Koncerti, kuru iespaidus visgrūtāk izteikt vārdos, ir tie labākie. Pēc Patijas Smitas uzstāšanās Tallinā 21. jūlijā kļuva pat mazliet žēl tobrīd vēl svaigo Positivus iespaidu, kurus viņa gluži vienkārši aizkrāsoja ciet ar savu dabisko un intīmo priekšnesumu, dodot iespēju kādai meitenei no skatītāju zāles pat kopā ar viņu uzspēlēt ģitāru un ļaujot šai meitenei piedzīvot, iespējams, vienu no neaizmirstamākajiem mirkļiem dzīvē. Par tādu tas kļuva ne tikai viņai vien.
Kāpēc ne Positivus?
Vai Patijas atrašanos šajā reģionā bija iespējams "pārtvert" un iekļaut Salacgrīvas programmā? Patīkamās un vieglās pēcgaršas dēļ tas būtu gana piemērots festivāla noslēgums, bet vai vairākums festivāla apmeklētāju, kurus interesēja Bastille un Elija Goldinga, saprastu, kāpēc uz skatuves pēkšņi uzkāpusi sešdesmit septiņus gadus veca sieviete? Nez vai. Patijas Smitas koncerta apmeklētāji atstāja halli pacilātā un optimistiskā noskaņā, nevis ar nopietnu seju domājot par pasaules lielo problēmu risināšanas iespējām vai izciešot savu sāpi par tām, kā varētu gaidīt pēc tādas mākslinieces koncerta, kura tiek uzskatīta par lielāko rokenrola dzejnieci un pankroka krustmāti. Bet kas zina - varbūt Patija sev raksturīgajā manierē pati atteiktos piedalīties festivālā ar nosaukumu Positivus, jo šim vārdam taču ir jābūt normai un nevar būt tāda vieta, kas īpaši uzsver, ka tā ir pozitīva, jo tādai gaisotnei taču jāvalda visur un visu laiku. Patija vairākkārt koncertā, iekļaujot to arī vienas dziesmas vārdos, piesauca brīvību, ko Igaunija, tāpat kā Latvija, bauda trešo gadu desmitu, un priecāšanās par to kopā ar Patiju Smitu jo īpaši aktuāla tagad, kad visi zinām par notikumiem Ukrainā.
Pulkstenis apstājas
Laika sajūta koncertā pilnībā izslēdzās - šķita, ka pēc pieklusinātās sākuma daļas pārāk ātri ir pienācis nobeiguma daļai piemērotais Because The Night, kam mūziku sacerējis Brūss Springstīns, vārdus Patija veltījusi savam vīram Fredam Smitam - grupas MC5 ģitāristam. Arī abu bērni ir mūziķi, un viņi ir tepat līdzās Patijai uz skatuves - Džeksons spēlē ģitāru, Džesija - taustiņistrumentus. Patiesībā jau ir pagājis turpat pusotras stundas, kuras laikā sēdvietu zāles priekšā pēc Patijas aicinājuma jau salasījies pamatīgs dažādu paaudžu dejotāju pulciņš. Viss ir noticis nepiespiestā un brīvā atmosfērā, kad šķiet, ka atrodies nevis koncertā, bet nelielā istabā, kur mūziķi nolēmuši mazliet izklaidēt viesus pamuzicējot un tas neplānoti izvērsies par pamatīgu ballīti. Patija piesaka vairākas dziesmas kā veltījumus - bērniem, notriektajā lidmašīnā bojāgājušajiem, savam draugam Lū Rīdam, izpildot viņa dziesmu Perfect Day. Viņa ir rokenrola dzejniece šo vārdu tiešākajā nozīmē - pat ja nav iespējams uztvert katru vārdu, ko viņa dzied, muzikāli pasniegti, tie kļūst saprotami jebkuram, gluži kā sazinoties ar tuvu cilvēku bez vārdiem.
Ar dižgaru tvērienu
Mazliet par personvārdu latviskošanu. Ikreiz saraujos kā no elektrības trieciena, kad pat tie latvieši, kuri sevi uzskata par Patijas Smitas faniem, ļoti izteikti izrunā viņas vārdu ar šauro "e". Tas vēl būtu pieņemams rakstībā, kur nenorāda, vai "e" ir plats vai šaurs, bet izrunāt šo vārdu taču iespējams arī ar plato "e", kas latviešu valodā visvairāk līdzinās tam burtam angļu valodā, kas tiek izrunāts šajā vārdā, - kaut kur pa vidu starp "a" un "e". Tāpēc mans ierosinājums ir rakstībā lietot oriģinālvalodā rakstīto «a» kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņai pašai noteikti liktos dīvaini izlasīt drukātu vārdu "Petija". Tāpat reiz Roskildes festivāla preses konferencē rokenrola dzejniece neizpratnē saviebās un uz jautājumu, kurā bija iekļauti vārdi "pick up the guitar" (tulk. - paņemt rokās ģitāru), atbildēja: kas ir pikaps? Tāda mašīna? Jau pirmoreiz tiekoties klātienē toreiz Roskildē, bija skaidrs iepriekš paredzamais: veids, kādā Patija runā ar žurnālistiem, ir līdzīgs kā tolaik jau iepriekš sastaptajiem Deividam Bovijam, Lū Rīdam, Braienam Molko, Madonnai vai Borisam Grebenščikovam, proti, viņi ir starp tiem nedaudzajiem, kas krasi atšķiras no pārējiem šovbiznesa "robotiem", kuri jau iepriekš izdomātos teikumos raiti un garlaicīgi intervijās stāsta tikai to, ko vajag. Jo kā reklāma, lai to lasītu, taču jau būs nostrādājis viņu vārds. Patijai nekad nav gatavas atbildes - tās vietā var būt dziļdomīgs klusums, kuru piepilda izsmejošs vai pat iznīcinošs skatiens jautātāja virzienā. Tāda ir viņas attieksme arī pret fotografēšanos - Tallinas koncertā viņa starp dziesmām izteica indīgas piezīmes fotogrāfiem skatuves priekšā, un, tiklīdz viņi pēc pirmajām divām dziesmām nozuda, Patija norāva cepuri un atsedza garos izspūrušos matus. Viņa patiešām ir pankroka krustmāte, pie kuras varētu nākt pēc padoma un uzmundrinājuma. Un nemaz nevajag kļūt par žurnālistu, lai legāli tiktos zem četrām acīm, - katrs koncerta apmeklētājs jūtas nevis kā noskatījies koncertu, bet ticies ar mākslinieci personīgi. Un to uzburt spēj retais.