Dramaturgam Mārtiņam Zīvertam patika jēdziens "makabrs", un viņš to labprāt lietoja, tāpēc arī Dailes teātrī nule iestudētā Zīverta kamerluga Rīga dimd nosaukta par makabru spēli. Vārdnīca piedāvā macabre tulkot kā "šausmīgs, baigs, drausmīgs, dīvains, baismīgs, nāvīgs" un tā tālāk. Zīverta gadījumā spēle ir makabra, jo tajā vismaz divi no četriem varoņiem staigā pa naža asmeni un patiesi riskē ar dzīvību, un vēl viens tēls ir Bende. Izrādē nekā īpaši makabra nav, izņemot Bendes veikto manikīru ar baisa paskata asiem rīkiem.
Butaforiskā senatne
Lugas darbība notiek Kalendāra nemieru laikā no 1584. līdz 1589. gadam un izpaužas kā cīņa starp Rīgas rātes pārstāvētajiem patriciešiem un ģildēm. Tas, kā šie nemieri parādās izrādē, nedod pamatu saprast, par ko īsti ir strīds. Ir divas karojošas nometnes, kas savstarpēji alkst pēc ripojošām galvām. Kā noprotams, Bende, kurš nemitīgi uzsver, ka ir cienījams cilvēks, apkalpo abas puses. Un galvenajai varonei, birģermeistara sievai Katrei, ir grūta izšķiršanās starp nemiernieku vadoni, ar kuru kopā uzaugusi, un vīru, kuram pieder trausla vara, bet kurš pats ir muļķis un žūpa turklāt.
Režisors Kārlis Auškāps ir vēlējies radīt senatnīgu noskaņu un šajā ziņā guvis pat zināmus panākumus – Kristapa Skultes stilizētās velves un logi ar vitrāžām dod atbilstošu fonu, Ievas Kundziņas kostīmi priecē acis. Taču visā pārējā ziņā izrāde ir uzsvērti butaforiska. Grīdu klāj plāksnes, uz kurām uzdrukāti māla flīžu grīdas raksti. Ir izdevies pat skaņu celiņu padarīt tik dekoratīvu (šī vārda sliktākajā nozīmē), cik iespējams, – kad Olgas Dreģes kalpone Mare iziet no spēles laukuma, ierakstā atskan soļi uz kāpnēm un atslēgu skrapstoņa. Savukārt, kad tiek pavērts logs uz laukuma pusi, troksnis no tā atskan tikai atsevišķos brīžos, bet ne vienmēr, jo autors tak ierakstījis lugā, ka tauta klusē, un tad jau nekāda trokšņa nav, uzskata izrādes veidotāji. Kad sagūsta birģermeistaru, fonogrammā ierakstītais troksnis atsākas ne pa jokam.
Spēles nosacītība, kā to izprot izrādes veidotāji, izpaužas elementārā loģikas trūkumā – birģermeistars bēg caur to pašu logu, pie kura pirms tam viņš neļauj pieiet sievai, jo tad viņu ieraudzīs lejā stāvošais pūlis. Tāpat režisoru nav biedējušas iespējamās apsūdzības butaforiskumā, ieliekot ēdienu grozā lielu mulāžas šķiņķa gabalu, kas kamerzāles tuvplānos izskatās sevišķi neīsts, un turpat blakus – īstus vistas gabalus, ko garšīgi ēd Pētera Liepiņa Bende.
Pārspīlēti kumēdiņi
Tomēr to visu varētu puslīdz pieciest, ja nebūtu sabojāts pats galvenais – aktierspēle –, taču to režisoram ir izdevies izdarīt. Liekas neticami, ka Juris Kalniņš, kurš nupat vēl ļoti atzīstami darbojās Aleksandra Morfova iestudējumā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, tagad divas stundas taisa balsis, vaikstās un visādi citādi ērmojas. Ja to darītu, zem šīs āksta maskas slēpjot gudrību, viltību, nežēlību, respektīvi, sava varoņa īsto dabu, kādā brīdī maskai būtu jākrīt, taču tas nenotiek. Intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei aktieris saka: "Man ir savas aktieriskās utis, kuras es zinu, ar kurām es cīnos, un, saņemot jaunu lomu, es mēģinu ar šīm utīm tikt galā." Redzot Jura Kalniņa cīņas rezultātu, rodas sajūta, ka labāk varbūt nevajadzēja cīnīties, katrā ziņā ne ar šādu rezultātu. Ja ir mēģināts radīt brehtisku atsvešinājumu caur pārspīlējumu, arī tas nav izdevies.
Tomēr nav tā, ka problēmu nebūtu arī citiem aktieriem. Pārspīlēti skaļi, ignorējot Kamerzāles mērogu, darbojas visi četri mākslinieki, kurus mēs pazīstam un zinām, cik viņi var būt veiksmīgi citās lomās. Jautājums ir, kāpēc šoreiz tiek piedzīvots krahs. Padarot birģermeistaru par ķēmu, tiek izjaukta loģika, kāpēc viņa sieva tomēr nolemj Bergenu glābt. Vita Vārpiņa uz šo jautājumu īsti neatbild, lomā akcentējot savas varones pašlepnumu un šerpumu. Viņas izsauciens "ha!" skan braši, bet ar to nepietiek.
Olga Dreģe Mares lomā ļaujas savam dabiskajam temperamentam, kuru režisors neiegrožo, bet brīžiem tas ir konkrētajai telpai par skaļu un plašu. Savukārt nozīmīgajā Bendes tēlā Pēteris Liepiņš brīžiem veiksmīgi parāda, ka viņa varonis ir gudrāks, nekā izliekas, tomēr nespēj atteikties no kumēdiņu taisīšanas. It kā nemākulīgā pavēles lasīšana, nemitīgi pārsakoties, izsauc smieklus un pat aplausus, tomēr it pārlieku gara un pašmērķīga un raisa drīzāk neērtības sajūtu. Lai gan luga esot īsināta, tajā atstāts garš Bendes monologs brīdī, kad lielākajam noslēpumam un intrigai jānāk gaismā, – iespējams, uzrakstītajā tekstā nudien netrūkst humora, bet izrādē tas bremzē darbību. Bendes tēls lugā ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo Bende pastāv pie visām varām un, zināmā mērā aizstādams galma āksta funkciju, atļaujas birģermeistaram acīs pateikt to, ko citi neuzdrīkstas.
Visiem četriem aktieriem šai izrādē pielipis niķis runāt savu tekstu nevis reaģējot uz partnera teikto, bet neatkarīgi no tā. Brīžiem iestājas mikropauzes, kad kādā galvā teksts aizķeras. Tieši aktierspēles maniere padara izrādi tik tukšu, kāda tā šobrīd ir, izslēdzot to, kas ierakstīts žanra apzīmējumā, – spēli –, jo rotaļības vai improvizācijas izrādē nav. Protams, ir spēles noteikumi – daži sižetam nozīmīgi tēli uz skatuves neparādās, par viņiem tikai runā. Iztēloties dumpiniekus paliek skatītāju ziņā.
Kāda skatītāja, vaicāta par to, kā patika izrāde, LTV Kultūras ziņām priecīgi teica, ka tā atgādinot Vella kalpus. Nez vai tas ir tāds kompliments, kā, iespējams, domāts, ja ņemam vērā, ka runa nav par Rutku tēva, bet Zīverta daiļradi, un nez vai dramaturgs rakstīja šo lugu, lai aktieri varētu padzīt jokus un pārģērbties cits par citu. Taču attiecībā uz Auškāpa izrādi novērojums tiešām ir vietā. Režisoru ir interesējis dekoratīvais ietvars, rūpējoties, lai būtu glīti un inteliģenti, – beigās, piemēram, piekabināta dziesma, kuras laikā aktieri cēli iznāk paklanīties. Un, lai būtu joki un senatnīga atmosfēra, fonā spēlē grupas Auļi mūziku. Šādu estētiku kāpinot, nudien varētu izvērst arī dziesmuspēli.
Intervijā Jānim Siliņam, kura lasāma teātra mājaslapā, režisors gan uzsver lugas aktualitāti, taču pats ir neviltoti centies, lai tā nekādā veidā nebūtu uztverama. Tad ir jautājums, vai tieši šādi iestudējumi neveido mītu, ka Zīverts mūsdienās ir grūti iestudējams, ka viņa teksti ir vairāk literatūra, ka tos grūti iedzīvināt utt. Dailes teātra izrādē skaidri redzams, ka jautājums nav par varēšanu, bet gribēšanu. Vēl jo bēdīgi tāpēc, ka Rīga dimd dod iespēju radīt četras spilgtas lomas talantīgiem aktieriem. Kārļa Auškāpa Rīga ir tik gatava, ka saskaņā ar leģendu nogrimst latvju teātra vēstures duļķainajā dzelmē bez cerībām uz palikšanu.
Rīga dimd
Režisors Kārlis Auškāps
Tuvākā izrāde Dailes teātra Kamerzālē 23.V plkst. 18