Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Izrādes Svina garša recenzija. Galvenajā lomā – pati grāmata

Režisors Valters Sīlis savā Svina garšas iestudējumā nav mēģinājis pārtrumpot rakstnieku Māri Bērziņu un ir uzvarējis. Ne jau autoru. Sevi un risku palikt tikai pie ievelkoša plakāta un apskaužami labas idejas

Vēsture ir modē. Iespējams, tas skan vienkāršoti, bet tomēr tā ir. XX gadsimta lielvaru maiņām veltītā memuārliteratūra, rakstīta no "vienkāršo cilvēku", nevis ģenerāļu vai vēsturnieku pozīcijām, ir visvairāk pirkto grāmatu sarakstos; atvēršanas pasākumos jāmeklē lieki krēsli, lai visiem pietiktu vietas; jaunākās paaudzes vēsturnieki bieži tiek intervēti līdzīgi kā aktieri, sportisti un mākslinieki.

Dienās, kad notiek pirmās Svina garšas izrādes, Latvijā ierodas pirmie seši patvēruma meklētāji, un ir skaidrs, ka zālē sēž publika, kura Svina garšas tematiku tver īpaši saasināti un empātiski, jo skatītāji paši, gluži kā mālderzellis Matīss Birkens ar savējiem 1939. gada beigās–40. gadu sākumā, šobrīd dzīvo dzīvi, kas vēlāk kļūs par vēstures grāmatu nodaļām.

Svina garša Nacionālajā teātrī ir notikums. Neizdodas atcerēties gadījumu, kad kāds latviešu literatūras oriģināldarbs tik drīz pēc izdošanas būtu piedzīvojis skatuves vai kino interpretāciju. Pat Viļa Lāča Atpūtā un Jaunākajās Ziņās turpinājumos 30. gados masveidīgi lasītais romāns Zvejnieka dēls Viļa Lapenieka filmā pārvērtās tikai pēc pieciem sešiem gadiem – 1939. gadā.

Iesildīšanās ar vecām avīzēm

Rakstnieks Māris Bērziņš Panorāmai atzīst: "Stāsts ir izstāstīts tāds, kāds tas grāmatā bija." Jā, Valters Sīlis romānu iestudējis tuvu tekstam, un tas šajā gadījumā ir kompliments. Uz skatuves precīzi izstāstīt stāstu nav nemaz tik viegli.

Izrāde sākas labu brīdi pirms oficiālā sākumlaika plkst. 19. Jo skatītājs agrāk atnāk, jo vairāk avīžu kopā ar aktieriem iznāk pāršķirstīt. Scenogrāfs Uģis Bērziņš telpu veidojis kā mūsdienu bibliotēkas/ arhīva lasītavu ar plauktiem, galdiem un kodoskopiem. Aktieru uz ekrāna projicētie 30. gadu beigu un 40. gadu sākuma avīžu izvilkumi un vēsturiskā Torņakalna fotogrāfijas, kas iezīmē darbības vidi un valdošo ideoloģisko fonu, veido visu izrādes telplaiku. Aktieri sākumā ir ģērbušies neitrāli mūsdienīgi. Parādīt tipisko bez kariķējuma vai pārspīlējuma nav vienkārši, bet kostīmu māksliniecei Ievai Kauliņai tas ir izdevies. Tā varētu izskatīties jebkurš lasītājs Nacionālajā bibliotēkā. Fonā vāri nojaušama, bet fiziski sajūtama urbīgi sīc Edgara Raginska "laiks izgāzies no eņģēm" skaņa, kas visai izklaidējošo retro avīžu šķirstīšanu iekrāso citā – eksistenciālas spriedzes – toņkārtā. Pakāpeniski uz skatuves līdz ar pēdējā brīža skatītājiem zālē ir sanākuši visi izrādes dalībnieki, arī mazā ebreju meitenīte Rebeka – dzīvē Katrīna Sīle (citās izrādēs – Tija Mētra Zeļģe), kura, visticamāk, vēl mācās tikai pirmos burtus, un visi kopīgi sāk lasīt Svina garšu. Dziest gaisma, un grāmata atdzīvojas "dzīvajās bildēs".

Pirms desmit gadiem "grāmatas lasīšanu ar iztēles palīdzību" Jaunajā Rīgas teātrī iesāka Alvis Hermanis, interpretējot Sorokina Ledu. Nesenākā pieredzē – autora grāmatas lasīšana izrādes sākumā kā "iesildoties" izmantota visai bieži (piemēram, Ingas Tropas Baltā grāmata DDT, Lauras Grozas-Ķiberes 1984 Liepājas teātrī u. c.).

"Bibliotēkā" notiek arī visa pārējā izrādes darbība. Galdi ir ripināmi, un tie noder kā gultas, operāciju galds, baznīcas soli u. c. Plaukti kļūst gan par dzīvokļa interjeru – virtuves skapīšiem vai bāriņu, – gan paslēptuvi Hildai ar mazo Rebeku. Kopumā atjautīgā un mērķtiecīgā ideja brīžiem tomēr šķiet nedaudz samocīta un aktieriem traucējoša.

Režisora piedāvātie spēles noteikumi: psiholoģiskā reālisma brīva miksēšana ar episkā teātra atsvešinātību un spēles stihiju. Neba pa īstam iespējams uz Nacionālā teātra skatuves sarīkot medicīnisku operāciju, izsūtīšanu vai ebreju nošaušanu. Tamdēļ Sīlis liek uz ekrāna rādīt banānu, kuram ar flomāsteru iezīmē svītriņas skalpeļa griezienam, un pēc tam uz īsu brīdi parāda arī īstu asiņainu dzimumlocekli. Šis gan ir vienīgais tāds īsti sīliskais, lasi – provokatīvi asprātīgais, gājiens visā izrādē, kādu pazīstam no viņa izrādēm Leģionāri, Visi mani prezidenti, Nacionālais attīstības plāns u. c. Brīžam uz skatuves darbība un komentārs saplūst pilnībā – skatuves priekšplānā notiek Svina garšas notikumi, bet tobrīd notikumos neiesaistītais aktieris projicē bildes lasītavā. Pirmā cēliena beigās uz skatuves paliek guļam divi nošautie, kurus, kad skatītāji jau dodas starpbrīdī, nezaudējot "ticamību", aizvelk aiz kājām kulisēs.

"Ceturtā siena" te ir, te nav, un darbība pārsviežas zālē, piemēram, ballītes laikā, kad, sajaucot laikus jautrā kokteilī, varoņi cits citu filmē ar šo laiku kamerām un tuvāk sēdošos cienā ar dzērieniem. Kad 18. novembrī Matīss un Tamāra aizlienētajos vakartērpos dodas uz operu, viņi apsēžas skatītāju zālē 3. rindas galā un līdz ar pārējo publiku, Vāgneram skanot, skatās uz ekrāna ārdāmies jūru latviešu karoga krāsās. Pirmajai rindai degungalā strādā Jāņa Vimbas rezignētais skeptiķis ar lāga sirdi – kapracis Koļa –, un skatītājiem gluži vai klēpī ieveļas Ulda Sniķera ievainotais, pārbiedētais partizāniņš Vova.

Flirtā ar publiku slēpjas izrādes galvenais risks. Nav šaubu, ka Māris Bērziņš saviem mālderzeļļiem un viņu draugiem, Torņakalna pašpuikām, ir uzrakstījis visai sulīgus un nenolaizītus tekstus. Zāle (acīmredzot nogurusi no birokrātiski stīvām runām publiskajā telpā) ļoti par šiem tekstiem priecājas un smejas. Jāuzmanās neaizsmieties publikai līdzi. Jo, lai arī patiešām Sīlis, kā intervijās solījis, priekšplānā ir licis detektīvstāstu, skaidrs, ka stāsta būtība jau nav par kariņa paspēlēšanu pagalmā. Pirmizrādes publikai (kas nereti sirgst ar dīvainu masu uzvilktību) jautrs un tikai šķita arī Mārtiņa Brūvera Borisa sašķobītais prāts. Droši vien jāpārskata publikā raidītie intonācijas signāli, jo tā gluži nav aina Žīdi un bite no Skroderdienām Silmačos, un ar tik līksmu smiešanu līdz fināla rekviēmiskajai noskaņai var arī nenonākt.

Tipāžu spēks

Nav šaubu, katram attiecības ar šo izrādi veidosies "pēc ticības" – atkarībā no tā, vai romāns būs lasīts jau pirms izrādes un cik lielā mērā lomām izvēlētie aktieri sakritīs ar paša iztēlotajiem varoņiem. Man laimējās. Visus biju iztēlojusies tādus vai gandrīz tādus. Koļu – varbūt desmit gadu vecāku, bet bez pūlēm izdevās pieņemt arī teātra versiju, ka tas ir vēl ne 40 nesasniegušais Jānis Vimba ar nosirmojušām bakenēm.

Jaunais aktieris Raimonds Celms ir nonācis īstajā vietā – uz skatuves. Ar tādu "suņa organiku" ir visas iespējas pārvilināt savā pusē arī tos, kas Matīsu bija iztēlojušies citādu. Runā, ka aktieris esot līdzīgs Uldim Pūcītim. Atstāsim nu Pūcītim viņa vietu, to tik viegli neviens cits neaizņems. Bet, ja grib, zināmu līdzību (vairāk tipāža, ne vizuālu) var saskatīt. Kaut kas Matīsā Birkenā ir līdzīgs ar Cēzaru no Rolanda Kalniņa filmas Elpojiet dziļi.

Neatceros, kad Latvijas teātrī būtu redzējusi kādu vīriešu kārtas personāžu raudam. Nevis šņukstam vai "notraušam skopu asaru", bet smilkstam neizturamās žēlabās tā, ka varētu applūdināt visu Torņakalnu. Raimonds Celms pierāda, ka šķietami neiespējamais ir iespējams. Māris Bērziņš Matīsu Birkenu ir uzrakstījis tā, ka aiz viņa var sajust visus kritušos latviešu puišus – čaļus, džekus, sauciet, kā gribat. Šo tipāža spēku Raimonds Celms ar savu silti zēnisko jaunības starojumu vēl paspilgtina. Turklāt viņam izdodas nospēlēt kaut ko netveramu – to, kā cilvēkā pamostas ilgas pēc kaut kā garīga sevī. Jo cik var ēst, dzert un lēkāt ar meičām pa gultu, pat ja ir tik smuka un ruda kā Līgas Zeļģes Hermīne.

Romānā vēl likās, ka Matīss kaut steigā, bet tomēr kaut mazliet apdomā izvēli dot patvērumu ebrejiem savās mājās un tas ir drosmīgs viņa lēmums, turpretim izrādē viņš cildenajai rīcībai piekrīt, kā mušu aizgaiņājot. Sekundes laikā. Matīss nenoteikti papurina galvu, neskaidri noīdas ar savu sašauto mēli, un Kaspara Dumbura hiperaktīvajam, šeptīgajam Rūdim jau viss skaidrs. Tas tiek iztulkots kā "jā", un Hilda, Bruno un mazā Rebeka jau ir klāt.

Arhetipiski latviska ir arī Matīsa Tamāra Madaras Botmanes atveidā – bērnu slimnīcas medmāsiņa. Tipāžs, kurā krustojas Čaka nomales meitenes vaibsti – viņa var būt cik draiska, tik mīļa, – ar Valdemāra Tones Annām (portretu cikls Anna, kuram pozējusi gleznotāja Anna Dārziņa). "(..) Viņš ir izdibinājis ļoti dziļi latviešu sievietes gara īpatnības, atrazdams tajā it kā skumjas izbailes. Tās nav izbailes no ārpasaules, bet no sevis pašām, jo viņām visi skati vērsti uz iekšieni. No tā nāk arī viņu lielā apgarotība un dvēselīgums," rakstījis dzejnieks Edvarts Virza (Dace Lamberga. Valdemārs Tone. Neputns. 2010). Kaut kas no šīs apgarotības un dvēselīguma piemīt arī Madaras Botmanes Tamārai, savienots ar ņipru dzīvelīgumu. Daudzās situācijās tieši viņai ir tas atjautīgākais padoms.

Baisi precīzs tipāžs izdevies Lienei Sebrei – Sulamītei. Matīsa pirmā meitene, viņa Saulīte, gandrīz krizdama histērijā, ka Matīss ir skeptisks pret "lielajām iespējām", tērauda pārliecībā dodas pretim Kremļa zvaigznes aukstajai, nozombējošajai gaismai. Tāpat arī Jāņa Āmaņa kaimiņš Pīters, trīcošs kā buldogs pie siksnas, labpatikā Matīsam "iedot vienu štosi par melošanu". Krāsas atradusi arī Daigas Gaismiņas Mamma, sieviete, kura māk atlaist dēlu un nepadara to par savu vīru, un ieturētais, inteliģentais Voldemāra Šoriņa Matīsa patēvs Volfgangs – baltvācietis, kuru, šķiet, darbina pārliecība – pacelta balss un personīga rupjība ir pirmais solis prom no civilizācijas haosa un kara virzienā.

Kas cilvēku padara par cilvēku? Šo jautājumu uzdod gan Svina garša (abi varianti), gan Dāvja Sīmaņa filma Pelnu sanatorija. Vai bez dievišķās dzirksts, vienalga – esam ticīgi vai ne, spējam palikt tajā cilvēcības dārzā, kurā ir klusums, skaistums, līdzjūtība, tīrība, draugi, nepaceltas balsis un vienmēr kāds sīks "cukurzirnis", jauns cilvēks, sāk vilkt līdzi skaistai mūzikai? (Šeit sakrustoti abu darbu iespaidi.) Cukurzirnis – tā Māris Bērziņš nosauc ebreju puisēnu, kuru Matīss paņem pičpaunā, lai palīdzētu pārgurušajai mammai nest dēliņu uz nošaušanu. Jo kas mēs esam bez visa tā? Haosa – naida, nodevības, alkatības un vardarbības – neartikulētās skaņas.

Starp citu, no katarses vēl neviens nav nomiris.

Svina garša
Nacionālā teātra Lielā zāle
Tuvākās izrādes: 19., 22. februārī 

Top komentāri

Skaislei
S
Vai jūs lūdzu varētu kādreiz arī nekomentēt?
Grāmatis
G
Izlasīju grāmatu. Tāds vēstures notikumu apskats.
Skaisle
S
Nezinu, nezinu ... Varu vien uzrakstīt savas pārdomas ... par ko tad ir katarse ? Holokausts, nošaušana, asinis un nāve. Kartējā upura apdziedāšana. Lai veicas šo mirkļu baudā ,kam tas ir svarīgi.... Es domāju,ka ir arī citāda vēsture, tā, kuras dēļ mēs kā tauta esam izdzīvojuši un kas nebūt nav - baigi dziļi cilvēcīga .... Laikam jau nekā talantīgāka par šo laiku kā Daudziņa un Hermaņa izrāde vectēvs JRT teātrī - nav iespējams.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja