Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Izrādes Lidojošais Travolta recenzija. Monas Lizas smaids

Artūra Dīča luga izrādē papildināta ar apdullinoši smaržīgiem siena rituļiem, gana specifiskiem Regnāra jokiem un anekdotēm, citātiem no latviešu estrādes dziesmām un gegiem, kuri sakņoti reālajā dzīvē, bet mērķtiecīgi izaudzēti līdz absurdam.

Kā jau tas mēdz gadīties ar režisora Regnāra Vaivara izrādēm, arī Nacionālā teātra Jaunās zāles iestudējumā Lidojošais Travolta notiekošais pirmās minūtes vai pat pusstundu šķiet totāls bezsakars, taču pēc laika jūties ieaicināts īpašā pasaulē, kurā valda cita loģika, cita estētika un vispār citi spēles noteikumi nekā parasti. Pirmo reizi Lidojošajā Travoltā režisors noteikumus pārrakstīja, svītrojot autora – Nacionālā teātra lugu konkursā uzvarējušā Artūra Dīča – vārdu no ierastās vietas afišā, atstājot vien mīklainu piebildi: "R. Vaivara brīva skatuves fantāzija, iedvesmojoties no A. Dīča lugas." Piezīmēšu, ka gluži kā Ģertrūdes ielas teātra izrādē Divas māsas un draudzene, no kuras afišas pazuda lugas autora soma Mikas Milliaho vārds, Vaivara fantāzija nemaz tik brīva no abu autoru sākotnējās versijas nav, gandrīz visi notikumi un sižeta pavērsieni ir saglabāti. Atmetot neglītās aizdomas, ka oriģinālie autori "izspiesti" autoratlīdzības dēļ, domāju, šādas pārvērtības Regnāram Vaivaram bija nepieciešamas, lai bez atskatīšanās uz citu radītāju izveidotu savu unikālu kopumu, kurā asociatīvi saplūdis laukuma teātris, tautas komēdija (kādu to zinām, piemēram, no Latgolas turpat Nacionālajā teātrī), filozofiska alegorija un pat sava veida rituāla ceremonija.

 

Neticamās pārvērtības

Regnārs ir pārsaucis Dīča Alisi par Māru (jo viena Alise viņa radošajā biogrāfijā jau bijusi) un pierakstījis klāt epizodes, kuras uzsver principu "teātris teātrī", piemēram, ieviešot personāžu lokā skatuves strādnieku, skaņu meistaru un garderobisti, kā arī, protams, gluži kā Divās māsās un draudzenē, pierakstījis finālu, kas Lidojošo Travoltu ļauj dēvēt par (vieta, kur notiek darbība) Romeo un Džuljetu. Dīča luga izrādē papildināta ar apdullinoši smaržīgiem siena rituļiem, gana specifiskiem Regnāra jokiem un anekdotēm, citātiem no latviešu estrādes dziesmām un gegiem (skatuves darbības joki), kuri sakņoti reālajā dzīvē, bet mērķtiecīgi izaudzēti līdz absurdam. Piemēram, dažādu priekšmetu – lielākoties mobilo telefonu – bāšana aiz peldbiksēm un vandīšanās pa tām, noglabātos priekšmetus meklējot, tematiska kakāšanas un mēnešreižu ieviešana, kaušanās un cita fiziska intensitāte.

Režisors līdz ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu mērķtiecīgi audzē gan gluži fizisku atkritumu, gan šķietami nejēdzīgu darbību kaudzi – piemēram, ciemu kā sērga pārņem lielo, melno miskastes maisu līdznēsāšana. Kā visiem spēkiem cenšoties apgāzt Cicerona spārnotās frāzes: "Omnia mea mecum porto" (visu savu mantu nēsāju līdzi) sākotnējo garīgo nozīmi, varoņi maisos satūca gan dienišķo alkoholu, gan uzkodas, gan grāmatas, gan dažādas lupatas. Skatuve pieaug ar melnajiem maisiem, salmiem, kas noputina skatītājus, ar kaut kur nobāzto un tad atrasto naudu, par kuru laimi nenopirksi un kura mētājas apkārt kā dzīvnieku vilnas kumšķi pavasaros, ar izkaisītām konfektēm un salmu lellēm, ar kurām ciemnieki izrīkojas kā vudū rituālos – pakar, izgulda dažādās pozās, droši vien, ja nebūtu ugunsdzēsības noteikumu, kādu pat sadedzinātu kā Masļeņicas rituālā.

Bezsejas salmu manekenu izmantojums lika atcerēties vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem tapušo Māras Ķimeles Valmieras teātra izrādi Kur dzeguze ligzdu vij, kurā, starp psihiatriskās slimnīcas pacientiem izvietojot līdzīgas cilvēka auguma lupatu lelles, tika radīts biedējošs un pravietisks nozombētas, sazāļotas sabiedrības tēls.

Arī Vaivara izrādē leļļu finālā ir vairāk nekā dzīvu, īstu cilvēku. Jo ciemnieki izrādē ir koši, taču acīmredzami izmirstoši un nelaimīgi neveiksminieki, lai cik smieklīgas šīs viņas neveiksmes šķistu.

Pats lidojošais Travolta ir mīklaini smaidošais, incesta un pašnāvību apdraudētais Raimonds Celms, gluži kā no Selindžera stāstiem izkāpis, tik neiederīgs ar savu grāmatiņu lauku sulīgajā vidē. Tomēr izrādes notikumu un spēles enerģijas centrā kā tāds Petruška Stravinska baletā ir Ivara Kļavinska Ivars.

Aktiera virtuozitāte, teju virves dejotāja grācija, ar kādu viņš nobalansē starp komisko un traģisko, gandrīz, gandrīz ļaujot ticēt pilnīgai paša aktiera un viņa personāža – kapu apzadzēja, ciema āksta un dzērāja – personību saplūsmei, – to ir sarežģīti aprakstīt tiem, kas izrādi nav redzējuši. Varbūt šo Ivaru var salīdzināt ar Artusa Kaimiņa Andžu no Jura Poškus filmas Kolka Cool, kurai ar Regnāra izrādi ir vēl kāda līdzība – nejēdzīgā rosībā iesaistīti "dezorientēti, apjukuši radījumi, par kuru iekšējās pasaules atspulgu kļūst viņu "mentālais ceļojums", mētāšanās, klejojumi" (Dita Rietuma par filmu Kolka Cool). Tikai Ivara Kļavinska varonim režisors piešķīris arī fatālo mēslu/ salmu bumbuli, kuru viņš, melnajā miskastes maisā ietinis, veļ sev pa priekšu, kā to dara mēslu vaboles Viktora Peļevina alegoriskajā romānā Kukaiņu dzīve.

 

Vienlīdzīgi teikuma locekļi

Tā pa īstam interesanti izrādē ir skatīties uz Kļavinski, jo viņš ir atraktīvs un neparedzams, un uz Celmu, jo viņā ir noslēpums. Pārējie aktieri ir kā teikumi stāstā, bez kuriem neiztikt, bet pie kuriem nepakavējies, tie bīda intrigu, lieki nepiesaistot uzmanību (ja nu vienīgi Madara Botmane peldkostīmā izskatās tiešām lieliski). Arta Drozdova Toms – Travoltas "labais" brālis – kļūst mazliet neticams (tas Regnāra Vaivara pasaules koordinātēs nav nekas slikts) brīdī, kad nāk klajā ar ideju pelnīt naudu Amerikā, izkrāpjot apdrošināšanu par sadauzītām automašīnām, Ģirta Liuzinika Atis peldbiksēs (kurās, kā jau siena laikā laukos, šķiet, kopš Limuzīna Jāņu nakts krāsā laikiem pārvietojas liela daļa vīrieškārtas personāžu) atgādina savu Trigorinu Kaijā – tikpat relaksēts, tikai drusku agresīvāks. Zanes Jančevskas melnā tērptā Ilona kā tāda Bernarda Alba (tikai komēdijā) viesuļo pa skatuvi, motivācijai drusku izkūpot starp Regnāra fantāzijas mutuļiem, bet viņas partneris – Jura Lisnera Redīss – ir burvīgs savā lauku papa inkarnācijā. Lai arī dažbrīd šķiet, ka visu aktieru humora izjūta ar režisoru nav uz viena viļņa, viņa mīklainais Monas Lizas smaids pār apokaliptisko Latvijas lauku ainavu paliek atmiņā kā savāds nospiedums.

 

Artūrs Dīcis. Lidojošais Travolta

Režisors Regnārs Vaivars

Nacionālā teātra Jaunā zāle 4. aprīlī plkst. 18.30

Top komentāri

Sinča
S
Aizdomas, ka recenzija brīnišķīgāka par izrādi.
Marī
M
Dīča luga uzvar Nacionālā teātra rīkotā konkursā, Vaivars to iestudē, bet izvēlas lugas autora vārdu svītrot. Kurš saņems dramaturgam pienākošos autoratlīdzību? No malas izkatās ļoti neglīti.
abroze
a
Izrāde nepatika. Neiebraucu bazarā, nevarēju sevi uzskaņot uz aktieru atveidotajiem tēliem lîdz pat izrādes beigām. Daudz tukšuma un bezjēdzīgu iekritienu, no kuriem grūti atgriezt skatītāju uzmanību. To, ka nebūs sakarīga sižeta, sapratu jau pirmajās 10-15 minūtēs, bet tam, ka būs tik ļoti samocīts gabals, kaut kā negribēju ticēt ilgi.. vajadzēja iet prom jau starpbrīdī, bet nesaņēmos. Tagad nedaudz nožēloju patērēto laiku. Viena zvaigzne.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja