Latvijas teātru ābolu ķocis. Liepājas teātra mūzikls Pūt, vējiņi!

Manis redzētajā izrādē (otrajā viesizrāžu vakarā) nestabils bija izrādes centrs - Ulda un Baibas starpā attiecības veidojās nevienmērīgi, Everita Pjata brīžiem šķita pārlieku saspringta, bet Edgars Pujāts «iesila» tēlā pakāpeniski. Lai arī izrāde diezgan daudz spēlēta, šķita, ka pūles pareizi «trāpīt» melodijā nedaudz mazināja aktierisko «jaudu». Toties savās lomās mirdzēja pārējie, īpaši Kaspars Kārkliņš, kurš Gatiņu pārliecinoši veido kā iekšēju pretrunu plosītu un savas fiziskās kroplības nomāktu puisi. Pārliecināja Agneses Jēkabsones mazliet pašironiski tvertā Zane un Madaras Melnes mērķtiecīgā skaistule Anda. Baisi, bet efektīgi iestudētas ainas, kad abas slaikās meičas kā divas čūskas vajā Pelnrušķīti - Baibiņu. Libreta iežņaugtajos rāmjos atmiņā paliekošus raksturus izveido Inese Kučinska (Māte), Sigita Jevgļevska (Ciepa), Egons Dombrovskis (Didzis). Simpātiski, ka abu cēlienu himniskais fināla risinājums izskan bez patētikas, klusināti, bet apliecinoši.*Guna Zeltiņa * Iestudējums mani uzrunāja spēcīgi: gan ar mūsdienīgi skarbo Raiņa tēmas tvērumu, gan vērienīgo formu un aktieru ansambļa sniegumu. M. Vilkārša oriģinālā spēles telpa šķiet kā radīta Dailes teātra lielajai skatuvei. Vienu no emocionāli iedarbīgākajiem iestudējuma slāņiem veido K. Lāča lieliskā mūzika, kas ir izteiksmīga gan skaudrajos ritmos un disonansēs, gan liriskajos duetos un trakulīgajās dejās, gan kora himniski pacilātajos dziedājumos. Dž. Dž. Džilindžers, tāpat kā savulaik O. Kroders savā Pūt, vējiņi! interpretācijā Dailes teātrī (1998), izvērsis Raiņa iezīmētās, precinieku ierašanās nokaitētās un seksuāli izslāpušās sieviešu pasaules norises. To atveidē un arī košo, ar veselīgu pašironiju iestudēto precību deju radīšanā režisoram labs palīgs bijusi horeogrāfe I. Krasovska. Jēdzieniski emocionālo centru neapšaubāmi veido I. Kučinskas Māte (profesionāli vērienīgs tēlojums!), E. Pujāts, kuram izdodas pārliecināt par staltā, dzīves apbružātā dzērājpuiša negaidīto atskārsmi un jūtām pret A. Andrejevas Baibu (ļoti cienījams pazīstamās dziedātājas darbs), K. Kārkliņa Gatiņš, A. Jēkabsones Zane un S. Ruicēnas Anda - precīzās saspēlēs ar E. Dombrovska Didzi. Prieks, ka tapis iestudējums, kas, neraugoties uz atsevišķiem iebildumiem (aprautais fināls u. tml.), revidē priekšstatus par latviešiem kā kuslu, savstarpējos ķīviņos iestigušu sērdienīšu tautu.Inese Lūsiņa ***Kārlis Lācis savā pirmajā mūziklā izmanto tos pašus mūzikas valodas un dramaturģijas paņēmienus, kurus latviešu mūziklos iekopuši R. Pauls, J. Lūsēns, Z. Liepiņš un U. Marhilevičs, piemēram, stilizēšanu un žanriski atšķirīgu tēlu pretnostatīšanu. Tomēr ir cits rokraksts un pieeja. Mūzika nav lipīgu līdzdziedamo hitu pilna. Tāds ir tikai tautas koris, kurš noslēdz gan pirmo, gan otro cēlienu. Toties ir dziļa saikne ar latviešu tautasdziesmu (Baibas un Gatiņa dziedājumos, arī pieminētajā korī). Latviskajam intonatīvajam kodam jāizdzīvo pasaules mūzikas kontekstā no daugaviešu sinkopētajiem Balkānu ritmiem līdz kariķētām ziņģēm un asarainai, mazliet ironiski pasniegtai čigānu romancei (Zanes žēlabas). Kopainā organiski iederas pat mūsdienu tango, kura solī Zanes un Andas uzbrukums Baibiņai ir viens no iedarbīgākajiem izrādes brīžiem. Patīkami pārsteidz Liepājas teātra jauno aktieru muzikālais potenciāls: Everitas Pjatas (Baiba) un Kaspara Kārkliņa (Gatiņš) labās balsis un niansētie dziedājumi. Muzikālās drāmas trijstūrī diemžēl līdzi netur Edgara Pujāta Uldis. Spilgta ir Agneses Jēkabsones Zane, Ineses Kučinskas Māte, Madaras Melnes un Egona Dombrovska vitālais otrais pāris (Anda un Didzis), Sigitas Jevgļevskas Ciepa. Raksturojoša horeogrāfija.