Režisora Valtera Sīļa radošajā biogrāfijā ir divi būtiski un pamanāmi virzieni – spilgti politiskā teātra paraugi kopā ar dramaturgiem Jāni Balodi un Matīsu Gricmani, kas analizē mūsdienu problēmas Latvijā un arī plašākā mērogā, kā arī mūsdienu dramaturģija, ko ar panākumiem izrāda, piemēram, Londonā. Tāda ir arī Dankana Makmilana drāma Cilvēki, lietas un vietas, kuras iestudējums šoruden apbraukāja Bristoli, Liverpūli un citas Lielbritānijas pilsētas. Latviešu skatītājam Makmilana uzvārds ir pazīstams no Liepājas teātra izrādes 1984, jo viņš kopā ar Robertu Aiku ir Džordža Orvela romāna dramatizējuma autors.
Ja gribam meklēt kopsakarības, jāpiemin, ka gan izrādē Prāts, gan pagājušās sezonas iestudējumā Savādais atgadījums ar suni naktī Valters Sīlis jau pievērsies (pirmajā gadījumā vairāk, otrajā mazāk) tēmai, kā cilvēks sastop, cīnās vai sadzīvo ar savu slimību. Arī atkarība no alkohola un/vai narkotikām ir slimība, un centieni to pārvarēt ir jauniestudējuma pamattēma.
Skrupuloza hronika
Maijas Doveikas veikums Emmas lomā ir apbrīnojams ne tikai tāpēc, ka viņa šo lomu atveido niansēti, bet pilnīgi bez koķetērijas. Pirms vairākiem gadiem, atgriežoties Latvijas teātra apritē, aktrise presē ir stāstījusi par savu personisko pieredzi ar narkotikām, tāpēc Emmas lomā ir arī autobiogrāfiskas šķautnes, tāda cilvēka pieredze, kurš daudz kam gājis cauri un ir gatavs par to atklāti runāt. Taču izrāde emocionāli uz skatītāju sāk iedarboties otrajā cēlienā, bet, lai pie tā nonāktu, ir jātiek cauri pirmajam.
Dankans Makmilans ir bijis līdz garlaicībai skrupulozs, izejot cauri galvenajām fāzēm, kas notiek ar narkomānu kopš brīža, kad viņš sāk apzināties ārstēšanās nepieciešamību. Tāpēc pirmajā cēlienā skatītājam jāapbruņojas ar pacietību, sekojot aktrises Emmas/Ņinas/Sāras ārstēšanās procesa sākumam, kad viņa nav gatava atzīt savu problēmu līdz galam. Lāsma Kugrēna spēlē kopumā trīs lomas, divas no tām ir diezgan atšķirīgas mediķes – viena līdz skarbumam tieša, otra šķietami, līdz lišķībai iejūtīga. Un abās Emma redz mātes vaibstus. Emmas psihisko stāvokli rāda skaņas un gaismas deformācijas, ko realizē komponists Toms Auniņš un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Tās ierakstītas jau lugā, tāpat kā galvenās varones dubultnieču parādīšanās, kuru paredz dramaturgs, acīmredzot gribēdams atšķaidīt sauso dokumentālismu ar asociatīviem tēliem. Taču piecas studentes, kas tērptas tāpat kā galvenā varone, papildina klejojošo štampu rindas, kas latviešu teātrim galīgi nav svešas.
Vienā ziņā Maijas Doveikas darbu dubultnieces atvieglo – viņai nav naturālistiski jāatveido "lomku" ciešanas, un, gods kam gods, naturālisma izrādē vispār ir maz. Uzdevumu no tā izvairīties režisors atrisina sadarbībā ar scenogrāfu Uģi Bērziņu, radot galvenās varones – aktrises – pasauli kā viegli pārbīdāmas teātra dekorācijas, nemaz necenšoties apgalvot, ka tiktu imitēta realitāte. Tiek uzturēts dinamisks, vienlaikus nesasteigts ritms.
Ilūziju nav
Tie, kuri neaiziet pēc pirmā cēliena (objektīvi spriežot, daļai abonementu publikas narkomānu eksistenciālie jautājumi nudien var nešķist saistoši), saņem atalgojumā otro, kas brīžiem iegūst bezmaz detektīva cienīgu noslēpumu atklāšanas spriedzi. Otrajā cēlienā Maijas Doveikas varone lauž sevi, iesaistās rehabilitācijas grupas dzīvē nevis kā citu uzklausītāja, bet sava stāsta vēstītāja. Un skatītājs iet viņai līdzi, cerēdams, ka attīstīsies arī viegli ieskicētie Emmas un Ivara Kļavinska Marka attiecību asni. Taču dramaturgs nerada skatuves loģiku, bet seko dzīves likumsakarībām, nocērtot jebkādus melodrāmas elementus saknē.
Otrā cēliena būtiskākās ainas ir divas. Pirmajā Emma ar Jura Lisnera Polu un Lāsmas Kugrēnas terapeiti Lidiju izspēlē iespējamo tikšanos ar vecākiem, un pēc šī scenārija saņem viņu izpratni un atbalstu. Otrajā ar tiem pašiem aktieriem tiek rādīta Emmas tikšanās ar īstajiem vecākiem viņu mājoklī, un tur saruna iegūst pavisam citu raksturu. Bezgalīgi piedot un mīlēt varbūt ir iespējams, taču nevar nosodīt tos, kuriem tam nepietiek spēka, tāpēc saruna ir daudz skarbāka nekā iztēlotā, tajā atklājas tādi galvenās varones dzīves fakti, kurus skatītājs iepriekš nav zinājis un kuri mazina Emmas pievilcību, parādot, ka reālā situācija ir ievērojami sarežģītāka un nepakļaujas iedomātai loģikai. Turklāt māte nosauc meitu vārdā... un tas nav neviens no iepriekš dzirdētajiem. Tātad šaubām tiek pakļauts jebkas, ko līdz šim esam par Emmu uzzinājuši.
Izrādi sauc Cilvēki, lietas un vietas. Tie ir trīs draudi no iepriekšējās dzīves, kas gaida katru, kurš iznāk no rehabilitācijas iestādes. Emma sastopas ar visiem iespējamiem riskiem – tas ir pārbaudījums, vai būs spēks izturēt. Neuzticēdamās reliģijai, viņa teju kā sludinātāja sāk skandēt reklāmas tekstu, kurā ir daudz nākotni apliecinošu saukļu, cerībā, ka varētu dabūt darbu. Taču reklāmai šāda emociju gamma ir par daudz sabiezināta, un liela iespējamība, ka kāroto vietu dabūs cita – kaut vai Ances Kukules varone, kura komisijas priekšā iznāk nākamā. Dramaturgs nepiedāvā varonei jebkādu salmiņu drauga vai draudzenes izskatā, viņu neierauga Holivudas producents, un viņa neiemīlas. Beigas ir atvērtas, taču bez jebkādām ilūzijām, ka sekos laime.
Valtera Sīļa izrādi skatīties ir vērts pat tad, ja tā sākotnēji nogurdina. Tā ir saruna ar skatītāju par to, ko nozīmē būt cilvēkam, iztiekot bez koķetērijas. Drosme nemodelēt, neradīt ap sevi mākslīgu pasauli, bet tvert lietas tādas, kādas tās ir, nav dota visiem. Vēlme pie kaut kā pieķerties dzīves neprātīgajā ritumā ir cilvēciski saprotama, un nekas pārsteidzošs nav arī faktā, ka, Bodlēra terminoloģijā runājot, mākslīgās paradīzes vilina tik daudzus jaunus cilvēkus. Viņi, ieskaitot vidusskolas vecuma jauniešus, varētu būt izrādes pamatauditorija, lai arī nav ilūziju, ka redzētais varētu atbaidīt no narkotiku pamēģināšanas. Cita lieta, ka izrāde var likt aizdomāties par to, ko vispār mēs no dzīves spējam un gribam paņemt. Godīgums, ar kādu šoreiz teātris nāk pie skatītāja, atbruņo.
Cilvēki, lietas un vietas
Nacionālā teātra Lielajā zālē 16.XII plkst. 18, 3., 12., 25.I plkst. 19