Ar īru rakstnieka Oskara Vailda lugas Sieviete, kura nav uzmanības vērta iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī Indra Roga atkal pakāpjas atpakaļ mazliet vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, no kurienes – kā atzīst režisore intervijā KDi – ir iespējams smelties atgādinājumu par šodien piemirstām dzīves pamatvērtībām. "Lugā ir septiņas sievietes, un es neteikšu, kura no viņām nav uzmanības vērta," vaildiskā garā intriģē Indra Roga. Iestudējuma pirmizrāde notiks šovakar plkst. 19 Nacionālā teātra Lielajā zālē, un spēles ar skaistumu tajā būšot uz pilnu banku.
Jūsu acīs nereti pamanu tādu kā gaiši skumju skatienu. Varbūt kļūdos, un tomēr – vai tas nestāsta par to, kā lūkojaties uz pasauli?
Es nedomāju, ka visu laiku esmu gaiši skumja, citādi šajā profesijā man vajadzētu spēlēt tikai liriskās varones. Kā jebkurā cilvēkā, arī manī ir pilnīgi visas krāsas. Jā, man patīk vērot dzīvi mazliet it kā no malas. Varbūt tāpēc.
Pēdējā laikā mākslā bieži tiek skarta melanholijas, nostalģijas tēma. Vai, jūsuprāt, šie dvēseles stāvokļi raksturo laikmetu?
Man šķiet, ka drīzāk ir nogurums un tāpēc, iespējams, laiku uz kādu brīdi vajadzētu apturēt, varbūt melanholija ir kā līdzeklis tam. Apturēt laiku tā iemesla dēļ, ka tas motors ir ārkārtīgi graujošs un, ja tu neproti distancēties, tas tevi vienkārši samaļ. Dzīve paiet – un mazliet ne tā, kā tai vajadzētu.
Ja šos stāvokļus definē kā atskatīšanos atpakaļ, jūs to darāt itin bieži, iestudējot ap XIX un XX gadsimta miju tapušus literāros darbus. Ko jūs tajos meklējat?
Tā bija pasaule, kurā eksistēja saprotami definētas vērtības. Pašlaik tās ir ārkārtīgi sarežģīti definēt. Vienai no bankām ir reklāma, kurā redzamas skūpstāmies divas sievietes, vēl dažādas lietas un klāt uzraksts: "Jauna pasaule – vajadzīgi jauni standarti." Mēs ļoti pieņemam to jauno pasauli, esam tik demokrātiski un liberāli. Mani mazliet biedē tas, cik tālu drīkst atļauties iet. Es nemoralizēju… Tas vērtību sajaukums notiek tik strauji, ka tu jau vairs nezini, kas ir labs: vai ģimene ir laba, vai vispār vajag laulību, vai dzīvei ir vajadzīgs normāls pamats? Brīvība brīžam kļūst par anarhiju. Kritēriju principā nav. Kaut kādu projektu rakstīšana, kuru realizācijai pēc tam neatliek naudas, papīri, virtuālā dzīve – tas viss ir nereāli. Tāpēc gribas apturēt laiku un izkāpt ārā no šī riteņa. Tajā esot, ir grūti orientēties un saprast lietas. Brīžam šķiet: tā, paņemšu vienu gadu brīvu un atkāpšos. Es tiešām būtu laimīga, ja man būtu tāda iespēja.
Bet…
Tad mēs ķeramies klāt nabadzīgajam stāvoklim kultūrā, un cauri. Atkāpe ir ļoti, ļoti vērtīga, un es pēc tādas alkstu. Arī mākslā vērtību jūklis izpaužas ārkārtīgi spēcīgi – katram ir savi subjektīvie mākslas redzējuma rāmīši, un par vienotiem kritērijiem šobrīd nevar būt runa vispār.
Uzdevums noteikti nav izpatikt.
Neapšaubāmi – tad jau nevar strādāt. Tomēr lielajos repertuārteātros visu laiku kaut kādā ziņā ir jārēķinās ar lielo zāli, kurai jābūt pilnai. Citādi – viss, teātris iekrīt finansiālā bedrē, nav naudas algām un tamlīdzīgi. Mēs lielāko daļu nopelnām paši. Tajā ziņā, jā, nav nekādas brīvības. Nosacīti.
Oskara Vailda luga Sieviete, kura nav uzmanības vērta bija jūsu izvēle?
Tas bija viens no 10 vai 12 variantiem, kuri tika piedāvāti teātrim. Izvēle krita par labu Vaildam – vienam no viltīgākajiem autoriem, ar kādiem esmu jebkad strādājusi. Nepārtraukti iznāk iekrist lamatās. Vailds ļoti daudz izmanto pazīstamas klišejas, taču absolūti citiem mērķiem. Diezgan ilgi meklējām lugā mīlestību, rezultātā to tiešām neatrodot. Tas bija viens no lielākajiem pārsteigumiem – ka mīlestības nav.
Vailds jau ir paradoksu meistars.
Protams. Lugas pamatā ir stāsts par ētisku, morālu noziegumu, kas nodarīts pirms 20 gadiem. Šodien šādiem noziegumiem gan ir citāds sabiedriskais fons, bet pamestu meiteņu – sieviešu – ar bērniem mums ir gana.
Par Mihaila Bulgakova darba Zojas dzīvoklis iestudējumu Valmieras teātrī stāstījāt, ka sākotnēji jums bija svarīgi izpētīt visu saistībā ar pašu autoru. Kā ir šoreiz?
Diezgan līdzīgi. Ir jāpēta, cik iespējams un pieejams, lai atrastu to vienu iemeslu, kura dēļ es varētu autoru iemīlēt. Ar Vaildu šis ceļš nebija taisns. Ar Bulgakovu bija tuvība, bet ar Vaildu sākotnēji – asa cīkstēšanās. Spožs autors! Vailds ir ļoti ass, un viņa pasaule – nežēlīga, tajā viss ir pārdošanai, izmantošanai, taču tādā skaistas miglas oreolā.
Tiem, kas vēl nav iepazinuši šo Vailda darbu, izlasot nosaukumu, varētu šķist, ka luga ir par sieviešu diskrimināciju, taču tā laikam gluži nav.
Šajā lugā nav varenāka spēka par sievieti. Ir bīstami nerēķināties ar sievieti, ar skaistumu. Protams, feminisma vēsmas tajā laikmetā sāka parādīties, arī lugā ir amerikāniete, kura izplata feminisma idejas, taču Vailds uz to skatās caur tādām brillēm un izmanto to pilnīgi citos nolūkos. Tāpat kā "sieviete, kura nav uzmanības vērta". Tas vien ir paradokss, ka skaistuma cienītājs un estēts Vailds lugai devis šādu nosaukumu. Nu nav iespējama tāda sieviete pasaulē vispār!
Šodien ārkārtīgi daudz tiek citēti tieši Vailda izteikumi par sievietēm.
Jā, jā, Vailds ir izpaudies visos virzienos. Izlasot kaut vienu viņa teikumu, nākas padomāt, kas tad tam apakšā īsti ir. Viņš spēlējas ar vārdu, klišejām un vispārpieņemtām lietām. Aktieri pirmo reizi lasīja lugu un bija šausmās: tik interesanti sākās, un kā tad beigās tāds seriāls? Saku: nē, nebūs vis tomēr seriāls. Vailds nevar uzrakstīt seriālu, un mums jāmēģina pietuvoties tam, kā īsti viņš ir domājis.
Iestudējot izrādi, ļaujaties savai sievietes intuīcijai?
Dažādi. Viena lieta ir intuīcija, kas ir jākopj, un nedrīkst palaist garām kaut kādas talantīgas lietiņas pēc principa "es nezinu, kas tas ir, taču tas ir labi". Otrs – ir jāstrādā ar prātu. Ir nepieciešama analīze, tā jau ir tāda ābece, par ko nav nozīmes runāt.
Šajā uzvedumā saglabāsiet XIX gadsimta vizuālo krāšņumu? Mihaila Gruzdova iestudētajā izrādē Anna Kareņina Nacionālajā teātrī jūs spēlējat titullomu un šīs izrādes kontekstā savulaik runājāt par džinsiem un senajiem, skaistajiem kostīmiem.
Vailds mums arī nebūs džinsos. Būs skaisti. Ar skaistumu mēs cenšamies spēlēties uz pilnu banku. Nevar nespēlēties ar skaistumu – Vailds to darīja, mēs arī. Veids, kā cilvēki toreiz sarunājās, – tā vien jau ir pašvērtība.
Vai noskatījāties jaunāko Annas Kareņinas ekranizējumu?
Jā. Krāšņums tur arī ir uz pilnu banku, un es nekad nebiju izjutusi to, ka visā kinoteātra zālē smejos vienīgā. Mana sajūta ir tāda, ka viņi tīšām nav gājuši tajā neizprotamajā krievu dvēseles mijkrēšļa zonā un piemērojuši Annu Kareņinu saviem standartiem. Viss. Ar humoru, salda, protams, ļoti pleibojiska – viss ir pārdošanai uztaisīts.
Jūsu dvēseles stīgas neaizskāra?
Nē, mani nevar aizskart tāds traktējums. Protams, daudz kas bija ļoti interesanti, taču tad, kad jutu, ka būtiski pagriezieni, kas ir Tolstojam, nav ņemti vērā, sapratu, ka viņi stilo. Un šī stilošana viņiem izdodas brīnišķīgi. Tāds kičs. Tolstoja darba varonei ir liels mērogs tieši dvēseles dziļumā, taču Annu es vēl spēlēju, tāpēc negribas viņu visu tagad izskaidrot. Jo vairāk par viņu runāju, jo vairāk viņa no manis aizies. Es negribu.
Pēdējā laikā ļoti bieži redzam krievu literatūras klasikas iestudējumus uz dažādu teātru skatuvēm Latvijā un Eiropā.
Paldies Dievam. Kāds laika periods ir ticis apzagts, nestrādājot ar krievu klasiku politisku motīvu dēļ. Man krievu klasika ļoti patīk, es to mīlu. Tā man ir tuva tieši tamdēļ, ka nav tik viegli uzminama. Nastasja Fiļipovna (Fjodora Dostojevska romāna Idiots varone – L. K.) trako, trako, taču, kas tad īsti ar viņu notiek, – to ir interesanti atklāt, un tas ir sarežģīti. Brīnišķīga sieviete. Pretrunīga, taču viņas tikumības standarts ir ļoti augsts.
Protams, nevar krievu klasiku skatīt atsevišķi no pareizticības kultūras. Līdz ar to Dieva jēdziens ir ļoti aktuāls. Daudzas lietas nezinot, mēs traktējam tās pa savam un rezultātā kļūstam virspusēji. Tolstojs, Dostojevskis – viņu darbi ir pilni ar grēka jēdzienu. Ja šodienas cilvēkam jautātu – kas ir grēks –, nezinu... Kas mums tagad skaitās grēks? Grēks taču savā būtībā nav liels vai mazs – grēks ir grēks.
Nu, mums ir: ja ļoti gribas, tad var.
Tur mēs arī ejam. Ir tiesības un vēl viss kaut kas, taču klasikā tie jēdzieni ir un eksistē. Nastasja Fiļipovna nespēj piedot sev tikai vienu lietu, ka viņai patika tas, ko ar viņu darīja Tockis, kad viņai bija 14 gadu, un tas ir tas viņas lepnums – gordiņa. Cilvēks XIX gadsimtā varēja aiziet postā tāpēc, ka apzinājās, ka viņš ir grēcīgs – ka viņam ir paticis grēks.
Saistībā ar Zojas dzīvokli teicāt, ka pēc pirmizrādes būs tukšuma sajūta un depresija. Vienmēr tā ir?
Vairāk vai mazāk – jā. Es nekad nezinu, kas būs ar mani pēc tam, lai varētu plānot uz priekšu vēl kaut ko. Dvēselei vajag pārorientēties. Katra izrāde ir kā mikrokosmoss, un, ja ar to labi veicas, tu atklāj kādu nelielu daļiņu realitātes. Ja tas izdodas, tā kādu laiku tevi tur, un tad ir grūti pārorientēties uz nākamo – atkal jaunu pasaules daļiņu. Tas atkritiens ir normāls. Tukšuma sajūta. Izrāde jau turpina dzīvot, taču režisors var tikai sēdēt aizmugurē un vicināt kulaciņus, varbūt mēģināt kaut ko mainīt vai labot.
Cik ilgi turpināt apmeklēt savas izrādes?
Es skatos diezgan daudz un bieži. Izrāde attīstās, dzīvo, iet dziļumā vai kādreiz sāk degradēties, un vajag pavaktēt, kaut ko pateikt vai pamainīt. Pavilkt aktierus atpakaļ vai padzīt uz priekšu. Viņi šodien strādā vienkārši graujošos apstākļos: nospēlē pirmizrādi, jau nākamajā dienā sāk mēģināt kaut ko citu. Vakaros viņi spēlē vienu izrādi, rītos mēģina citu. Tas nav normāli, šī sistēma Rīgas teātros ir ļoti nežēlīga.
Droši vien arī šis apstāklis kādreiz ir pie vainas, ka pēc ne īpaši veiksmīgu iestudējumu pirmizrādēm radošā komanda saņem pārmetumus.
Jautājums ir, kas, ko un kādā veidā pārmet. Vai pārmet profesionālas lietas vai nepieņem pašu ideju, vai darbs ir satracinājis vai iedvesmojis. Tomēr spriedumos ļoti daudz ir arī nevērības.
Starp citu, kādreiz biju šausmās, redzot savus amata brāļus degradējam savu profesiju televīzijas šovos. Tas lielai daļai sabiedrības rada iespaidu, ka šī profesija ir elementāra, taču tā nekad nav bijusi tāda un nebūs. Neapšaubāmi jebkurš cilvēks laba režisora rokās vienā lomā pat varētu pabūt, es nesaku "nospēlēt", bet tā nav profesija. Profesija ir tad, kad tu nevari un nedrīksti apstāties, visu mūžu mācies. Katra jauna izrāde, katra loma sākas ar nulli – ar to, ka tu nezini, kā sākt, jo katrs materiāls prasa citus spēles noteikumus.
Vai jūs protat dzīvot ārpus darba teātrī?
Īslaicīgi protu. Neriskēšu teikt, ka varu bez teātra iztikt. Man ir gribējies aiziet no teātra un – patiešām aiziet. Tā sajūta bija ilgstoša, arī pēc Zojas dzīvokļa, taču laikam drosmes nepietika. Bail pašai no sevis. Principā bez teātra var dzīvot, jo teātris nav nekāda pasaules naba, un šajos laikos jo īpaši. Mums Latvijā ir ļoti labs teātris, kaut arī pašreizējā situācijā nežēlīgs un izšķērdīgs attieksmē pret talantu un cilvēkiem rezultativitātes dēļ.
Kvalitātes sāk pietrūkt daudzās jomās arī ārpus teātra.
Noteikti. Es nezinu – kas mūs visus tā trenc? Iedomājos – vajadzētu uztaisīt vienu dienu bez interneta, bez mobilajiem telefoniem, televizoriem. Es tagad tā sievišķīgi vāros, taču būtu interesanti: kas notiek, kad cilvēki paliek bez elektrības un citām pierastām lietām. Man patika, kā brālis (grupas Prāta vētra mūziķis Kaspars Roga – L. K.) izteicās, ka pasaules gals būs naudas sistēmas sabrukums un atgriešanās pie naturālās saimniekošanas. Es pat tā naivi iedomājos, ka tad cilvēks varētu būt brīvs.
Kaut kur tam visam pa vidu kultūra arī iztvaiko. Kāpēc lasīt grāmatas, ja ir māte google? Kāpēc sēdēt zem koka kopā ar vēju, skaņām, kas nāk no meža, un iedziļināties kādā grāmatā, kas rakstīta ar melnu uz balta? Izgaist māksla kontaktēties, māksla sarunāties, dzirdēt vienam otru, cieņa. Veidojas ļoti rezultatīva domāšana: ja šī puķe neizaug divās dienās, tā ir slikta – metam ārā. Mums visu vajag ātri un rezultatīvi.
Vai vispār atceraties laiku, kad bija citādi?
Tas ir labs jautājums. Jā, bērnība, jaunība. Tad man bija laiks padomāt. Nē, droši vien ir iespējams kaut ko mainīt... Nav normāli, ka cilvēks strādā vairākās darbavietās – piekritīsiet taču, vai ne, – tikai tāpēc, ka viņam nav citu variantu, kā izdzīvot. Nav normāli strādāt 12 stundu dienā, taču visi strādā. Mēs tādi esam. Kāds tur brīnums, ka pienāk atpūtas diena un visiem gribas vienkārši «norauties », nevis kvalitatīvi pavadīt laiku ar bērniem, tuviniekiem, draugiem vai grāmatu. Man ir viens glābiņš – es kādreiz norokos ar autoriem un tad kļūstu labāka. Tiešām, ja divas dienas esi lasījis grāmatu, tu kļūsti labāks.
Pašlaik aktuāla ir diskusija par nepieciešamību piešķirt apbalvojumu par starptautiskiem panākumiem kultūrā, gluži kā tas ir sportistiem – par nopelnīto medaļu olimpiskajās spēlēs tiek saņemta prēmija.
Man ir jautājums: kāpēc sportā tā ir un kultūrā nav? Kad 90. gados sāku spēlēt Nacionālajā teātrī, aktieru alga bija mazāka par dzīvokļa īres maksu, un es neatceros, ka būtu kas ļoti mainījies. Bija viena reize, kad aktieriem paaugstināja algas, un kopš tā laika tās tādas arī ir. Un vēl mazākas. Mums nekad nav bijusi tāda dotācija teātriem kā, piemēram, Vācijā, kur režisors var nedomāt par to, vai lielā zāle tiks aizpildīta. Es nesaku, ka teātrim vajadzētu eksistēt bez skatītāja, taču iespēju strādāt mierīgāk – dziļāk un ilgāk – es gan gribētu. Nevienam cilvēkam nav pa spēkam nepārtraukti strādāt par visiem 100 procentiem. Ir vajadzīga iespēja atkāpties un paskatīties no malas, padomāt, atgriezties un turpināt darīt.
Kāds cilvēks, kurš strādā teātrī, reiz jautāja: "Kāpēc viņiem maksāt, ja viņi tāpat to darīs?" Loģisks jautājums. Anekdotē baņķieris jautā: "Ja tā inteliģence ir tik gudra, kāpēc tā ir nabaga?" Te ir tā pretruna, ka inteliģence nav gudra ekonomikas izpratnē. Ir jāsaprot, ka nekas neattīstīsies un nekļūs labāks bez kultūras, un tas ir zināms jau kopš Senās Romas un Grieķijas laikiem. Kultūra pārmantojamības veidā sākas jau ģimenē, taču, ja galvenie kritēriji valstī ir citi, kultūra pamazām pazūd no ģimenēm un pēc tam – arī no visām pārējām sfērām. Lēna korozija.
Vai paļaujaties uz pašreizējo kultūras ministri?
Kultūras ministrijai būtu jābūt kā ierocim par labu kultūrai, taču līdz ar straujām politisko spēku maiņām mums visu laiku pūš jauni vēji. Ja kultūru sāk politizēt, ir cauri. Tas izraisa pretestību. Vismaz man. Ir jābūt cīņai, lai apstākļi uzlabotos, taču mums ļoti bieži izveidojas divas gandrīz pretējas nometnes – Kultūras ministrija un kultūras cilvēki, kuri reāli darbojas.
Vēl viena liela problēma, manuprāt, ir mūsu nelielais skaits – gluži kā vienā ciemā visi par visiem visu zina. Visādas korporācijas, savienības, grupiņas, intrigas, un nekādi nevar izkustināt to ratu uz priekšu. Mazliet tāda Bābele sanāk. Kā to labot, man formulas nav.
Kultūras ministra amats ir viena no tām pozīcijām, kurā mums būtībā ir vajadzīgs ģēnijs, lai kaut kas notiktu. Cilvēku, kuram ir krampis uz naudas lietām, spēja komunicēt, sakari un kurš turklāt ir ļoti augsta līmeņa kultūras cilvēks. Problēma droši vien ir tā, ka tāds īsts kultūras cilvēks grib saistīties ar politiku ļoti minimāli.
Pirmizrāde Sieviete, kura nav uzmanības vērta Latvijas Nacionālajā teātrī 7., 11.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 1–10