Pianista Vestarda Šimkus un diriģenta Karela Marka Šišona sadarbība ir viņu radošās saskaņas veiksmes stāsts. Līdz šim tas tāds bijis arī Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO). Iepriekšējās koncertsezonās tas apliecinājies Ludviga van Bēthovena klasikas – Trešā, pēc tam arī Ceturtā klavierkoncerta – lasījumos, kuru fokusā bija nevis dārdoši bēthoveniskais vēriens, bet gan cilvēka iekšējā pasaule, tās spēks un trauslums. Tagad kārta bija Johannesa Brāmsa Pirmajam klavierkoncertam. Zinot, ka Brāmss bijis liels Bēthovena muzikālā ģēnija cienītājs, jāsaka: ir sperts nākamais solis.
Cilvēciskais mērogs
Šimkum, Šišonam un LNSO piektdien, 22. februārī, izdevās patiesi saviļņojošs un vienlaikus muzikāli līdzsvarots Brāmsa klavierkoncerta lasījums. Tas skaidri rādīja: te nav tā, ka viens ir līderis, bet otrs iet līdzi, talantīgi izjūtot un acumirklī reaģējot uz ikvienu skatuves partnera vēlmi vai interpretācijas niansi. Brāmsa klavierkoncerta atklāsmē līderi bija abi – gan solists, gan diriģents, vadot orķestri kā pianistam līdzvērtīgu sarunu biedru. Tieši to arī paredz šī skaņdarba muzikalitāte, kas izceļas ar ļoti simfonizētu orķestra partitūru, taču izteikti virzās pa kamermuzicēšanas estētikas sliedēm. Tas ir lirisks, cilvēcisks mērogs.
Lai gan Brāmsa mūzikas romantismam, kas seko klasicisma un baroka ideāliem un tradīcijām, mēdz piedēvēt vēsa atturīguma oreolu, labākajās interpretācijās tas ir stāsts par cilvēku un viņa emocionālo dzīvi. Par viņa alkām, iekšējo cīņu un skaistajiem, nepiepildāmajiem sapņiem (to visu Šišons, Šimkus un LNSO izspēlēja 1. daļas tēlu kontrastos), par introverto patvērumu (2. daļas dziedošajā lirismā) un par to, ka dzīve tomēr nav apstājusies (3. daļas rondo formas un piedāvātais kaleidoskops virtuozā lidojumā).
Kaut arī Brāmsa klavierkoncertā nav pārcilvēcisku drāmu un fatālas pēdējās cīņas par visaugstāko likmi, tā sarunu priekšmets noteikti ir arī par nepielūdzamo likteni, par sāpju un pretošanās konvulsijām tā dzelžainajā tvērienā un par cildenu samierināšanos – to pārliecinoši atklāja Šišona, Šimkus un LNSO saskaņotā, emocionāli piesātinātā saspēle. Tajā būtiska bija ikkatra nianse un pavērsiens, sākot jau ar izvērsto orķestra ekspozīciju, kas uzdeva toni visam, kas sekos, un beidzot ar Vestarda Šimkus un orķestra grupu – īpaši pūtēju! – izkoptajām toņa skanējuma kvalitātēm, dzīvi artikulēto intonāciju un saspēles precizitāti, īpaši fugato posmā.
Zorbas deja piedevās
Publika to novērtēja un sauca māksliniekus uz skatuves vēl un vēl. Žēl tikai, ka brīdī, kad gaisā vēl virmoja Brāmsa dziļā un smalkā lasījuma radītā pēcskaņa, Vestards Šimkus izvēlējās piedevās nospēlēt – nē, nevis Brāmsa šūpuļdziesmu, vienu no savām brīnišķīgākajām un gaumīgākajām pianistiskajām transkripcijām, kas te būtu vietā, bet gan robustā politiskajā ironijā raupji tēstu sirtaki – kādreiz Padomju Savienībā ļoti populārā grieķu komponista Mika Teodoraka sacerēto deju filmai Grieķis Zorba (1964). Par komponista toreizējo popularitāti PSRS bija jāpateicas viņa kreisajiem uzskatiem, savukārt šodienas sociālpolitiskajā kontekstā izvēle demonstrēja pianista vēlmi tūlīt pēc lielvalsts Vācijas dižgara opusa atskaņošanas atgādināt par krīzē nonākušo nabaga Grieķiju.
Zorbas deja bija pa rokai, jo to pianists bija sagatavojis īpašam izdevniecības Schott rīkotajam koncertam Mūslaiku dejas, kurā viņš pērnvasar Maincā atskaņoja divpadsmit dažādu zemju komponistu veidotās nacionālo deju transkripcijas klavierēm. Tomēr koncerta Šimkus & Šišons muzikālais konteksts – izcilais Brāmsa lasījums! – bija daudz stiprāks par aktuāli politisko, ar Eiropas Savienības nedienām saistīto. Turklāt arī pati transkripcija, kuras autore izrādās Tatjana Papageorgiu, nebūt nav kompozīcijas meistarības, gaumes un atraktīva humora paraugs.
Nepanesamās konfliktu sadursmes
To ātri vien aizslaucīja starpbrīža čala, kurai sekoja vakara galvenais iespaids – Pētera Čaikovska Sestās jeb Patētiskās simfonijas eksistenciāli spēcīgais mākslinieciskais redzējums. Tas bija elpu aizraujošs savā pirmreizīgumā un simfonisma paletē, kaut arī daudziem atmiņā palikusi Karela Marka Šišona šīs simfonijas interpretācija 2007. gada rudenī, kad diriģents un LNSO vēl tikai "cerējās". Tā lika pārvērtēt labi zināmās simfonijas atklāsmes iespējas. Atradums bija ļoti zīmīgos akcentos neatlaidīgi paustā indes postošā, destruktīvā, nogalinošā vara, kas caurvija visas komponista dziļi personiskās likteņdrāmas gaitu.
Šišonam tas ir tikpat svarīgi kā nepanesamās konfliktu sadursmes. Tas apstiprinājās arī šodien, kad Šišons un LNSO ir ilgo atvadu fāzē. Šoreiz inde simfonijas "ķermenī" izplatījās ar sevišķu mērķtiecību: vispirms piezagusies kā tikko manāma trauksme (klusajā kontrabasu ostinato ērģeļpunktā 2.daļas viducī), vēlāk jau dzēla metāliski auksto pūšaminstrumentu tembru izcēlumos, kas ļoti duāli liek uztvert pat šķietami rotaļīgo 3.daļas skerco. Un velti ir mēģinājumi sadziedēt fatāli dziļi cirstās rētas. Tās tikai kļuva vēl dziļākas iepretim LNSO koka pūšaminstrumentu sapņaini maigajai, līdzenajai skaņai, solistu – īpaši klarnetes, obojas un mežraga – tembrāli piesātinātajiem dziedājumiem un siltajam stīgu skanējumam. Patiešām spēcīgi!