Ieraugot Alises Jostes jaunā albuma Šākātā jautro vāciņu ar nosaukumu, kas atsauc atmiņā reiz Mirdzas Zīveres dziedāto nenopietno dziesmiņu Šā tā, var rasties iespaids, ka Alise, gluži kā savulaik islandiešu dziedātāja Emiliāna Torrīni ar savu hitu Jungle Drum, metusi melanholiju pie malas un kritusi uzdzīves priekos. Tomēr jau pirmās albumā izskanējušās rindiņas "tu vienmēr būsi kāda pamests" liek par to šaubīties, jo, kā dziesmā Sarkanais atgādina Alise, vienmēr kāds var nomirt vai aizbraukt Erasmusā, lai turpmāk stiprinātu starptautiskās saites, un līdzšinējie draugi paša mājās vairs nebūtu aktuāli.
Jā, nez kam būtu jānotiek, lai Alise Joste pēkšņi sāktu sacerēt jautras dziesmas vai vismaz izkliegtu pankroku? Kad klausītājs jau saberzē rokas, ka beidzot visi mutautiņi uzgavilēs no slapjuma un blakus noliktā ietilpīgā nerūsējošā asaru vanna pilna, izrādās, arī otrs grāvis iet secen – šis nekādā ziņā nav bēdīgs albums. Alise neraud ne par ko no tā, ko apdzied, – vai tā būtu mūžīgā sarkanā gaisma, kas neko neļauj (un tagad ne tik, cik agrāk), pat iepriekš nebrīdinot, vai vientulība, pat atrodoties tuvu cilvēku vidū, vai pārdeklarēšanās kādā citā dzīvē, kad neko nevar uzrakstīt, jo "visi vārdi/ tā kā tādi/ pelmeņi/ čupā maisās/ pa lēto", – viņa to visu vēro un, ja ne ieņirdz, tad smaida, jo nekas no šajā pasaulē notiekošā nav jāuztver pārāk nopietni. Pat ja "nolaižas rokas" un ar to visu tikai viens vienīgs "čakars". Nu ko lai dara, ja ar vārdu "sirds" jau visiem citiem pilnas lapas pierakstītas? Pat bilžu veidā, ar plaukstām mēģinot attēlot sirds formu. Besī ārā! Nu, un ko tālāk? Dziedās tik nost! "var sēdēt/ un gaidīt šķetināt/ līdz sāk šķebināt/ tādi laiki/ vai zinies."
Tā kā šūpuļdziesmas
"Jāatrod kāds mazāk banāls orgāns, kuram sāpēt..." – turpina Alise, ne mirkli nezaudēdama savu flegmatiski vēso mieru, kas var pielipt arī klausītājam, veldzējoties dziedātājas maigi ieaijājošajā balss tembrā, kas vismaz zemapziņā katram atgādina bērnībā mātes dziedātās šūpuļdziesmas.
Jau līdz šim, redzot Alisi grupu 100 baltas dvēseles un Nesen koncertos, likās, ka šajos sastāvos viņa atraisās un solodziesmas lieki ierobežo, bet arī turēšanās rāmjos ir laba skola, kurā uzcītīgi mācoties var tikt gan pie pašas pirmās Austras balvas, gan pie Zelta mikrofona par 2015. gada albumu Hardships Are Ships, gan mūzikas industrijas profesionāļu paustiem atzinīgiem vārdiem, izbraucot uzstāties kaut kur ārpus Latvijas, kam gan galvu reibinoša starptautiskā karjera diemžēl neseko. Te nu ir tas viss, kas, šķiet, parasti palicis ārpus Alises Jostes albumiem kā tādi nevajadzīgi nieki jeb piezīmes ar zīmuli uz lapas malām, lai tās ar dzēšgumiju pēc tam varētu izdzēst, atstājot tikai to, kas licies ja ne svarīgāks, tad vismaz citiem bez kautrēšanās rādāms. Bet, kad tā dzēšgumija pēkšņi pazūd, nāk ūdens plūdi, kas aizskalo no papīra nomazgāto tinti, un paliek tikai tas, kas uzrakstīts ar zīmuli tā – katram gadījumam vai precīzāk – aiz garlaicības no visa tā, ko līdz šim esi darījis. Pamēģiniet paši!
Jūras okeānos top
Alise solokoncertos ir uzstājusies gan viena ar ģitāru vai sintezatoru, gan ar dzīvesbiedru Kārli Jostu un Jāni Šipkēvicu no Instrumentiem, kuru studijā ar tur pastāvīgi mītošo Gati Zaķi pie pults visus pavadošos instrumentus (pamatā neuzbāzīga elektronika) iespēlējusi viena pati, izņemot bungas, pie kurām ir meistars Jānis Burmeisters – pamatā Tesas bundzinieks, bet spēlējis arī abās iepriekšminētajās grupās, kurās iesaistījusies Alise.
Nesen klausoties Radio NABA Ivara Blūma vadīto raidījumu Dievišķās balsis, kas veltīts grupām ar sieviešu vokāliem, nāca vēl kāda atklāsme. Kādreiz angliski dziedošām latviešu dziedātājām vai dziedātājiem pa priekšu skrēja bariņš talantīgu Lielbritānijas, ASV vai Austrālijas mākslinieku, bet nu jau arī viņus visus drīz zemē iebradās ķīnieši, kuru ir ne vien daudz, bet no mūsu, eiropiešu, viedokļa arī pārcilvēciski centīgi, un minētajā raidījumā dzirdētās grupas no Ķīnas piedāvāja burvīgu oriģinālmūziku angļu valodā, par kuras izcelsmi neliecināja pat ne mazākais akcents, par aranžējumu kvalitāti nemaz nerunājot.
Jā, Alise ir laikus pārslēgusies uz dzimto valodu, kā savulaik arī Ainars Mielavs, Juris Kaukulis, Jānis Žilde, – jo līdz šim dziedāšana angļu valodā no globālā skatpunkta bija piliens jūrā, bet ar ķīniešu aktivizēšanos šī jūra drīz pārtaps neaptveramā okeānā. Vienīgais, ko mēs varam pavisam droši, ir atšķirties. Nav svarīgi, uz kuru pusi. Starp citu, vai kāds vēl atceras, ko patiesībā nozīmē dziesmas nosaukums Hāvēzē? Iztiksim bez rupjībām – vienas vienīgas zvaigznītes!