Ir iesācēji, kas sāk ar viencēlieniem mazās zālēs, bet Nacionālais teātris Aikam Karapetjanam uzreiz dod klasiku uz lielās skatuves. Var uzslavēt režisoru, ka uzdevuma atvieglošanai viņš nepārceļ darbību uz mūsdienām, lai gan aktīvi darbojies ar šķērēm, lugu īsinot un atsakoties no vairākiem otrā plāna tēliem. Iespējams, izrāde iespēlēsies, veiklāk transformēsies Aigara Ozoliņa izveidotā skatuve skatuvē jeb brīnumlādīte, kas atveras un aizveras, tomēr gribētos redzēt, ka jaunajiem aktieriem ir lielāka skaidrība par to, ko viņi dara. Uldis Dumpis Šeiloka lomā pārliecina, bet, kāpēc Normunda Laizāna Antonio (arī visnotaļ stabils, pārliecinošs aktierdarbs) ir gatavs riskēt ar savu mantu ākstīgā jaunekļa Basanio (Jānis Vimba) dēļ, īsti nav skaidrs. Un ko jaunās sievietes saskata samērā sievišķīgajos vīriešos, arī skatītājam ir mīkla. Rodas iespaids, ka izrādi iestudējis gados vecs režisors, kurš jaunus cilvēkus rāda kā tukšus, paviršus un tādus, kas vecākajai paaudzei sagādā tikai ciešanas. Ir arī sajūta, ka A. Karapetjans apzināti ir atteicies no iespējas rakt dziļāk raksturu atklāsmē un iestudējis galvenokārt izklaides gabalu, paļaudamies, ka vecākās paaudzes aktieri ar dramatisko līniju tiks galā paši. Tiek jau arī.
Henrieta Verhoustinska – ***
Aigara Ozoliņa brīnišķīgā scenogrāfija – parafrāze par baroka laikmeta teātri un operu – 1. cēlienā apspēlē tēmu par pasauli kā skatuvi, kam lieliski piestāv arī košie Kristīnes Pasternakas laikmeta (vai drīzāk – laikmetu mikšļa) tērpi. Diemžēl šī ir viena no daudzām interesantajām tēmām, kuras režisors Aiks Karapetjans ieskicējis vai pat itin sparīgi iesācis, bet ar kurām vai nu nav ticis galā, vai nav spējis atrast konsekventu risinājumu. Starp šādām tēmām ir pasaules – skatuves un reālās pasaules pretstats (nav iespējams saprast, kāpēc dažbrīd aktieri "ākstās", citbrīd ir "patiesi"), tēma par svešo starp savējiem – lai gan Uldim Dumpim nīstā žīda loma der kā uzlieta, žēl tikai, ka, 2. cēliena vidū pazūdot no skatuves, pazūd arī šī tik svarīgā līnija, vīriešu mīlestības/draudzības trauslā robeža utt. Izdevīgāk ir aktieriem, kuru tēlu zīmējums pieļauj dramatiskas izpausmes – interesanti ir skatīties uz Uldi Dumpi, Normundu Laizānu, Madaru Botmani. No teatrālā gala veiksmīgs risinājums ir Porcijas dubultprecinieks Gundara Grasberga personā, no vienas puses balts, no otras – melns.