It kā bez lielām drāmām, asarām un asinīm. Nacionālā teātra Jaunajā zālē režisora Valtera Sīļa iestudētajā Rasas Bugavičutes-Pēces lugā Puika, kurš redzēja tumsā tik vien kā nebēdnīgā Jēkaba ikdiena kopmītnē ar mammu Zelmu un tēti Zemgu, viņu draugiem un kaimiņiem – ar vienu atšķirību, ka zēns vienīgais no visiem viņam apkārt esošajiem spēj redzēt. Dzīve kā dzīve, bet stāsts ir skaudrāks, jo no mazā Jēkaba ir daudz vairāk atkarīgs, nekā viņš pats sākotnēji apzinās, – ne tikai aizskriet pēc cepumiem uz tuvāko bodīti, saskaitīt kafijas dzērējus pie svētku galda, bet arī atdarīt mammas sakniebtās lūpas un būt blakus, ik dienu.
Neredzīgo ģimene ir reljefs salīdzinājums, lai uz tik pašsaprotamo ikvienas ģimenes sadzīvi, kurā reti var iztikt bez grumbuļiem un kompromisiem, paskatītos saasināti un pirms elpas ievilkšanas žēlabām atgādinātu, ka citiem ir vēl vairāk ko zaudēt.
Viss apkārt tik bāls
Jēkabu vispirms ieraugām kā nosvērtu trīsdesmitgadnieku, kurš, it kā atmiņu filmu tinot no sākuma, komentē reiz pieredzēto, visticamāk, mēģinādams uztaustīt cēloņus kādiem neizrunātiem pārmetumiem, kas piedzīvoti varbūt pat vēl pēc lugas notikumiem un kas ir piedoti, bet – ne aizmirsti un gruzd. Taču gan dramaturģei, gan režisoram veiksmīgi izdevies izvairīties no fragmentācijas, izveidojot vienotu, likumsakarīgu, intensitātē neatslābstošu un tāpēc pamatīgu stāstu par pieaugšanu, pienākumu un toleranci.
Par izspēlēto etīžu vienotību rūpējušās arī mākslinieces Ieva Kauliņa un Lienīte Slišāne, nosacīti iekārtojot telpu, kurā darbības vietas iezīmētas vien ar atsevišķiem atribūtiem un delikātām gaismām. Sākumā vēl pieticīgi iekārtotas virtuves siena, bet aiz tās bunkuram līdzīgajā spēles telpā kā arhīvā visapkārt vieni vienīgi bezpersoniski pelēki skapji ar neskaitāmām atmiņu atvilktnēm, par ko signalizē uz to virsmām mirgojošie Jēkaba bērnības dienu fotogrāfiju fragmenti. Varbūt arī tāpēc viss apkārt tik bāls, jo, izlasītas dienasgrāmatā vai ieraudzītas fotoalbumā, Jēkaba no jauna tik spilgti izdzīvotās atmiņas citiem neko daudz neizteiks, bet viņam tās ir līdz mielēm izdzīvotā apliecinājums un izteikti atšķirīgi no vienaudžiem veidojušas viņa neparasto identitāti.
Kārlis Reijers pierāda, ka var spēlēt ne tikai pusaudžus vai grūtsirdīgus jauniešus. Šķiet, viņa varonis ir nonācis pēdējā laikā teātrī aktualizētajā trīsdesmitgadnieku krīzē, ko viņš risina, cenšoties atsaukt atmiņā laiku, kad nebija nekādu šaubu par savu dzīves pozīciju. Nu viņa Jēkabs ir pāraudzis bērnu dienu beznosacījuma gribu dzīvot un pieredzēt un spēj distancēti uzlūkot savas attiecības ar vecākiem, kurās iesaistītie bez kāda ļauna nolūka reiz sāpinājuši viens otru, tikai vēloties harmonisku dzīvi katram pēc savas saprašanas. Taču pārejas no jaunā vīrieša uz bērna un pusaudža skatpunktu varēja būt konsekventāk īstenotas.
Tāpat ir saprotama šīs ģimenes krīze arī plašākā kontekstā, jo dēla neapzinātie centieni atsvabināties no saiknes ar neredzīgo objektīvi noslēgto kopienu ne bez pamata tiek uztverti kā apdraudējums tai, jo viņi zaudē ne tikai tās locekli, bet arī it kā tiek apšaubītas viņu spējas pārvarēt savu bezpalīdzību, radot veselīgu bērnu un viņu kā citādo asimilējot savā vidū. Taču ar izrādē izskanējušo nepietiek, lai apstiprinātu Jēkaba nepārprotami eksistenciālo noskaņojumu pašreizējās attiecībās ar vecākiem, un jo sevišķi ar māti. Viņu saskarsme gan izrādes ievada, gan noslēguma ainā ir balstīta abpusējā cieņā un mīlestībā, bet nevar nepamanīt spriedzi, kas teju aiztur laiku.
Toties neredzīgo pasaules kontekstā īpaši veiksmīgi funkcionē ikdienas realitātes konstruēšana, aktieriem izmantojot sadzīviskus priekšmetus skaņu izkāpinoša mikrofona tuvumā. Tas uzskatāmi atklāj citas maņas – dzirdes – saasināšanos, kad ir liegta acugaisma. Jo sevišķi efektīgi dienasgrāmatā skrapšķ skolotājas pildspalva, pēc tam pāršvīkājot Jēkaba vecākiem izlasīšanai domāto piezīmi… Tā arī kļūst saprotama mātes aizvien augošā neapmierinātība un nervozitāte – viņa dzird ne tikai, kā viņai stāsta, bet arī to, ka viņai kaut ko nestāsta, it īpaši, kad Jēkabs atrod draugus, satiek draudzeni un vēlas mazliet privātās telpas sev, kas diemžēl ir liegta viņa vecākiem, kuri neredz nevienu, savukārt paši vienmēr ir kā uz delnas.
Nepiepildītas ilgas
Daiga Gaismiņa intonatīvi piesātināti atklāj mātes aizkustinājumu, rūpes, atzinības gaidas un arī nogurumu centienos pēc pašas izvirzītajiem normālības standartiem. Šī stāsta galvenā varone varētu būt arī Zelma, bet aktrise piekāpjas, un tas labi sader ar pašu dzīves nesaudzēto varoni, kuru tā novietojusi otrajā plānā, labāk par citiem iemācot, ka "dzīvē nekas nav godīgi". Dramaturģe varonei veltījusi aizkustinošākās un smeldzīgākās mizanscēnas – gan vieglo satraukumu par jaunajām žalūzijām piemērotāko rakstiņu, kam taču jāsader ar tapetēm, kuras viņa pati tāpat nekad neieraudzīs, gan tikko apspiesto sirdi plosošo pazemojumu, kad skolotāja, ieradusies mājās, ierauga Jēkaba kaķēna uzplēstos aizkarus un sadriskātās tapetes, par ko Zelmai nav bijis ne jausmas… Un cik daudz nepiepildītu ilgu ir tik parastajā Jēkabam izteiktajā frāzē: "Tu redzēsi – tev skolā ļoti patiks." Aptaustot dēla seju, viņa piešķir negaidītu maigumu aklās mīlestības aforismam, kam nu pavisam noteikti vairs nav nekāda sakara ar redzēšanu.
Pārējiem varoņiem ir vairāk funkcionāla nozīme – Agnese Cīrule vairākos Jēkaba sastapto sieviešu tēlos mēģina stilizēt atšķirīgas pozas un attieksmi, Romāns Bargais vīriešu tēlos rāda viņam vairāk ierastos tramīgos tipāžus.
Varbūt tāpēc, ka izrāde paredzēta arī jaunākajai auditorijai, kurai nenāktos viegli uztvert apzināti daudznozīmīgās frāzes, un arī neredzīgajiem, autori brīžam pasaka par daudz un laupa skatītājam atklājēja prieku, pašam apjēdzot notiekošā patieso nozīmi, piemēram, redzot, kā Jēkabs (ne-)izdekorē mammas cepto kūku un kā mamma veikalā (ne-)pētī uz pakaramajiem izkārtās jakas.
Dramaturģe darbības laiku marķējusi ar pagājušā gadsimta 90. gadu aktualitātēm, kad Rietumi straujiem soļiem ienāca no padomju varas atbrīvotajā, joprojām pelēkajā ikdienā. Tās visai maz ko izteiks nākamajām paaudzēm, bet pagaidām vēl darbojas, raisot sentimentālas asociācijas – gan čerepaškas nindzjas un Lesija, dziesma par melno panteru un The Prodigy, kur nu vēl Gerkens un partneri, pirmie lego klucīši, emodži un polifoniskās melodijas. Taču, ja dramaturģe nebūtu balstījusies patiesā dzīvesstāstā, nāktos stipri vien apskaust Jēkaba vecāku visnotaļ lielo veiksmi, ja viņiem pirms 20–25 gadiem kā cilvēkiem ar invaliditāti bija iespēja pastāvīgi strādāt… Ja ģimene būtu sociāli nelabvēlīga – šādā gadījumā tas nebūtu pārsteidzoši –, stāsts kļūtu jo dramatiskāks un varbūt pat moralizējošs un to diezin vai glābtu brīžam uzdzirkstošie joki, kad, piemēram, jāiesprauž kaimiņienei zem izlietnes paripojusī acs vai jāiegalvo onkulim, ka "čerepaškas nepīpā".
Situācijas eskalācija
Kā kulminācija Zelmas briestošajam apjukumam līdz ar dēla neizbēgamo pieaugšanu atklājas viņas emocionālais sabrukums, kad Jēkabs pirmo reizi atsakās paklausīt, piesakot savas tiesības uz pilnvērtīgu, tas ir, normālu, dzīvi. Taču Jēkaba negaidītā izvēle vainot tēvu ģimenes nedienās ir pārlieku dramatizēta situācijas eskalācija, jo līdz tam itin nekas neliecināja par viņa nelietīgo dabu. Bez šaubām, nespēja būt situācijas noteicējam, kad viņam atņemtas tiesības apliecināt savu vīrišķo ego, ir iedragājusi tēva pašlepnumu, ko viņš mēdz maskēt ar neveiklu bravūru, bet Aināram Ančevskim ir par maz iespēju, lai savu pasīvo rīcību pamatotu.
Dzīvi tās sarežģītībā apliecinošais stāsts nudien pārtrūkst, kad Zelmai ir izdevies definēt savas labilitātes cēloņus un viņa nolēmusi vērsties pie psihoterapeita. Grūti noticēt, ka Jēkaba mamma, kura iepriekš draudzenei no sirds deklamējusi visai banālu galda dzeju, tagad satraukumā tēlaini ietilpīgi raksturotu savas dvēseles sāpes, retos miera mirkļus pašas vārdiem salīdzinot ar drošības salām, kurām brūkot brūk viņas pasaule līdzi… Un tas viss gandrīz vai providences maigās gaismas no augšas krītošajos staros.
Skatītāji ceļas kājās. Cik nācies novērot, latviešu publika pieķeras pašaizliedzīgi izspēlētai tēmai – vislabāk sociāli sūrstošai, it kā teātris nupat tikai viņiem to būtu atklājis. Ir labi apzināties, ka samaitātais laikmets skatītāju sirdis nav pavisam noslēdzis un tie gatavi atsaukties acīmredzot negaidītai traumatiskai pieredzei. Taču – vai viņi neaizies uz autobusa otru galu, kad pa vidus durvīm kādu iecels ratiņkrēslā, un vai viņi atgriezīsies atpakaļ, steigā paskrējuši garām sirmgalvim, kurš stiepj smagu nesamo uz to pašu pusi? Tā vien gribas jautāt, pie kuras no Jēkaba nosauktajām sabiedrības grupām viņi pieder. Pie tiem, kuri neapjukuši blenž uz viņa vecākiem, bet, kad ierauga viņu, seju savelk līdzjūtīgā vieplī? Pie tiem, kuri slepeni skatās uz viņa vecākiem, lai tikai viņu interesi nepamanītu, bet, Jēkabu uzlūkojot, pēkšņi pretimnākoši smaida un viņam kaut ko prasa? Vai arī pie tiem, kuri ir gatavi skriet uz pretējo ielas pusi? Vēl esot tādi, kuri izliekas, ka viss esot ierastajā kārtībā. Varbūt ir vēl kādi?
Puika, kurš redzēja tumsā
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 22.XII, 12., 16., 28.I, 4., 13., 21.II plkst. 18.30
Diemžēl