Norvēģu rakstnieka Gunsteina Bakes romāns Moda un Oda apakšvirsrakstā sevi piesaka kā "romānu par satiksmi". Nosaukums ieintriģē un nepieviļ – šis patiesi ir romāns, kas ir tik atšķirīgs no visa līdz šim lasītā, ka varbūt patiešām pārstāv jaunu rakstības formu – tekstu, kas vienlaikus runā par satiksmes kustību un imitē to. Taču pirmie iespaidi, kā tas nereti mēdz būt, ir mānīgi. Sākumā šķiet, ka autors tekstā detalizēti apcer cilvēka un automašīnas attiecības visdažādākajos aspektos. Automašīna galu galā ir viena no pašsaprotamākajām mūsu ikdienas sastāvdaļām, var pat teikt – daļa no mums. Šķiet, ar tās palīdzību mēs nosakām savu dzīvi – kur, kad un kā pārvietojamies. Tā piešķir šķietami neievainojamu apvalku, neizsīkstošu enerģiju, lai trauktos uz priekšu: automašīna ir teju kā mūžīgās dzīves garants. Taču šis mūžīgums ir ilūzija, un varbūt patiesībā mēs kalpojam automašīnai vēl daudz lielākā mērā, nekā tā kalpo mums, tāpat kā dažādi citi mehānismi. (Vai nekad neesam brīnījušies, kur pazūd laiks, kaut gan dažādas automātiskās ierīces mūsdienās it kā dara visu, lai mūsu laiku ietaupītu? Varbūt ierīces, kam jāatvieglo cilvēka sadzīve, patiesībā ir mūs pakļāvušas? Arī šādu jautājumu uzdod Moda un Oda.)
Būt kopā ir virsvērtība
Lasot Gunsteina Bakes romānu, izrādās, ka automašīna (tiem, kas lasījuši Umberto Eko Fuko svārstu, kurā apcerēta automašīnas dzinēja uzbūves simboliskā radniecība kabalistiskajam kokam, tas gan nenāks kā pārsteigums) ir ietilpīga metafora dažādu cilvēka dvēseliskās dzīves aspektu apcerei. Apceres vērts ir kaut vai mītiskām un metaforiskām nozīmēm pieblīvētais ceļa un iekšdedzes dzinēja jēdziens. Savukārt apzīmējums "satiksme" atsauc atmiņā savulaik latviešu valodā lietoto otro, tagad novecojušo šī vārda nozīmi "attiecības". Jo dziļākajā būtībā Moda un Oda vēsta par cilvēku, nevis cilvēka un mašīnas attiecībām – trauslām kā automašīnas korpuss, verdošām kā sadegošā nafta dzinējā, brutālām kā satiksmes negadījums. "Visa kustība ir satiksme. Būt kopā ir virsvērtība. Komandā mēs varam priecāties un izjust, no kā esam darināti. Toties vienatnē esam mazi. Satiksme mūs palielina uz priekšu un atpakaļ." (166. lpp.)
Autoavārijā cieš Rutas un Jāna ģimene, Ruta tajā iet bojā, un Jāns tiek nedziedināmi piesaistīts ratiņkrēslam (atkal jau ierīce, no kuras ir atkarīgs cilvēks!), bet abu meitas – dvīnes Moda un Oda – turpmāk dzīvos it kā viena caur otru vai varbūt – viena otras vietā? (Vai vispār ir divas māsas, vai tā ir viena un tā pati būtne?) Sižets vēsta galvenokārt par pieaugušo Odu, kura ikdienā strādā radioziņās, pārvietojas ar helikopteru un tiešraidē ziņo par satiksmes sastrēgumiem, kurus vēro no augšas; par viņas "satiksmi" – ar tēvu, ar jauniņo Lūvallu, ar māsu. Pamazām tekstā parādās arī kas noslēpumains, ko romāna vāciņa teksts apzīmē kā "gotisko" faktoru, – pa pilsētu riņķo savāds melns mersedess, kas bijis klāt, šķiet, vai visās smagākajās pēdējā laika avārijās. Jaunais, kaislīgais un nepacietīgais Lūvalls, kurš vēl tikai gaida savas autovadītāja apliecības iegūšanu, vēlas noskaidrot, kas sēž pie šīs automašīnas stūres... Bet vai tas vispār ir svarīgākais?
Sastrēgumi un filozofija
Visi attiecību modeļi tekstā izspēlēti caur automašīnas/ceļa/braucēja saskares veidiem: mierīgs plūdums, ass paātrinājums, negaidīti pagriezieni, vienmuļš "gargabals" un nežēlīgā saskare ar klints sienu. Tērauda, dzelzs un gumijas robustums kontrastēts ar cilvēciskās miesas vārīgumu un ievainojamību. Teksts iesākumā it kā balstās reālistiskos faktos, kuri mūsdienu cilvēkam ir labi pazīstami, bet pakāpeniski romāna darbība aizplūst it kā citā pasaulē, maģiskā reālisma garā izplūdinot visas konkrētās līnijas; šķietami skaidrā situācija pamazām kļūst neskaidra, tai izbalo kontūras, līdz beidzot apšaubāms kļūst viss, izņemot to, ka mehānisms un cilvēks vispār pastāv. Arī robežas starp automašīnu un cilvēku pamazām saplūst, rakstniekam atkārtoti piesaucot, piemēram, Stīvena Kinga slaveno romānu Kristīne, kurā mašīna iegūst dzīvas sievietes īpašības. Vai mistiskais melnais mersedess būtu nāves neizbēgamība, kas vajā satiksmes dalībniekus?
Romāna tekstā daudz filozofisku atkāpju (patiesībā pat vairāk nekā sižeta), autors viegli pārslēdzas no vienas tēmas uz citu – tikpat viegli, kā braucējs pārslēdz ātrumus. Viņam izdevies plūstoši un bez acīmredzamām šuvēm savīt ikdienišķo tematiku – piemēram, diskusijas par benzīnu, satiksmes sastrēgumiem un avārijām – ar filozofiskām pārdomām par esamību. Autors apzināti uzsver visa pastāvošā ķermeniskumu, vilkdams paralēles – automašīna/ķermenis – braucējs/dvēsele – un analizēdams konfliktus un arī saprašanos, kas dzimst šajās attiecībās. Jo doma (abos gadījumos), ka mēs visu kontrolējam, ir iluzora: viens pārgalvīgs manevrs var to mainīt.
Par satiksmi ar juteklisku spriedzi
Jo tālāk lasām, jo vairāk šķiet, ka sižetam, kas saista kopā romāna daļas, patiesībā ir tikai otrā plāna loma; itin kā autors pamestu lasītājam dažādus "viltus" pavedienus, piemēram, detektīvintrigu, tikai tāpēc, lai tos pēc dažām lappusēm atkal pārrautu un risinātu tālāk domu un tēlu vaļīgi savīto tīklu. Tāpēc varbūt var teikt: tekstu autors būvējis kā braucienu automašīnā – ar īslaicīgu apstāšanos te pie luksofora, te ceļmalā, bet nekur neuzkavējoties un galvenokārt koncentrējoties uz asfaltu, kas slīd zem riepām, un motora vienmērīgo dūkoņu. Taču tekstā iestarpinātās esejas par tēmu "mēs versus mehānisms" neimplicē kaut ko saltu un nedzīvu: par satiksmi autors raksta ar tikpat juteklisku spriedzi kā par Odas un Lūvalla seksuālajām attiecībām.
Izlasījuši Modu un Odu, jūs uz visparastāko automašīnu vairs neraudzīsieties tāpat kā agrāk. Bet romāns arī liek nojaust, ka ar himnu – varbūt odu? – (mašīnas, cilvēka) ķermeniskumam viss vēl nebūt nav pateikts līdz galam. Jo dzīvība un "satiksme", neraugoties uz šķietami neievainojamo dzīves/automašīnas tērauda korpusu ap mums, ir bezgalīgi trauslas.