Kinētika jau no senseniem laikiem ir bijusi fascinējoša nodarbe, kas apliecina ļaužu centienus ar savām rokām radīt brīnumus. Ik pa laikam kādā vietā piedzimst savs Čevenhillers (personāžs Selmas Lāgerlēvas romānā Gesta Berlings), kura apsēstība ar izgudrojumiem liek viņam radīt un iznīcināt arvien jaunus un jaunus līdzcilvēkiem sajūsmā noelsties liekošus artefaktus. Pagājušajos gadsimtos kinētiski mākslas darbi radās pulksteņmeistaru darbnīcās un balstījās uz atjautīgām mehānikas likumu interpretācijām (mākslīgās lakstīgalas, mehāniskie pērtiķīši, uzvelkamās rotaļlietas, mūzikas lādītes u. c.), turpretim XX gadsimta vidū kinētiskā māksla kļūst par ievērības cienīgu vides mākslas nozari un balstās galvenokārt optikas, elektronikas, mehānikas, gaismas un skaņas viļņu īpašību mākslinieciski radošā izmantojumā.
Dīvaino priekšmetu funkcionalitāte
Latvijā kinētiskā māksla kļuva populāra XX gadsimta 70.–80. gados, kad tika projektēti un realizēti vairāki vērienīgi objekti pilsētvidē, tomēr neskaitāmi lieliski eksperimentāli un amatnieciski objekti palika mākslinieku un amatieru mājsaimniecībās, darbnīcās, garāžās vai tikai viņu galvā. Arī es, piemēram, no bērnības atceros vecākā brālēna un tēvoča darinātās disko gaismas mūzikas iekārtas un krājkasīti – zārku –, no kuras pastiepās balts cimdiņš un sagrāba kapeiku. Nekas no tā diemžēl nav saglabājies.
Interesi par kinētiskās mākslas vēsturi Latvijā reanimēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2014. gadā rīkojot izstādi Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam, kurā 100 gadu posmā tapušo darbu vidū īpašu interesi raisīja nu jau par steampunk leģendu pasludinātā dizainera Artura Riņķa un daudzpusīgā mākslinieka Valda Celma veikums. Izstādes kuratore Ieva Astahovska turpina pētīt šīs aizraujošās parādības, un pašlaik Rīgas mākslas telpas mazajā jeb Intro zālē ir novērtējama viņas iniciētā Valda Celma kinētisko darbu retrospekcija.
Četrās daļās skaidri un loģiski kārtotā ekspozīcija kopumā izskatās kā mākslas un restaurācijas laboratorija, kurā ir labi jaušams Valda Celma radošais gars un viņa darbnīcas autentiskā atmosfēra. Izstādes C sektorā Mākslinieka darbnīca ir izvietoti objektu maketi un skiču burtnīcas, kurās ir izsekojams viņa domu un ideju plūdums, kā arī eksponētas dažas iztēli rosinošas ierīces un priekšmeti, kas reiz ir bijuši iemontēti tagad jau laika zoba sagrauztos kinētiskos objektos. Ar šo ekspozīcijas daļu sasaucas B sektorā iekļautā Vides filmu studijas veidotā dokumentālā īsfilma Valdis Celms. Kinētikas arheoloģija (2016), kurā vērojams, kā jaunie pētnieki ciemojas meistara darbnīcā, rokas tās bagātībās un klausās viņa stāstus un detalizētos komentārus par dīvaino priekšmetu atjautīgi piemeklēto funkcionalitāti. Filmas beigu kadrā Valda Celma acs lūkojas caur cilindru gluži tāpat kā Dzigas Vertova "kinoacs" – nepārtrauktas kustības fiksācijas idejas simbols.
Visā smalkumā un sarežģītībā
B sektorā Zudusī kinētika lielākā vērība pievērsta atmiņām par sešus metrus plato kinētisko gaismas sienu Dziesma, kas 70. gadu nogalē tika uzstādīta viesnīcas Latvija naktsbārā, kā arī vides skulptūrām Caurspīdīgais un Necaurspīdīgais. Savukārt A daļā No optiskām ilūzijām līdz kustībai telpā izgaismota Valda Celma diplomdarba Redzes kabinets tapšana (viņš beidzis Mākslas akadēmijas Rūpnieciskā dizaina nodaļu) un vairāki asprātīgi fototehnikas arsenālu izmantojoši risinājumi, kas balstīti sava laika novatorismu arī padomju zemē apliecinošās opārtiskās un popārtiskās vizualizācijās.
Restaurācijas darbnīcā, kurai atvēlēts ekspozīcijas D sektors, iepazīstama parasti neredzamā mākslas vēstures daļa. Restauratore Ieva Alksne sākotnējo izskatu ir atgriezusi pagaidām diviem Valda Celma darbiem, kuri ir aplūkojami turpat līdzās. Visā smalkumā un sarežģītībā atklāts to atjaunošanas process – 2012. gada pirmsrestaurācijas fotogrāfijas, attēli no mikroskopiskās izpētes, fiksējamo kategoriju shēmas, maskas atlējuma negatīva forma, tehnoloģiskie izmēģinājumi, darba instrumenti un darbu jēgas aspekts.
Šajā izstādē tiek aktualizēta ne vien vietējā kinētiskā māksla, bet arī laikmetīgās mākslas darbu restaurācijas specifika, kas interesē daudzus jaunos restauratorus, tomēr pagaidām laikam jau pasūtījumu trūkuma dēļ netiek bieži praktizēta un tāpēc arī dziļāk attīstīta. Divi restaurētie darbi Grieķija un Ceturtā pakāpe liek novērtēt Valdi Celmu kā mākslinieku – ne tikai kā ar jauniem tehniskiem un vizuāliem risinājumiem aizrāvušos dizaineri, bet arī spēcīgu un dziļu mākslas darbu autoru, kurš savos kinētiskajos vides objektos lielu vērību velta tēlainībai, pārdzīvojumam un simboliski paustam vēstījumam, tieši reaģējot uz apkārt notiekošo.
Ar izvērstu pasākumu klāstu (radošās darbnīcas ģimenēm ar bērniem, starptautisks laikmetīgās mākslas restaurācijas simpozijs, tikšanās ar izstādes autoriem) un izsmeļošu bukletu aprīkotās izstādes vērtība, ja skatāmies vispārināti, ir trīskārša: 1) mākslinieka Valda Celma darbības izzināšana un vidē pazīstamo darbu autora atpazīstamība, 2) padomju laika kinētiskās mākslas paraugu fiksēšana pēdējā brīdī un saglabāšana ar iespēju tos kādreiz reanimēt, 3) vēl vienas tukšas Latvijas jaunākās mākslas vēstures lapaspuses aizpildīšana.
Tomēr interesanti, nudien zīmīgi, ka Kinētikas arheoloģijas aplūkošana ir iespējama tikai kopā ar pašmāju grafiti mākslinieka Kiwie personālizstādi, kas vienlaikus notiek Rīgas mākslas telpas lielajā zālē. Laiktelpas kontekstā balstītā ielu māksla ir vēl mazāk paredzēta saglabāšanai un vēl nepiemērotāka konservācijai nekā kinētiskās vides dizaina formas. Esmu patiesi ieinteresēta kaut kad vecumdienās pieredzēt, kā tiek zinātniski restaurēti Rīgas grafiti.
Izstāde
Valdis Celms un Ieva Alksne. Izstāde Kinētikas arheoloģija
Rīgas mākslas telpā līdz 11.XII