Kāpēc tev ir svarīgi organizēt festivālu NoMadI?
Man nav svarīgi organizēt festivālu, man ir svarīgi, lai cilvēki redz labu teātri, tādu, kas pārsteidz, uzrunā un savā ziņā lauž priekšstatus par to, kas ir teātris. Pieaugušajiem šādas nekonvenciālas izrādes atved Latvijas Jaunā teātra Institūts festivālos Homo Novus un Homo Alibi, bet bērniem un jauniešiem šāda festivāla nav. Tomēr mans mērķis nav kļūta par festivāla organizētāju. Daudz interesantāk ir strādāt, radot izrādes. Tieši tāpēc mēs - radošā apvienība "Nomadi", kura ir festivāla iniciatore, par palīgiem pieaicinājām ASSITEJ Latvija, kas ir organizācija, kuras tiešais mērķis ir rūpēties par teātra bērniem un jauniešiem attīstību Latvijā. Šī organizācija savulaik darbojās ļoti aktīvi, tad bija panīkuma periods, bet šobrīd tā ir atsākusi darbību un festivāls ir viens no pirmajiem lielajiem tās uzdevumiem.
Kāds ir labs teātris bērniem?
Labs teātris ir tāds, kas uztver bērnu par līdzvērtīgu sarunu biedru, kas neuzskata sevi par pārāku. Viņš rēķinās ar bērnu kā ar cilvēku, kurš dzīvo, jūt, domā tāpat kā pieaugušais. Vienīgi viņam ir cita pieredze. Un tā nav mazāka. Vienkārši cita. Bet bieži vien izrādēs bērniem var redzēt, ka pieaugušie veidojuši darbu balstoties uz saviem priekšstatiem par bērnu, kurš ir netikai mazāks augumā, bet arī mazāk zina, mazāk domā, mazāk jūt.
Ko bērnam vajag teātrī?
Pirmkārt, godīgumu. Ja izrādes veidotāji uzdod kādu jautājumu, lai patiešām arī atbild, nevis izliekas. Lai netēlo, ka kaut kas ir labāks vai kaut kas ir sliktāks nekā tas patiešām ir. Pārsvarā pieaugušie bērniem piedāvā spilgtu krāsu pasauli, kurā nav nianšu. Balts ir balts, melns ir melns un, ja priecīgs, tad noteikti dzeltens.
Bet, piemēram, vienā no festivāla izrādēm "Par mammām...", kuras režisors ir Valters Sīlis, var redzēt, ka mammas ir gan neveiklas, gan skaudīgas, gan mīļas, ka viņas dusmojas un priecājas...viņas ir cilvēcīgas. Tas ir svarīgi – godīgi runāt par cilvēka dabu.
Otrkārt - daudz fantāzijas, kas neaprobežojas ar krāsainiem tērpiem, dejām un dziesmiņām. Tas, manuprāt, ir vēl grūtāk par godīgumu. No vienas puses tāpēc, ka bērniem fantazēšana ir dabiska, no otras – lielu daļu bērnu mēs pieaugušie jau esam sabojājuši, padarījuši par cilvēkiem, kuri vairs nemāk iztēloties. Tāpēc teātrim, manuprāt, vajadzētu kļūt par vietu, kurā bērni atkal mācās ar iztēles palīdzību radīt.
To, ka tas ir nepieciešams, labi var redzēt pēc mūsu izrādes "Vasaras sala", kurā visi darbojošies personāži ir ikdienā sastopami priekšmeti. Parasti pēc izrādēm bērni "gāž kopā" mūsu dekorāciju, jo viņiem gribas izmēģināt, kā tas ir, ka knīpstangas var būt putns un bet spilvens – vecāmamma.
Ir svarīgi, lai fantāzija rosina uz tālāku darbību, lai tā ir vērsta uz kaut ko pēc izrādes. Un nevis aiziet uz veikalu nopirkt kleitu kā tai tur aktrisei, bet mājās, salokot pirmo papīra lidmašīnīti un izpēlējot ar to ceļojumu uz Mēnesi, kuru tēlo piemēram burka ar miltiem.
Un treškārt izrādei ir jāizraisa saruna starp bērniem un tiem pieaugušajiem ar kuriem viņi ir atnākuši kopā uz izrādi. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja izrāde runās patiešām par visiem cilvēkiem svarīgiem jautājumiem, un darīs to patiesi. Tad tā būs interesanta ne tikai trīsgadniekam, bet arī viņa vecmāmiņai.
Kāds būs festivāls?
Dažāds. Tāpēc, ka izrādes ir domātas dažādiem vecumiem un to forma arī ir dažāda. Būs gan deju izrādes, cirks, ēnu, zīmējumu, objektu un dramatiskas izrādes. Un es ļoti ceru, ka viņš būs rosinošs. Gan skatītājiem, gan profesionāļiem, kas piedalīsies gan izrādēs, gan radošajā darbnīcā. Es ļoti gribētu izraisīt diskusiju profesionāļu vidū par to, kā mainīt situāciju ar teātri bērniem un jauniešiem Latvijā.
Kāda ir šī situācija?
Manuprāt, teātris tā pat kā jebkura cita kultūras forma, kas domāta bērniem, Latvijā, ir perifērs. Maliņā nobīdīts. To pierāda teātru repertuārs. Es domāju, ka tālredzīgi būtu piešķirt bērnu izrādēm tikpat lielu nozīmi, kā pieaugušo. Jo, kur tad mēs pēc dažiem gadiem atradīsim to gudro, prasīgo, domājošo skatītāju pēc kura raud teātru direktori un režisori, ja nedomāsim par viņu jau tagad. Ja mums ir astoņi teātri pieaugušajiem, kāpēc nav astoņu teātru bērniem? Vai vismaz trīs. Šobrīd bērnus apkalpo tikai divi leļļu teātri ar savu ļoti specifisko pieeju un tie aktieri, kas par 50 santīmiem "no bērna" brauc uz bērnudārziem un skolām. Tas neapšaubāmi ietekmē kvalitāti, jo nav konkurences. Un ne tikai izrāžu kvalitāti, bet arī bērnu un jauniešu izpratni par to, kas ir teātris un, kāpēc tas viņiem varētu būt vajadzīgs.
Vai šis mērķis nav mazliet traks?
Nē, es neesmu traks, es esmu pavisam normāls. Tāpat kā pārējie festivāla organizētāji – Krista Burāne, Sandra Lapkovska no Nomadiem un Ilze Kļaviņa no ASSITEJ. Mēs vienkārši ticam, ka lēnam darot, var daudz izdarīt. Un iespējams pat, ka ļoti daudz. Iespējams pat pierādīt, ka teātris ir vieta uz kuru kopā var iet lieli un mazi un interesanti būs visiem.