Operas Karmelīšu dialogi recenzija. No bailēm uz varonību

Ar bailēm ir tāpat kā ar aukstu ūdeni. Sākumā tas saldē, bet, kad esi iebridis līdz kaklam, tas jau šķiet patīkams. Nezin kāpēc no daudzajiem Fransisa Pulenka operas Karmelīšu dialogi varoņu – karmelīšu klostera mūķeņu – prātojumiem par dzīvi atmiņā visspilgtāk iespiedusies tieši šī galvenās varones Blānšas atziņa. Droši vien tāpēc, ka šī opera ir par visaptverošām bailēm un mīlestības piepildītu pārliecību, kas tās ļauj pārvarēt ekstrēmā situācijā, kuras cena ir cilvēka dzīvība. Varbūt tieši tas kopā ar ģeniālo, emocionāli intensīvo un krāsām neparasti bagāto Pulenka mūziku ir iemesls, kāpēc šī bezgala traģiskā opera, kura tik nežēlīgi noslēdzas ar publisku nāvessoda izpildīšanu sešpadsmit bezvainīgām, netaisnīgi notiesātām karmelīšu klostera māsām, neatstāj drūmu, depresīvi nomācošu pēcgaršu. 

Pārsteidzošā opera

Karmelīšu dialogi (1957) ir dažādos aspektos ļoti sarežģīts darbs. Tas ir arī netipisks operas žanram, sākot ar atteikšanos no ierastajām ārijām par labu dialogu formai. Izaicinājums dziedātājiem un skatītājiem ir teksta jēgas (katra franciski izdziedātā un titru ekrānā pārulkotā vārda) īpaši lielā nozīme. Fokusu uz tekstu un valodu komponists turpina arī divus gadus vēlāk uzrakstītajā monooperā Cilvēka balss.

Pārbaudījums diriģentam un orķestrim ir reljefie, pēkšņie dinamikas un orķestra blīvuma kontrasti, izsmalcināti daudzveidīgā un niansētā, nemitīgi mainīgā krāsu palete līdz ar nepieciešamību to līdzsvarot ar solistu balsīm. Unikāla ir kamermuzicēšanas estētikas un lielmēroga simfonisma līdzāspastāvēšana vienā opusā. Visbeidzot – šajā operā ir daudz lomu, turklāt teju visas ir dramaturģiski būtiskas tēlu sistēmā, kuras uzmanības centrā ir 17 karmelīšu mūķeņu, viņām iepretim – izteiksmīgi laicīgās pasaules vīriešu tēli. Viss savijies kopā savienoto trauku mijiedarbībā, kā tas notiek dzīvē.

Latvijas Nacionālajā operā (LNO) izdevies lielisks, uzrunājošs iestudējums. Iestudējuma muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš un franču režisors Vensāns Busārs ar radošo komandu savu darbu izdarījuši jūtīgi, precīzi, saturiski pamatoti un smalki. Izrāde ir nozīmīgs LNO trupas un orķestra mākslinieciskā spēka apliecinājums.

Neparasts gadījums

Šis ir neparasts gadījums mūsdienu operas režijas kontekstā – Vensāns Busārs nevis centies izcelties ar oriģinālu stāsta lasījumu, bet gan rūpīgi ieklausījies Pulenka mūzikā un smalki strādājis pirmām kārtām tieši ar mūzikas partitūru. Mūzika viņam ir daudz kas vairāk par iemeslu savu ambīciju īstenošanai. Pulenka mūzika un franču rakstnieka Žorža Bernanosa teksti dod virzienu visam, kas notiek uz skatuves. Patīkami redzēt, ka visā operas gaitā nav nekā pašmērķīga, nav lieku un neloģisku darbību. Toties ir daži zīmīgi žesti, piemēram, lūgšanu pozas un sargājošais abu klostera noviču Blānšas un Konstances apskāviens, kas, atkārtojoties būtiskos brīžos, pilda vizuālu vadmotīvu lomu.

Svečturis, kas citos gadījumos varbūt tiktu nēsāts pa skatuvi tādēļ vien, lai kaut kas notiktu, šoreiz tiek pārvietots tikai vienu vienīgu reizi, kad uz to norāda libreta teksts. To, cik smalki režisors strādājis ar mūziku, uzskatāmi ilustrē jau pirmās ainas epizode, kurā, ienākdama tēva istabā, Blānša dod par sevi ziņu, "nospēlējot" uz flīģeļa skatuves stūrī vienīgo, taču zīmīgo klavieru solo pasāžu, kas šajā brīdī atskan orķestrī. Turklāt šī savstarpējā atbalsošanās ir dabiska un neuzspēlēta. Labi sabiedrotie režisoram ir kustību režisore Elīna Lutce un gaismu mākslinieks Nikolā Žilī.

Laikmetu agonija

Mizanscēnas ir dabiskas, varoņu vizuālā komunikācija un ķermeņa valoda – ļoti patiesa. Tajā atspoguļojas gan Blānšas acīmredzamais tramīgums, gan Konstances saulainā bērnišķība. Spēcīga kulminācija ir vecās klostera priores de Kruasī kundzes mokošā agonija, kuru satriecoši patiesi, fiziski dinamiski un ekspresīvi atveidoja gan Ilona Bagele (24. maijā), gan Aira Rūrāne (25. maijā).

Agonija šajā vēstījumā ir daudzslāņains simbols: caur to piesauktas gan Kristus ciešanas un nāve, gan laikmeta agonija, kas konkrētajā iestudējumā LNOB attiecas ne tikai uz Franču revolūcijas laiku XVIII gadsimta beigās, bet arī uz Eiropu pirms un pēc Otrā pasaules kara un līdz pat mūsdienām. To vēsta Vensāna Lemēra scenogrāfijas un Klāras Pelufo-Valentīni veidoto kostīmu pasaule. Vienlaikus šis iestudējums ir pārlaicīgs. Tas ir jaunā nosacītības līmenī, un to apliecina arī daudznozīmīgais fināls – mūķenes, dziedādamas lūgšanu Veni creator, nevis pa vienai dodas uz ešafotu, kur viņas gaida giljotīnas asmens, bet mirst, sadevušās rokās (iespējams, tiek nošautas).

Neaizmirstot par nepieciešamajiem kontekstiem, visā izrādes gaitā nezūd fokuss uz galveno – uz Blānšas tēla attīstību, kas kulminē, jaunajai sievietei pārvarot bailes un labprātīgi ejot nāvē. Nekādu pārspīlējumu nav arī fona darbībā un trokšņos, kas vēstī par revolūcijas draudīgo pietuvošanos Blānšas tēva marķīza de Laforsa namam vai karmelīšu klostera sienām. Operas vizuālo rindu papildina arī video, taču – tikai dažos brīžos un saskaņā ar skatuves kopainu. Simboliska ir melnbaltajā kino (aiz loga) redzamā grāmatu dedzināšana, kuru vērojam caur istabu, kas piekrauta ar īstām grāmatu kaudzēm.

Neapšaubāma veiksme

Lai gan vēl tikai pirms pāris nedēļām kinoteātrī Kino Citadele bija iespēja noskatīties Karmelīšu dialogu iestudējuma tiešraidi no Ņujorkas Metropolitēna operas, izrāde mūsu Operā tā priekšā nenobāl. Kaut arī Ņujorkas opernama rocība – atšķirībā no mūsējās – ļauj aicināt pasaules zvaigznes, piemēram, Karitu Matilu, kuras atveidotās klostera priores agonijas tuvplāns vēl ilgi var rādīties sapņos, mūsu dziedātāji uzrunāja ar ļoti niansētu, izteiksmīgu vokālo sniegumu un aktiermākslu. Jāuzsver, ka daudzajās lomās ir ko darīt visai vokālajai trupai, piepulcēta tikai viena viessoliste – lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte, kura mērķtiecīgā tēla attīstībā lieliski atveidoja galveno – Blānšas – lomu pirmizrādē 24. maijā.

Pārliecinoša Blānša savā dzimtajā valodā ir arī francūziete Perīna Madefa, kura dziedāja 25. maija izrādē un tagad jau ir mūsējā – rīdziniece. Viņas draudzenes novices Konstances vokālā partija lieliski der gan Ingas Šļubovskas, gan Marlēnas Keines pērļaini dzidrajam, plastiskajam, vieglajam soprānam. Skarbi atklāto, iekšēju pretrunu plosīto klostera priekšnieces personību un viņas mokošo miršanas ainu iespaidīgi atveidoja gan Ilona Bagele, gan Aira Rūrāne. Klostera jaunās priores Liduānas kundzes mātišķo labestību atšķirīgi izgaismoja Evija Martinsone un Kristīne Gailīte, kuras sidraboti dzidrais tembrs izcēla dvēseles skaidrību. Gan Lauras Greckas, gan Ievas Paršas sniegumā bija nolasāms mātes Marijas ticības fanātiskais aspekts.

Ar izcilu vokālo un aktiersniegumu Blānšas brāļa ševaljē de Laforsa lomā saviļņoja Mihails Čuļpajevs – jaunais tenors savā varēšanā ir ievērojami audzis. Iespējams, pirmizrādes stress neļāva Raimondam Bramanim šajā partijā tā īsti atraisīties vokālās tesitūras virsotnēs. Gan Jānis Apeinis, gan Rihards Mačanovskis bija pārliecinoši Blānšas tēva tēlā, kurā dramatiskas atmiņas un raižpilnas rūpes mijas ar pieredzējuša vīra mieru. Neaprakstāmi skaisti izskan gan mūķeņu korī, gan Blānšas un Konstances divskatā dziedātās lūgšanas.

Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ ļoti gribētos, lai, par spīti tam, ka Karmelīšu dialogi nav vispazīstamāko, ejošāko operu nosaukumu vidū, šis mākslinieciski iespaidīgais iestudējums stabili iesakņotos LNOB repertuārā.

Karmelīšu dialogi

LNO 7., 15.VI, 14.IX plkst. 19