Ekspozīciju Sezana pieskāriens veido darbu izlase no Mūkusalas mākslas salona kolekcijas (kuratore Sniedze Kāle), savukārt Krēslā ir mākslinieču Lauras Prikules un Evas Vēveres kopdarbs – telpas instalācija, kā viņas pašas to dēvē. Lai arī katra no izstādēm var pastāvēt neatkarīgi no otras, jāatzīmē, ka, tieši kopā skatītas, tās ģenerē savdabīgu kritisku kopumu, ko ir vērts šķetināt kaut vai tāpēc, ka Latvijas mākslā šādas metarefleksijas par kādu konkrētu mediju (šajā gadījumā – tādu mākslas pamatvērtību kā glezniecība) nav sastopamas bieži.
Pasivitātes loma
Pirmā stāva izstāde dzen pēdas Sezana ietekmei Latvijas glezniecībā. Ekspozīcijai atlasīti darbi, kuros, pēc izstādes veidotāju domām, ir jūtams Sezana "pieskāriens". Sezans tiek pasniegts saskaņā ar tradicionālo mākslas vēstures kanonu, atkārtojot mākslinieka ģēnija kultu un nosakot viņa paternitāti gan attiecībā uz modernismu vispār, gan Latvijas glezniecību vismaz gadsimta garumā. Pieskāriena retorika izstādes nosaukumā un anotācijā atsauc prātā hrestomātisko Mikelandželo cilvēka (atvainojiet, Ādama) radīšanas ainu, tikai šajā gadījumā Demiurga pozīcijās ir pats Mākslinieks. Jājautā: ko tad īsti viņš rada? Atbilde acīmredzot skanētu, ka tiek radīts noteikts stils vai glezniecisko izteiksmju kopums, kurš tiek izprasts galvenokārt formālisma kategorijās (krāsu lietojums, formu apjoms, kompozīcijas paņēmieni u. tml.).
Viens no centrālajiem jēdzieniem izstādes idejiskajā karkasā ir "ietekme", kas pārsteidzošā veidā sasaucas ar Žaka Deridā domu par to, ka māksliniecisks stils var tikt salīdzināts ar uzasinātu zīmuli, piesi vai pat rapieri, kurš iedarbojas, piešķir formu, atstāj nospiedumu uz jebkuras uztverošas virsmas (piemēram, audekla). Citiem vārdiem sakot, stils tiek pasniegts kā maskulīns, fallisks spēks, kurš iedarbojas uz (sievišķīgi) pasīvu, uztvert spējīgu matēriju. Jāatzīst, Latvijas mākslas vēstures interpretācijā šai pasivitātei bieži vien ierādīta centrālā loma – faktiski tā tiek apstiprināta katru reizi, kad runājam par Rietumu ideju un mākslas valodas adaptāciju un pārņemšanu, nevis līdzvērtīgu spēku un pozīciju satikšanos vai konfliktu (atkarībā no tā, vai mūsu noskaņojums ir romantiski pacifisks vai bravurīgi kaujiniecisks).
Šajā nozīmē izstāde Sezana pieskāriens, lai arī sniedz interesantu ieskatu Latvijas glezniecībā un piedāvā to periodizēt pēc "Sezana skalas", tomēr ir diezgan nekritiska pret savu darba stratēģiju un citiem būtiskiem ideoloģiskiem pieņēmumiem, nemaz nerunājot par to, ka tiek piedāvāti darbi no mākslas kolekcionāru privāta krājuma, tādējādi netiešā veidā veicot arī viņu kolekcijas "ierakstīšanas Latvijas mākslas vēsturē" institucionālo darbu.
Revīzija uzskatu noliktavā
Par laimi, kritiskos trūkumus izdodas kompensēt izstādei salona otrajā stāvā, kur satiekas divi aktuāli tematiskie loki: kolekcionēšana un glezniecība. Kolekcionēšana tiek pasniegta kā valodspēle, kas problematizē veidu, kādā noteiktas lietas tiek aprakstītas, un kā vēlāk tas ietekmē to uztveri un vērtību (emocionālo, simbolisko un arī ekonomisko), bet otrajai tēmai veltīts video ar daiļrunīgu nosaukumu Atmiņas par glezniecību. Tajā ir redzamas mākslinieces Laura Prikule un Eva Vēvere, kuras izpilda dažādas ar glezniecību šķietami nesaistītas darbības, tām viņas nododas lielā nopietnībā (mākslai ir jābūt nopietnai), piemēram, koka kubu krāsošana (šeit atsauce uz vairākiem iepriekš realizētajiem Poētiskā robotisma projektiem, kuros abas mākslinieces bieži vien izmantoja nelielus koka klučus dažādās telpiskās un idejiskās kombinācijās). Vienlaikus skan teksts, kurā katrs teikums sākas ar vārdiem "Es mēdzu... es uzskatīju... man patika..." utt., kam seko kāds šķietami patiess vai nevainīgs apgalvojums par glezniecību kā mākslas praksi, estētisku kategoriju, domāšanas tradīciju un galu galā – kā noteiktu dzīves veidu.
Zīmīgi, ka mākslinieces šīs patiesības neapstrīd, taču sacījumu intonācija un lingvistiskā forma liek nojaust, ka kaut kas viņu pārliecībā ir mainījies, tikai nav zināms, kādu pieredzes vai teorētisku meklējumu rezultātā tas noticis. Līdztekus katru no šīm atziņām papildina neliels teatrāls iestudējums, kas to padara gan ļoti asprātīgu, gan kritiski jaudīgu, jo "revīziju" savu uzskatu noliktavā netieši ir spiests veikt arī skatītājs. Šajā ziņā trāpīgi – gluži kā dūriens ar rapieri – izvēlēts izstādes nosaukums Krēslā, kas reizē veido asociāciju gan ar klasisko glezniecību (gaismēnu kontrastu principu chiaroscuro), gan mijkrēsli kā apjukuma un neziņas metaforu, gan krēslu kā amata un varas pozīcijas simbolu, kad "zināšanu gaisma" reizēm nav skaidri nošķirama no dogmatiska truluma.
Izstādē Sezana pieskāriens tiek piesaukti dažādu kultūru saskarsmes punkti, lai gan runa drīzāk ir par vienvirziena kustību, bet Krēslā satikšanās patiešām var notikt – tam paredzēts spēles formāts ar ekstravagantām Vanitas kārtīm (vēl viens godbijīgs mājiens klasiskās mākslas virzienā). Kāršu komplektā iekļauti gan priekšmeti no Zuzānu mākslas kolekcijas un noliktavas, gan salona kuratores Līgas Lindenbaumas un pašu mākslinieču portreti, gan šķietami nesaistīti un nejauši attēli, kuri izstāžu apmeklētāju iztēlē var iegūt pavisam jaunu un varbūt pat negaidītu nozīmi.
Viens spēles vakars notika 26. jūlijā, taču mākslinieces pauda gatavību rīkot vēl vienu – "pēc skatītāju lūguma". Šis, manuprāt, ir piemērs demokrātijai mākslā – kad visas pozīcijas ir leģitīmas, bet ietekmes un mijiedarbe var būt savstarpēja, gan iezīmējot mākslas darba nozīmju lauku, gan no jauna modelējot mākslinieka un skatītāja attiecības.
Izstādes
Sezana pieskāriens un Krēslā
Mūkusalas mākslas salonā līdz 26. augustam