Pirms priekškara pacelšanās tipiski rezignētā tonī aktiera Leona Leščinska balss informē, ka izrādē būs vairākas ainas ar prologu un epilogu, starp kurām būs 80 sekunžu pauzes. Jau skatoties izrādi, kļūst saprotams, ka šajās pauzēs notiek skatuves pārbūve un aktieru pārģērbšanās. Taču pauze vajadzīga arī, lai pārslēgtos no viena režisora izceltā varoņa uz citu. Jo vismaz deklarācijas līmenī piedāvājums ir skatīties izrādi kā atsevišķu miniizrāžu virkni, kurā katrā epizodē viens varonis ir īpaši izcelts. Tāpēc izrādes nosaukums ir Portreti. Vilki un avis. Vai šis portretu princips konsekventi īstenojas, var strīdēties, bet kopumā izrāde ir pat ļoti rosinoša.
Paraugdzīvokļu istabiņas
Aleksandra Ostrovska 1875. gadā sarakstīto lugu režisors ievieto nosacītās, bet ne sadzīviski konkrētās mūsdienās. Izrādes vēstījums ir caur un caur mūsdienīgs, turklāt arī Ostrovska teksts aktieru mutē skan labi – režisors pats ir pārtulkojis lugu no jauna un izvairījies no lamatām, kas reizēm gadās, krievu valodas teikumus pārāk burtiski pārceļot latviešu valodā. Vide, kādu Viesturs Meikšāns piedāvā sadarbībā ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo, ir tādas kā paraugdzīvokļu istabiņas vai izstāžu zāles – divas blakus, vai nu vienādas, vai dažādas, un ar ļoti nedaudzām mēbelēm. Logā ielīmētā meža ainava vēlāk parādās kā glezna pie sienas.
Izrādes prologā visi sēž un smēķē gaitenī. Izrādes gaitā, mainoties dažādām telpām, tiekam līdz viesistabai ar garu dzīru galdu, pie kura sēdošie atkal smēķē, pūšot dūmu vērpetes. Viesturs Meikšāns faktiski dara visu iespējamo, lai tā nebūtu sadzīviska komēdija par mīlīgiem blēžiem. Publika gan smejas par Ostrovska asprātībām, taču izrāde ir iestudēta tā, it kā atveidoto personāžu dzīvē būtu visai maz smieklīga. Viena vienīga cīņa – kurš kuru. Tas gan nenozīmē, ka iestudējumā nebūtu arī žilbinoši asprātīgu epizožu, kuras te neatklāšu, lai netaptu apvainots noslēpumu izpaušanā. Muzikālajam noformējumam režisors izvēlējies Igora Stravinska Svētpavasari, kas sākotnēji šķiet mulsinoša izvēle, taču izrādes stilistikā ir lieliski iederīgs darbs.
Spēles ar kontekstiem un kontrastiem ir tas, uz kā Viesturs Meikšāns uzbūvē savu izrādi un dara to apbrīnojami mērķtiecīgi un rafinēti veikli. Kontrasts panākts arī aktierspēles veidā. Daļa aktieru izkāpina vienu sava varoņa īpašību un ir reizē smieklīgi, tomēr biedējoši. Ineses Kučinskas Murzavecka ir nežēlīga maita, izrādes nosaukuma kontekstā – visīstākā vilcene, kas pat runā metāliski pārvērstā tonī. Viņas radinieka Apolona lomā Edgars Ozoliņš rada neatgriezeniski deģenerēta alkoholiķa tēlu – jā, brīžiem smieklīgu, tomēr šausminošu. Anetes Berķes Glafira ar garajiem, melnajiem matiem ir stilizācija par vampīrmeiteņu tēmu, un viņu virza absolūti racionāls aprēķins apprecēt vecišķi stūraino Kaspara Kārkliņa Liņajevu.
Everitas Pjatas Jevlampija – tāda Krievijas provinces Merilina Monro –, kura zem naivās un mazliet pavulgārās atraitnes maskas slēpj dzelžainu vēlmi apprecēt īsto vīrieti. Savā emocionālajā atsaldētībā baismīgs, jo ticams ir Gata Malika Goreckis, kuram, šķiet, nav pilnīgi jebkādu emociju. Mazāk saspilgtināti, kaut arī savā vietā, ir Kaspara Goda un Rolanda Beķera aktierdarbi. Ilzes Trukšānes atveidotās Anfusas tēls būtiski transformēts no vecas večiņas par jaunu, vīrieša glāstus alkstošu sievieti.
Vajadzīgajos brīžos žokļi sakļaujas
Personīgi es nepacietīgi trīņājos krēslā, gaidot Berkutova parādīšanos. Ostrovskis tieši viņam deleģē visu sakārtot, apmānīt blēžus, dabūt atraitni un vispār visu sakārtot un "sakārtot". Pirms dažiem gadiem redzētajā Konstantīna Bogomolova versijā par Vilkiem un avīm Oļega Tabakova teātrī Sergeja Ugrjumova Berkutovam nepārprotami bija Vladimira Putina vaibsti un neslēpti čekistiskas darbības metodes.
Liepājas iestudējumā Berkutovs ir īsts vilks jēra ādā – šķietami naivs un neveikls, visiem bāžas virsū ar avīžpapīrā ievīstītām dāvaniņām no Pēterburgas, šķietami nesaprot, par ko ir runa, tikai vajadzīgajos brīžos žokļi sakļaujas – un upuris ir lamatās. Intervijā reģionālajai televīzijai Mārtiņš Kalita stāsta, ka viņam ir grūti emocionāli nepieslēgties tekstam, bet tieši tas no viņa tiek prasīts – Berkutovs ir cilvēks, kurš nav spējīgs uz līdzjūtību. Tomēr viņš nav arī nežēlīgs.
Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka aktieriem vēl ir iespēja tēlus padziļināt un tajos iedzīvoties, taču jau tagad var teikt, ka izrāde ir realizēta jaudīgi un par to ir interesanti domāt. Finālā jeb epilogā režisors izkāpj no jebkādas realitātes – arī tās transformētās, kas izrādē. Veļas dūmu (miglas?) vāli, no kuriem iznirst galveno varoņu sejas un atkal pazūd kārtējā mākonī (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš). Skan Ostrovska asprātīgie teksti. Publika reaģē uz tiem ar smiekliem. Taču kopējā noskaņa ir drīzāk biedējoša. Dzīve šiem cilvēkiem mainīsies. Vai tā būs labāka nekā iepriekš, grūti prognozēt.
Vārdos visi ir draugi, bet zemtekstos ir pilnīgi skaidrs, ka notiks pārgrupēšanās un vilku cīņas turpināsies. Šī aina savā risinājumā ir tik spēcīga, ka gandrīz nepamanīts paliek pēdējais Edgara Ozoliņa iznāciens – viņa tēlotais Apolons žēli izsaucas par nežēlīgajiem vilkiem, kas saplosījuši uzticamo suni. Iespējams, bez šī beigu akorda varētu arī iztikt, jo viena individuāla sāpīte zaudē tās neskaidri neomulīgās sajūtas priekšā, ka, miglai klīstot, labāk nebūs. Vilki par avīm pārvērtušies nebūs.
Portreti. Vilki un avis
Režisors Viesturs Meikšāns
Tuvākās izrādes Liepājas teātrī 29. decembrī, 10. janvārī