Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Latvijas teātru ābolu ķocis: Oņegins. Komentāri

Latvijas teātru ābolu ķocis. Oņegins. Komentāri. Režisors Alvis Hermanis. Jaunais Rīgas teātris. Vērtējums piecu punktu skalā.*Zane Radzobe * ***

Iestudējumā Oņegins. Komentāri, šķiet, aiz kokiem pazaudēts mežs. Pieteikums «Oņegins bez klišejām» sola uzmanīgu A. Puškina darba lasījumu. Datu par XIX gadsimta sadzīvi izrādē patiesi ir daudz, bet garām palaists Jurija Lotmana pētījuma īstais objekts - kultūra kā sistēma, ģeniāls autors tās kontekstā. Pret virspusīgo materiāla atlasi nebūtu iebildumu, ja tā izvērstos mākslinieciskā paņēmienā. Diemžēl pirmizrāde radīja sajūtu, ka trupa patiesi uzskata - tā atklāj «nezināmo». Taču uz skatuves - pirmie klišejiskie tēli, kam uzduras cilvēks, sākot interesēties par XIX gs. un A. Puškinu. Romantisma kontekstu, kas Oņeginā izšķirošs, izrāde pat nepūlas iezīmēt. Veidojas paradokss. Oņegins izsmej pseidointelektuālismu - pats neko neizlasījis, Jevgeņijs zina, kas jādomā, jājūt. Zem stilīgās čaulas - tukšums. Oņegins labāk noslepkavos draugu nekā riskēs neatbilst normai. JRT to traktē kā laikmeta diktētu neizbēgamību, A. Puškins - rūgti ņirgājas par cilvēku, kas izliekas brīvs. Tas, ka daļa skatītāju bez iebildumiem pieņem JRT versiju kā A. Puškina Oņeginu, pierāda, ka darbs tiešām nav lasīts. Romāna garu siltā pašironijā iemieso Ivars Krasts un Sandra Zvīgule. Epizodiski trāpīgi spēlē Kaspars Znotiņš, vēl neiedzīvināts potenciāls ir Kristīnes Krūzes atrastajiem tēliem, bet kopumā šķiet - kas būtisks izrādē tā arī nav piedzimis.

Guna Zeltiņa * * *

Puškina laikmeta vēsturiskā rekonstrukcija realizēta vērienīgā uzvedumā, kuru ir aizraujoši skatīties. Iespaidīga, iecerei atbilstoša ir Andra Freiberga telpa. Iestudējums fascinē ar XIX gs. kultūrvēstures un sadzīves kontekstu gūzmu. Netrūkst ne asprātības, ne perfekta aktieriska izpildījuma (V. Daudziņa Puškins, K. Znotiņa Oņegins). Taču, jo ilgāk izrāde rit, jo komentāru spēlēs fizioloģiskā raksturojuma dominante kļūst mulsinošāka. Uzzinām daudz par ģērbšanās stilu, par divkauju un mielastu īpatnībām, to, kā tika īstenotas seksuālās vēlmes, u. tml., bet samērā maz - par to, ko cilvēki tolaik domāja, un gandrīz nemaz - par to, ko viņi juta. Jūtu sfēra, acīmredzot vairoties no «siekalainā romantisma» stereotipiem, šķiet vispār izslēgta no izpētes loka. Tiesības uz drāmu piešķirtas tikai Tatjanai. Kristīne Krūze šajā lomā patīkami pārsteidz gan ar pievilcīgu ārējo veidolu un plastiku, gan pārliecinošo fināla monologu, kas vienīgais visā izrādē raisa līdzpārdzīvojumu. Pret dendiju Oņeginu režisors ir nesaudzīgs, finālā neatvēlot ne mirkli garīgai atskārsmei, bet žigli pārvēršot par dzīvnieku un tādējādi sajūdzot tandēmā ar Puškina - mērkaķīša tēlu. Efektīgs, bet vienkāršots risinājums, kas krietni mazina izrādes vērtību un liecina par to, ka oriģinalitātes meklējumos režisoru šoreiz pievīlusi mēra izjūta. Alvja Hermaņa talants liek gaidīt vairāk.

Normunds Naumanis * * * *

Aizņēmies izrādes titulu no V. Nabokova pētījuma par Puškina romānu Jevgeņijs Oņegins, Hermanis atkal veic radikālu žestu - izrādē lekcijā ne tikai deheroizē romantismu kā XIX gs. centrālo estētisko virzienu (ahmatoviskā tēma «no kādiem mēsliem, kaunu neprazdama, top māksla» kulminē dzīves reāliju sulīgajos komentāros), bet perfekti, ar distancētu smaidu un izrādes kamertoni - Harmsa melnā humora plēvīti pa virsu - «atmasko» Oņegina mītus: liktenīgo vīrieti demonstrē kā egoistiski izkāpinātu ciniķi - balerīnu, bet viņa upurus - kā manipulējamas marionetes (arī Puškina darbā skaidrs, ka S. Kļaviņas un K. Krūzes Larinu māsas ir laukos diedzēti infantili bērni) vai kā paša jūtu nohipnotizētu eņģeli (Ļenskis I. Krasta spožā atveidā). Pārliecinoša ir arī XIX gs. modīgā darvinisma tēma - alternatīvās brilles, kā lūkoties uz vēstures reliktiem, kur V. Daudziņa Puškins - mērkaķis - ir kā instinktīva prāta rudiments - autors, kurš iztēlē dzemdē un nogalina savus bērnus. Bet visizaicinošākā izrādē ir iedzīvinātā poēzijas kā meditatīva, šamaniska skaistuma izstrāde: pateicoties dzejai, mēs spējam ceļot laiktelpā. Izrādē rodamas gan paralēles ar Eiropas teātra kontekstu, piemēram, K. Varļikovska izrādi Polonia, kas «grauj» mītus par Poliju, gan tā turpina Hermaņa aizsāktos formas meklējumus - Oņegina «kājas» taču aug iz Fricis Bārda. Dzeja. Ambients.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja