Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +1 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Izrādes Dejas Lūnasas svētkos recenzija. Nomales klusās drāmas

Stāsts par māsām Īrijas laukos sapulcē labu Nacionālā teātra aktieru sastāvu ļoti aptuvenā režijā

Braiena Frīla luga Dejas Lūnasas svētkos latviešu profesionālajā teātrī nule iestudēta otro reizi. Pirmā bija Dailes teātrī 1993. gadā, atstājot atmiņā vismaz divas spilgtas īru melodijas un vairākus sulīgus aktierdarbus, piemēram, Olgu Dreģi vitālās (lai neteiktu – dullās) Megijas lomā, Ilzi Vazdiku kā rūpju mākto skolotāju Keitu un, protams, mīlētāju pāri – Mirdzu Martinsoni un Ivaru Kalniņu. Tas bija lielās zāles iestudējums, vairāk vai mazāk ierindas izrāde, ko nemēdz norādīt pie gada sasniegumiem, tomēr (pēc sevis spriežu) atšķirībā no daudzām vēlāk tapušām izrādēm šī atmiņā saglabājusies diezgan labi.

Par "viņām", nevis mums

Nacionālais teātris bijis piesardzīgāks un Dejas Lūnasas svētkos iestudējis mazā spēles laukumā – Jaunajā zālē. Kā jau vienmēr šādos gadījumos – no vienas puses, mazā zāle uzdevumu atvieglo, jo nav tik lielu pūļu ar inscenējumu, no otras – sarežģī, jo prasa lielāku aktierdarbu precizitāti līdz detaļām. Tieši šajā ziņā Ginta Sippo iekārtotajā daļēji nosacītajā vidē ieceltā izrāde grēko. Režisorei Inesei Mičulei arī iepriekš bijusi raksturīga, iespējams, pārmērīgi liela uzticēšanās lugas spējai pašai nest izrādi uz priekšu (arī Ilgu tramvaja pirmajās izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī sezonas sākumā rāmais plūdums šķita pārlieku rimts). Liekas, ka izraudzītā forma, skatītājus sasēdinot visapkārt gareniem koka klučiem (un papildinot ar neobligātām un daļai skatītāju nesaskatāmām projekcijām uz grīdas), ievirza izrādi kaut kādā abstrakcijas zonā, kas it kā ir reāla, bet tomēr nosacīta ne vien no dekorācijas, bet arī aktierspēles viedokļa.

Potenciāli Dejām Lūnasas svētkos varētu būt labi panākumi. Īrija kā daudzu latviešu mītnes zeme mums ir konkrētāk "taustāms" jēdziens nekā, piemēram, Beļģija vai Portugāle. Pats stāsts par vientuļām māsām, kas trūcīgos apstākļos kuļas pa dzīvi, pēckrīzes Latvijā arī varētu likties visnotaļ aktuāls un skatītājam saprotams. Arī to, cik grūti ir dzīvot ārpus nelielas, noslēgtas sabiedrības uzspiestajiem uzvedības noteikumiem, ne viens vien skatītājs noteikti būs izbaudījis uz savas ādas. Tad kāpēc, izrādi skatoties, liekas, ka tā nekad nebeigsies un ka tas, kas notiek spēles laukumā, ir stāsts par kaut kādām "viņām", nevis par mums?

Braiens Frīls ir dramaturgs, kam pielipināta "īru Čehova" klišeja – acīmredzot tāpēc, ka lugās notikumu nav īpaši daudz, bet svarīga ir vārdos neizteiktā spriedze starp varoņiem, viņu attiecības tajā līmenī, kas vārdos netiek izpausts. Frīla varoņus, iespējams, nav viegli spēlēt, jo viņi netiek rādīti attīstībā. Faktiski ne par vienu mēs nevaram teikt, ka izrādē attēlotie notikumi šo cilvēku radikāli mainītu. Kad izrādes beigās stāstītājs – Artura Krūzkopa Maikls – skatītājus informē, ka divas māsas šo nomaļo vietu pamet, tas nāk kā pārsteigums, jo viss, kas ar viņām noticis pirms tam, nav devis iemesla domāt, ka iekšējais konflikts ar apkārtējo vidi ir tik ļoti samilzis, ka vienīgā izeja ir doties prom. Ja arī ar kādu izrādes varoni ir notikušas būtiskas pārmaiņas (Krista tikusi pie ārlaulības bērna, brāli Džeku – misionāru Āfrikā – piedzīvotais garīgi satricinājis, un viņš tā arī pilnībā neatgūstas), tas ir bijis pagātnē. Jāņa Vimbas atveidotā Džerija (Maikla tēva) ierašanās noslēgto sieviešu pulciņu saviļņo mazāk, nekā varētu, un viņa provokatīvais gājiens dejot ar vienu no māsām sava bērna mātes acu priekšā neko varoņu attiecībās neizārda un ievērojami nemaina. Vismaz aktieri to nenospēlē, kaut rodas iespaids, ka būtu spējīgi nospēlēt vairāk, nekā teksts piedāvā, – ja režisore ietu dziļumā. Inese Mičule samierinās ar to slāni, kas ir visvieglāk atklājams, bet neieiet detaļās, lai veidotu skrupulozi reālistisku versiju, tajā pašā laikā viņa neliek akcentu arī uz dejas mītiski noslēpumaino slāni. Uzvar aptuvenība.

Cerības uz precizitāti

Lugas kontekstā svarīgākās ir divas līnijas – sieviešu un vīriešu pasaules nesastapšanās, kā arī kaut kur esošās, bet tiešā veidā neredzamās draudošās pasaules attieksme, kuras ēnā mīt izrādē attēlotā ģimene. Piecas māsas, visas neprecētas, bērns tikai vienai, un tas pats, pēc sabiedrības viedokļa, kauna traips, jo nav dzimis laulībā. Arī dejas šīm sievietēm vispirms nozīmē iespēju satikt vīriešus, pieskarties tiem un izjust viņu pieskārienus, un tieši tāpēc jautājums par iešanu uz dejām šai ģimenei ir teju eksistenciāli svarīgs. Frīla lugā ir tikai trīs vīrieši. Pirmais ir neveiksminieks Džerijs, kurš parādās un pazūd, bet nevēlas sev uzkraut Kristu un viņas puiku, laikam taču baiļojoties, ka komplektā nāks visas pārējās māsas. Ir skaidrs, ka Jānis Vimba necenšas veidot romantisku "dzejnieka tipa" skaistuli, taču nav īsti saprotams, kas viņa varonis pašreizējā situācijā ir. Ja pelēks, parasts lūzeris un nekas vairāk, tas atņem izrādei iekšējo spriegumu. Otrs vīrietis – brālis Džeks – ir vecišķs, bērna prātā nonācis tēvocītis, vismaz tādu viņu rāda Juris Hiršs. Trešais nosacītais vīrietis ir puika – Keitas dēls Maikls, kura lomā Arturs Krūzkops simpātiski uztur bērna zinātkāri un vienlaikus jau kā pieaugušais notur zināmu distanci pret paša vēstīto atmiņu stāstu, neļaujoties pārliekam sentimentam.

Jautājums, ko teiks sabiedrība, ir būtisks. Jau tā šī savrupā sieviešu kompānija, cik var saprast, ir atstumta, taču lugā attēloto notikumu laikā atstumtība pastiprinās divu iemeslu dēļ. Sabiedrība ir gaidījusi, ka mācītājs Džeks atgriezīsies no misijas kā kristietības uzvaras apliecinātājs, taču ierodas cilvēks, kurš daudz ko neatceras un lielākoties jūsmīgi stāsta par pagāniskajiem rituāliem. Šī brāļa "citādība" ietekmē arī galveno pelnītāju – centīgi nopietno Daigas Gaismiņas Keitu. Otrkārt, rūpniecības mehanizācija par nederīgu padara divu māsu rūpalu – adīšanu ar rokām. Faktiski skatītājs vēro, kā konservatīvā sabiedrība un civilizācijas attīstība katra no savas puses iedzen šo ģimeni dziļā stūrī. Māsas, kas darbu zaudē, ir Maijas Doveikas Roza – meitene ar garīga rakstura traucējumiem – un Marijas Bērziņas Agnesa, kurā virmo spēcīgas ilgas pēc kaut kā "tur, ārā". Savukārt Daiga Kažociņa visai precīzi atklāj, ka viņas Megijas bravūra ir vienīgās, nebūt ne īpaši stiprās bruņas, lai izturētu. Autors gan vairās no asumiem un lugā neieved tiešā veidā nevienu no agresīvās "ārpuses". Ja konflikts būtu atklāts, uzturēt spriedzi izrādē būtu vieglāk.

Precizitāte – tas ir atslēgvārds, kas varētu dot izrādei Dejas Lūnasas svētkos otro elpu. Precīzāki uzdevumi aktieriem, precīzāka izpratne par mērķi, ko grib sasniegt režisore. Jo nevar taču būt, ka teātra nolūks bijis likt skatītājam gurdeni vērot notikumus kaut kad senos laikos kaut kur tālā zemē.

Dejas Lūnasas svētkos ***
Tuvākā izrāde 26. aprīlī.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja