Gaužām vienkārši: tādēļ, ka Nacionālais teātris paralēli nopietnām lietām un eksperimentiem uz Lielās skatuves meklē atslodzes variantus, un šajā gadījumā runa bija par komēdiju. Teātra literārās daļas vadītāja Ieva Struka man iedeva palielu lugu kaudzīti, kuru izlasīju. Lielākā daļa, protams, bija amerikāņu lugas. (Pasmaida.) Un, meklējot komēdiju, man ienāca prātā: vai šajā brīdī vēlreiz nevajadzētu "pacelt" tieši Kestnera Trīs vīrus kūrortā, kas ir ne tikai situāciju komēdija, jo Kestners sevī ietver tādu mazliet dīvainu pasauli, kas ir tik neparasti cilvēciska, un tieši tas šobrīd man šķiet vajadzīgs.
Reiz jau tu, šķiet, šo izrādi esi iestudējis?
Jā, savulaik, 1995.gadā, šo uzvedumu iestudēju Liepājas teātrī. Tagad sapratu, ka neko atkārtot nevar, un viss jāsāk no sākuma – jaunā variantā. Tas ir tas interesantākais process – it kā zināmā materiālā ieraudzīt jaunas nianses. Tu pats attīsties, pasaule attīstās, un arī skatījums uz lietām attīstās. Noteikti mēģināsim šo uzvedumu veidot vieglu un atraktīvu un zināmā mērā arī gaisīgu.
Un ja tev, smalki izsakoties, vajadzētu pateikt, kāds ir izrādes "mesidžs"?
Praktiski šo mesidžu jeb vēstījumu lugā jau ir ierakstījis pats Kestners, un tas, ja nemaldos, atspoguļojas jau Emīla un Berlīnes zēnu priekšvārdā – ka paradīze uz zemes kādreiz ir bijusi – tas ir iespējams, un ka paradīze uz zemes varētu būt, iespējams ir viss. Man liekas, ka viņš runā nevis par ārējo, materiālo vērtību pārbagātību, bet taisni par cilvēciskajām attiecībām. (Domā.) Dabiski, ka Kestners sava ārkārtīgi labestīgā humānisma – lai gan viņam ir arī asākas lietas, kā, piemēram, Fabians un dzeja -, bija noskaņots antimilitāristiski, noskaņots pret visu, kas apspiež cilvēka dabu. Un viņš bija no tiem, kura grāmatas 1933.gadā Vācijā dedzināja... Protams, kaut kas līdzīgs zināmā veidā notika arī Latvijā, kad mēs paši sevi iznīcinājām kaut kādā veidā. Bet – totalitārā vara ir totalitārā vara, un indivīdam nostāties pret totalitāro varu ir ļoti grūti.
Un ja tev jautātu, par ko ir izrāde?
Tas ir stāsts par miljonāru, un tajā pašā laikā – par cilvēka izvēles brīvību: kad tu pēkšņi vari mainīt sava likteņa sižetu, pagriezt to nezināmā virzienā.
Nav tā, ka viss ir ierakstīts tur – kaut kur augšā?
Neapšaubāmi! To jau savulaik teicis Andrejs Upītis – ka tautu un cilvēku liktenis ir zvaigznēs rakstīts... (Smaida.) Tas humānisms, kas ir Kestnerā, tā ārkārtīgi siltā pasaule... Cilvēki var kašķēties, var sadusmoties, var apvainoties, taču – nekļūst ļauni. Pašā pamatā tā Kestnera kompānija ir ārkārtīgi cilvēciska! Kestnera tīrais, caurspīdīgais humānisms viņu padara pilnīgi atšķirīgu starp visiem pasaules rakstniekiem.
Ko vari pastāstīt par izrādes galvenajiem varoņiem?
Tā ir tāda trijotne, no kuriem viens ir miljonārs – galvenā persona; viņa uzticības persona – sulainis, kurš dodas miljonāram līdzi nezināmajās tālēs, un jauns, talantīgs reklāmas speciālists. Un visi trīs nejauši satiekas Alpu kūrortā... Neapšaubāmi, ka tajā ir kaut kas no Kestnera bērnu literatūras, lai gan romāns Trīs vīri kūrortā ir domāts pieaugušajiem. Taču jaunais, talantīgais reklāmas speciālists tomēr stipri atgādina Emīlu Tišbeinu no Emīla un Berlīnes zēniem – Kestners viņam piešķīris tieši tādu pašu zilu uzvalciņu, kā Emīlam. Katrā ziņā, paralēles noteikti var vilkt. Un rakstnieks jau nevar aiziet no savas pamatbūtības.
Tu izrādes darbību atstāsi tajā laikā, kad viss notiek, jeb celsi uz mūsdienām?
Vēsturiskumā ir stils cita, skatītājam nepierasta atmosfēra. Es, lai neizklausītos pēc stagnāta, neesmu pret mūsdienīgumu. Taču, ja tu runā par mūsdienām, tad saturam ir jābūt tik "svaigam", tik satriecošam, tik trāpīgam, ka skatītājs, jau izrādes laikā, sev nemanot, ir pārcēlies citā realitātē. Nevar būt mūsdienīguma bez Aristoteļa definētās katarses. Vienalga, vai tā pēc izrādes atspoguļojas lamās, prāta apskaidrībā, asarās, vai dziļā aizkustinājumā.
Turklāt Trīs vīri kūrortā drīzāk ir pasaka pieaugušajiem, un pasaku personāži ne pārāk bieži grib pārcelties uz dzīvi mūsdienās.
Kuriem aktieriem esi uzticējis lomas izrādē?
Miljonāra Toblera lomā būs Voldemārs Šoriņš, kurš beidzamajā laikā spēlē ļoti daudzas lomas un ir ļoti labā formā. Var tikai apbrīnot, cik Voldis ir dažāds – vienalga, vai tā ir Jaunā zāle, Aktieru zāle vai lielā skatuve. Viņa kalpu spēlēs Mārtiņš Egliens, kuru skatītāji pazīst un ir novērtējuši viņa humora izjūtu, asprātību un dzīvesprieku. Trešais jauneklis – jaunais, talantīgais reklāmas speciālists – būs Ivars Kļavinskis, par kura humora sajūtu arī nevarētu šaubīties, īpaši skatoties pēdējo gadu Žurkas. Ivars arī ir aktieris, kurš spēj būt ļoti dažāds.
Izrādē būs arī saimniecības pārzine, ar kuru kalpam ir nepārtrauktas, sīkas nesaprašanās – šī personāža, kuram absolūti trūkst humora sajūtas, lomā būs Dace Bonāte -, savukārt Toblera meita Hilda būs Sanita Pušpure. Šī būs pirmā reize, kad strādāšu ar šo jauno aktrisi, taču viņa man šķiet ļoti simpātiska, īpaši - vērojot Edmunda Freiberga Sudraba slidu iestudējumu. Izrādē mazākās lomās piedalīsies arī Dita Lūriņa un Inga Misāne, un esmu ļoti priecīgs, ka viņas piekrita - kā nekā zvaigznes...
Iestudējot izrādes, kur piedalās Dita, tēva un meitas attiecības tiek noliktas malā?
Kāds tur tēvs un meita?! (Smejas.) Mana meita ir pietiekami pieaugusi. Arī man kā režisoram pirmo reizi sastopoties ar Ditu, kad Nacionālajā teātrī tapa Sapnis par Brodveju, viss nostājās savās vietās: mēs runājām tikai par profesionālām lietām, un tās mūsu tēva un meitas attiecības tad aizgāja otrajā plānā, jo tam nebija nekāda sakara ar darbu, ko tobrīd darījām. Mēs spējam distancēties, turklāt Ditai ir ļoti augstas prasības: kad viņa strādā, viņai galvenais ir profesionalitāte, visas pārējās lietas tiek pakārtotas.
Pagājušosezon tu strādāji ar latviešu dramaturģiju: Kapusvētku PR, muzikālo izrādi Tikai tā!, un vēl pirms tam – ar Latgolu. Vai kaut ko no latviešu dramaturģijas esi plānojis iestudēt arī šosezon?
Man jau vienmēr latviešu dramaturģija ir patikusi, un mani vienmēr ir valdzinājusi dzejnieku kompānija: man šausmīgi patīk dzejnieki un rakstnieki! (Smaida.) Un tie vienmēr ir bijuši ļoti gaiši brīži, kur it kā nekas liels nav noticis, bet tā paša rakstnieka klātbūtne, tā saziņa, kāda bija agrākajos saietos – tādas nav nekur. Tādēļ man ir ļoti liels prieks, ka šajā sezonā kopā ar Jāni Peteru un Raimondu Paulu pabeigsim ieceri par Sudrabkalnu – tā būs izrāde Jaunajā zālē. Man vienmēr bijis interesanti saskarties ar Peteru un viņa domu pasauli...
Tā iecere J. Peteram un R. Paulam bija jau sen, un kaut kam bija jābūt Daugavpils teātrī, lai gan šis iestudējums nepiedzīvoja pirmizrādi, un arī tā kādreiz teātrī gadās... Šeit būs cita versija, kas dramaturģiski balstās uz trim aktieriem: uz pašu Sudrabkalnu, kuru atveidos Gundars Grasbergs, uz viņa "alter ego", kā to nodēvējis Jānis Peters, - tas būs aktieris Mārtiņš Brūveris, un Birutu Skujenieci, ko spēlēs Dita Lūriņa.
Burvīgs trio!
Mēs šo darbu gribējām paveikt jau pagājušajā sezonā, bet visi trīs aktieri ir tik noslogoti, ka viņus savilkt kopā vienā ansamblī bija ļoti grūti. Tāpēc esmu priecīgs, ka teātris atrada iespēju mums Jaunajā zālē iedot mēnesi mēģinājumiem. Tas varētu būt labi, un lietas varbūt notiek tieši tad, kad tām ir jānotiek. Ja nu mēs runājam par nacionālo patriotismu, tad man liekas, ka visspilgtāk tas strāvo tieši no dzejniekiem un rakstniekiem, kuri gan plaši nepiedalās politiskās spēles laukā, bet tas, kas visu laiku notiek kultūras laukā ar viņu atbalstu, tas ir nenovērtējami. (Domā.) Tā jau vispār ir Petera pamatdoma: ka Sudrabkalns ir ģeniāls dzejnieks -, ne mazāk ģeniāls kā Čaks. Īpaši viņa jaunības dzeja. Bet ir tā, ka daudzi to nezina un atceras viņu kā padomju dzejnieku... (Klusē.) Ja būtu iespēja vienā grāmatplauktā salikt visu latviešu literatūru un nostāties plauktam blakus, tad reizē pārņemtu gan liela sajūsma, gan milzīgs mazvērtības komplekss: cik maz mēs zinām paši par sevi...
* Pirmizrāde - 29.novembrī plkst.19.
* Lomās: Voldemārs Šoriņš, Ivars Kļavinskis, Mārtiņš Egliens, Zigurds Neimanis, Egils Melbārdis, Sanita Pušpure, Dita Lūriņa, Dace Bonāte, Ilze Rudolfa, Mārcis Maņjakovs, Gundars Grasbergs, Marija Bērziņa, Inga Misāne, Juris Jope, Valdis Zilveris.
Intervijas pilns teksts lasāms Nacionālā teātra avīzē.