Beidzoties izrādei, ienāk prātā, vajadzēja sākt skaitīt, cik reižu Zingars sakravā un izkravā savu šiko melno ceļasomu un velk kājās un atkal nost smagos zābakus, ejot prom un nākot atpakaļ te pie vienas, te – atkal otras sievietes. Lai gan – Regnāra Vaivara izrādē neko skaitīt nav laika, jo skatīties ir aizraujoši. Izrādei ir visas iespējas kļūt gan par kases hitu, gan izpelnīties kritikas komplimentus.
Kur slēpjas izrādes labums? Vispirms tā ir ļoti precīza – gan žanrā, gan tēmā.
Hanohs Levins lugā apspēlē tematiku, par ko pierakstīti pilni sieviešu žurnāli un kas nodarbina arī antropologu prātus, bet piešķir tam māksliniecisku vispārinājumu. Autors smalki kariķē (ar zināmu smeldzi un solidāru līdzjūtības devu) mūsdienu vīrieša tipisko neirozi – vai, kā un ar ko precēties? Un kāpēc vispār? Zeme nav jāar, un pat vīna pudeli viņa var atkorķēt pati. Un kurš gan vispār vairs lieto tik vecmodīgus vārdus kā vecpuisis un vecmeita?
Artūra Dīča Zingara, īsta mūsdienu pilsētas dendija (kostīmu konsultante un režisora asistente Laura Čaupale), vaibstos var saskatīt gan Oņegina metus, gan visu to daudzo Hjū Grānta tipa komfortu mīlošo un mazliet infantilo pilsētas vientuļnieku plejādi, no kā barojas liela daļa romantisko komēdiju scenāriju. Regnāram kopā ar Artūru Dīci izdevies Zingara tēlam piešķirt apjomu un divdabību, un tas ir izrādes lielākais pluss. No vienas puses – viņš ir izliets mūsdienīga vecpuiša tipāžs, kurš it kā ilgojas pēc "sievas čaboņas" ("garšīgs" Regnāra tulkojums) mājās kaut kur fonā, bet tomēr uzvar bailes, visai primitīvi izprotot laulību tikai kā cietumu. No otras puses – Zingara iekšējā dialogā ir vērts ieklausīties. Varbūt viņš ir pēdējais godīgais ideālists, kurš ilgojas tiešām pēc mīlestības un negrib dzīvot kopā ar kādu tikai tāpēc, ka visi tā dara. A. Dīcis "bēgošajā līgavainī" Zingarā pārliecinoši nospēlē arī šo versiju – nogurumu un vientulību, dzīvojot kopā tikai rutīnas pēc.
Tā kā gan lugas autors, gan režisors ir vīrieši, šāds varoņa "dubultdibens" ir piešķirts tikai Zingaram. Sieviešu raksturi ir vairāk kariķēti un tipizēti. Viņas mērķē skaidri un lieliski zina, ko grib, – un tas pamatā ir "savākt" vīrieti un laupīt viņam brīvību (lasi – būtību). Šausmīgi ir arī tas, ka viņas nesaprot, ka gultā var arī tikai gulēt un vispār iespējams arī paklusēt. Bet lai nu paliek. Ja būtu respektēta realitāte, ka arī sievietēm nepavisam nav svešas Zingara izjūtas, – tas jau būtu pārāk sarežģīti un cits, drāmas cienīgs stāsts. Šī izrāde pirmām kārtām piedāvā pasmieties par vīrieša trakošanu, apzinoties, ka mīlamu sievu/vīru lielveikalā groziņā neieliksi. Nē, nespējot izšķirties, vai viņš vispār to grib.
Artūrs Dīcis, Kristīne Nevarauska, Ilze Ķuzule, Dainis Gaidelis, Juris Bartkevičs spēlē tik saliedēti, ar solidāru izpratni par komisko (kas dzimst no vislielākās nopietnības un nelielas groteskas nobīdes), ka prieks skatīties. Gandrīz vairs neticēju, ka Latvijas teātrī kāds iestudēs laikmetīgu komēdiju pieaugušiem cilvēkiem.
Vecpuiši un vecmeitas ****
Dailes teātra Mazajā zālē
Tuvākā izrāde 22. aprīlī