Pagājušajā vasarā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) festivālā Vasarnīca Latgales vēstniecībā Gors notika muzikālās izrādes Otello pirmizrāde. Tikko projekts parādīts arī Rīgā, skatītājiem un izpildītājiem satiekoties uz Lielās ģildes skatuves, un, cerams, turpināsies arī citās vietās. Izrādes režisors ir Elmārs Seņkovs, māksliniece Līga Zepa, spēlē aktieri Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis un Elizabete Skrastiņa un mūziķi Indulis Cintiņš (vijole), Ivars Ozols (kontrabass, elektriskā ģitāra) un Ernests Mediņš (sitaminstrumenti, taustiņi), kurš ir arī izrādes komponists un daļēji Teicējs. Apmēram stundas laikā praktiski tukšā spēles telpā, sava veida "melnajā kabinetā", tiek izspēlēts Šekspīra lugas stāsts, izmantojot jebkurā autoservisā atrodamas lietas kā galvenos aktierus un jaunradītu mūziku kā to partneri.
Priekšmetu saderība
Iestudējuma Otello izcelsme acīmredzami saistīta ar diviem avotiem. Pirmkārt, netiešā veidā ar ļoti veiksmīgo LNSO koncertcikla LeNeSOns tradīciju, kas jau daudzus gadus bērnus radina pie leļļu mākslas valodas un klasiskās mūzikas sinerģijas un daudzveidības. Otrkārt, tiešā veidā ar vairākiem izrādes režisora un t. s. leļļu kursa (Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa 2019. gada absolventu) projektiem. Šī ir vismaz trešā Elmāra Seņkova izrāde, kuras darbība risinās garāžā vai autoservisā, savukārt ar vairākām Šekspīra lugām, to vidū Otello, režisors bezceremoniāli ticis galā jau savā Liepājas Šekspīrā, un, kā izlasāms jaunā projekta programmiņā, apvienībai Esarte bijis projekts bērniem Mazais Šekspīra komplekts.
Jaunajā Otello versijā Šekspīra lugas galvenie varoņi ieguvuši konkrētu priekšmetisku identitāti, kam aktieru rokas un balsis piešķīrušas personību un raksturu. Nozīme ir priekšmetu formai, funkcionālajām īpašībām un savstarpējai saderībai. Matīsa Budovska Otello ir riepa, ko, protams, spēj piepildīt tikai konkrētā Elizabetes Skrastiņas Dezdemona – sarkans, savāžams pumpītis ar spiediena mērītāju. Agra Krapivņicka Jago ir melna piltuve, kuras "krāniņš" jeb "aste" mehāniski pagarinās līdz ar katru jaunu "uzvaru", līdz beigās mūsu acu priekšā nepārprotami ir čūska ar garu asti un tumšu rīkli. Savukārt Emīlija, protams, šim Jago neder, jo viņa pati ir zilā krāsā un ar "lielu muti". Tāpat kā ne uz ko nav cerību Rodrigo – elektrozaļai lupatai sūklim, kas spēj tikai vaimanāt un raudāt bagātīgi ūdeņainas asaras. Izrāde ir huligāniski divdomīga un dinamiska, kaut arī dramaturģiski nav gluži nevainojama.
Tradīcijas dažādošana
Pašas par sevi vairākas ainas – piemēram, Otello "noraušanās" uz vienu rokdziesmu ar uzgriežņatslēgu ģitāras vietā vai kāzu salūts – ir asprātīgas, bet nevar apgalvot, ka mērķtiecīgi virzītu notikumu attīstību. Tāpat ļoti veiksmīgais režisora princips dot katram aktierim un attiecīgi arī varonim vismaz vienu īsu brīdi "īstam" tuvplānam beigās tā kā pazūd, un Jago līnija faktiski paliek nepabeigta. Tomēr ar šiem īsajiem brīžiem pietiek, lai rastos pārliecība, ka konkrētie trīs aktieri šīs pašas lomas varētu nospēlēt arī piecu traģēdijas cēlienu mērogā, un ļoti sagribētos ko tādu redzēt.
Kaut Otello rudenī iekļuva Kilograma kultūras nominācijā Gada pārsteigums, tieši pārsteigumu tiem skatītājiem, kas sekojoši marginālajai, taču aizraujošajai objektu teātra tradīcijai Latvijā, šajā projektā ir maz. Vidējam visu vecumu latviešu teātra skatītājam un plānotajai mērķauditorijai (afišās rakstīts – pusaudžiem) šādi darbi ir ārkārtīgi vajadzīgi provizorisku iemeslu dēļ – lai dažādotu mūsu diemžēl joprojām ļoti konservatīvo leļļu teātra tradīciju, lai parādītu, ka lielos un klasiskos stāstus var stāstīt dažādi un ka dzīvi un asprātīgi aktieri var būt gan ikdienišķas lietas, gan klasiski mūzikas instrumenti.