Izrādes Indrāni recenzija. Arhaisms vai stilizācija?

2004. gadā Indrānus iestudēja Mihails Gruzdovs, 2008. gadā gandrīz vienlaikus pirmizrādi piedzīvoja Māras Ķimeles un Laura Gundara versija. Pagājušo sezonu Rīgas Krievu teātrī noslēdza Elmāra Seņkova interpretācija, bet tagad arī režisors Valters Sīlis nāk klajā ar savu Indrānu iestudējumu. Nokāpt pagrabā Elmārs Seņkovs ar Indrāniem debitēja uz lielās skatuves, veidojot lielformāta darbu, savukārt Sīlis ar savu Indrānu versiju nokāpj Nacionālā teātra ogļu pagrabā jeb Aktieru zāles kamerformātā. Par šīs telpas – diemžēl tāpat kā par Nacionālā teātra Jaunās zāles – nepiemērotību izrāžu vajadzībām runāts gana daudz, taču šajā iestudējumā zemie griesti, vispārējā šaurība un telpas neitralitātes trūkums burtiski smacē izrādes estētiku. Aktieru zālē skatītāju un spēles laukuma attiecības izrādēs tiek variētas, šoreiz skatuves daļa izvietota tālākajā zāles galā un nošķirta ar auduma priekškaru, kuru atvelk un aizvelk paši aktieri. Tādējādi izrādes darbības telpa šķiet nobīdīta pilnīgā bezizejā. Uz ekrāna izrādes gaitā tiek projicēti kadri no iepriekšējiem iestudējumiem, kā arī īpaši jauniestudējumam tapuši videomateriāli. Atskatoties vēsturē Paralēli Blaumaņa stāstam par nesamierināmo paaudžu konfliktu Sīlis ievieš stāstu par Indrānu iestudējumu vēsturi Nacionālajā teātrī. Tiešo skatuves darbību hronoloģiski secīgi papildina kadri no 1920. gada (režisors Aleksis Mierlauks), 1954. gada (režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis) un 1988. gada (režisors Mihails Kublinskis) iestudējumiem. No pirmā Indrānu iestudējuma saglabājušies kustīgi kadri, no otrā – fotogrāfijas, kas apstrādātas, padarot bildēs redzamos varoņus trīsdimensionālus, taču vienlaikus mazāk reālistiskus, drīzāk pārlaicīgiem spokiem līdzīgus. Savukārt 1988. gada Indrānu ieraksta fragmenti izmantoti, pat aizstājot atsevišķas ainas. Par izrādes emocionāli spēcīgāko brīdi kļūst kadri ar Kārli Sebri un Veltu Līni veco Indrānu lomās – izcilā aktrise vēl tikai pirmizrādes nedēļas sākumā guldīta zemes klēpī. Iestudējuma scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš no iepriekšējo gadu uzvedumiem izmantojis arī detaļas (vai to stilizācijas). Izstaigājot cauri Indrānu iestudēšanas tradīcijām Nacionālajā teātrī, pirtiņas cēlienā nonākam līdz mūsdienām. Jau pašā izrādes sākumā mūsdienīgi ģērbtais Jurģa Spulenieka Edžiņš nostaigā pa proscēniju, žņaudzīdams rokās akmeni, ar kuru vēlāk izsitīs pirtiņas logu, sniedzot vectēvam pēdējo "dāvanu", ko ņemt līdzi pagalvī uz mūža mājām. Izrādes otrajā cēlienā situācija, laika izpratnē veidojot gredzenveida kompozīciju, atgriežas mūsdienu realitātē, par ko liecina gan izrādes varoņu tērpi, gan scenogrāfija un rekvizīti. Videokadros, kas mijas ar skatuves darbību, parādās šī iestudējuma aktieri. Savukārt pašā izrādes finālā – sava veida epilogā – var vērot pagaru ierakstu, kurā Spulenieka varonis ložņā pa pamestām, postā ejošām mājām – tādējādi iezīmējot Indrānu māju likteni (Blaumaņa darbā nojaušamu, bet atvērti interpretējamu) trešajā paaudzē. Arhaisms un pseidoreālisms Vizuālajā aspektā režisora un scenogrāfa idejai traucē jau minētā nepiemērotā telpa: kamerzālei izmantotā scenogrāfija un kostīmi šķiet pārāk arhaiski un butaforiski, vienlaikus arī pseidoreālistiski. Pirmajā izrādes cēlienā, kamēr darbība vēl ceļo cauri pagātnes iestudējumiem un nav nonākusi līdz mūsdienām, grūti izsekot stilistisko nianšu maiņām, tādēļ būtu nepieciešams kāds tiešāks komentārs vai pašas telpas kontrasts – lielāks plašums, konkrētāks rāmis. Patlaban robeža ir ļoti izplūdusi – nav skaidrs, vai notiek spēle ar estētiskiem reliktiem vai arī iestudējuma estētika tik tiešām ir arhaiska. Arī citos izrādes līmeņos grūti nošķirt, vai notiek stilizācija un spēle, kas veltīta teātra vēsturei, vai arī hrestomātisks ir tikai videokadros un izrādes vizualitātē iezīmētais karkass, kamēr pārējais ir jaunradīta interpretācija. Psiholoģiskā aktierspēle brīžiem tiek pārāk izkāpināta, jo sevišķi kamerzāles mērogam. Īpaši tas sakāms par Daigas Kažociņas skaļi uzvilkto Līzi (varones raksturs nav no maigajiem, tomēr aktrise šķiet emocionāli pārāk aizrāvusies un pārspēlē), kā arī par Jurģa Spulenieka mazisko nelieti Edžiņu (aktieris savu jau tā izteiksmīgo mīmiku šoreiz izmanto īpaši spilgtos ļaundarīgi šķielējošos skatienos). Iespējams gan, ka zināms sveiciens XX gadsimta sākuma mēmā kino aktierspēles estētikai ir bijusi arī režisora iecere. Par to liecina kaut vai dramatiskais muzikālais motīvs, kas ik pa laikam ievijas izrādes darbībā. Tomēr tādā gadījumā tā nav realizēta konsekventi, jo pārējo aktieru veidotie tēlu zīmējumi ir krietni savaldītāki, kaut diezgan plakani. Daigas Gaismiņas jaunā Indrāniete ir skarba un paštaisna, Uldis Anže Edvarda lomu padara skatuviski niansētāku ar sev piemītošo aktierisko humora izjūtu. Anna Klēvere Gusti vairāk kariķē, Ainārs Ančevskis Noliņa lomā delverējas kā koķets pašpuika. Ar viegli humoristisku intonāciju Kaukēna tēlu atsvaidzina Juris Lisners, Anetes Saulītes Zelmiņa ir vēsi ieturēta. Vairāk psiholoģisko šķautņu var atrast Ģirta Jakovļeva un – jo īpaši – Lolitas Caukas veidotajās veco Indrānu lomās, tomēr arī viņu tēli spiesti piekāpties kopējās tēlu attiecību koncepcijas paredzamībai un slābanumam. Vienlaikus izrādē ir arī vairākas asprātīgas, sadzīviskas epizodes, diemžēl ir arī ainas, kurās aktieri vienkārši stāv un runā tekstu. Iecere ar jauniestudējumu atskatīties Indrānu iestudējumu vēsturē ir intriģējoša, taču tās realizācijā pietrūkst spēcīga, mūsdienīga pretsvara (fināla darbības norise mūsdienās atklājas vairāk kā formāls paņēmiens). Bet, ja režisora galvenā interese bijusi stilistiskas spēles, tajās pietrūkst niansētības un skaidrības. No vienas puses, Valters Sīlis, pirmoreiz iestudēdams dramaturģijas klasiku, sev raksturīgi izrāda cieņu tradīcijai un vērtībām, no otras – šis iestudējums iezīmē risku – vienam no laikmetīgāk domājošajiem režisoriem mūsdienu Latvijas teātrī spēlējoties ar nostalģiju par teātra vēsturi – pazaudēt teātra tagadni. Indrāni Nacionālā teātra Aktieru zālē Tuvākās izrādes 2.II, 13.II plkst.18.30