēs kaitina ar formālo pieeju. Te ar dziesmām nav pārspīlēts, un kopumā Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela veidotais skaņu celiņš ir rosinošs un ļoti labi iekļaujas kopējā izrādes noskaņā. Izrādē apspēlēts arī abu aktieru atšķirīgais temperaments – Artūrs Putniņš, kā jau pats skatītāju pieradinājis, ir lēnīgāks, viņa varonis – naivāks. Savukārt Baiba Vanaga, kurai daudz lomu, ir īsta enerģijas lode, un katra mazā loma ir apaudzēta ar tik tikko iezīmētu, taču pamanāmu raksturiņu. Skatoties uz aktrisi, gribas vienlīdz sajūsmināties par viņas izdomu un nopūsties, ka leļļu aktieriem, lai cik lieliski viņi būtu savās lomās un lomiņās, praktiski nekad neizdodas izturēt konkurenci un pacīnīties par Spēlmaņu nakts nominācijām (šī nopūta attiecas arī uz Santu Didžu Kaštankas lomā citā šīs sezonas iestudējumā Dmitrija Petrenko režijā).
Izrādes morāle ir viltīga. Bruņiniekam zobi sasāpas tikai tāpēc, ka viņa patērētais konfekšu daudzums ir pārāk liels. Šī nav izrāde par to, ka labāk ēst augļus un dārzeņus, kā arī nekādā veidā neapkaro kūkas (tas neatbilst teātra bufetes interesēm, kurā biezpienmaize ar rozīnēm maksā 1,50 eiro). Drusku jau drīkst, ja regulāri tīra zobus un nebaidās no zobārsta – tā varētu formulēt ideju. Līdz ar to skatītājs nekādā veidā netiek kaunināts par neveselīgu dzīvesveidu, un aptaukošanās draudi vai sporta nodarbību nepieciešamība pilnīgi noteikti nav šīs izrādes temats. Par galveno te kļūst nevis didaktiskā funkcija, bet patiess kopā būšanas prieks, kurā turklāt nodrošināta visu sastāvdaļu mijiedarbība. Tādējādi stundu un desmit minūšu garā priekšnesuma pievienotā vērtība ir mazo skatītāju vēlme atnākt arī citreiz.
Bruņinieks, kuram sāpēja zobi
Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē 8.IV plkst. 11; 22.IV plkst. 14; 5.V plkst. 18.30